"Es neesmu gatavs"

Bija slinkums
Puisim ir 26 gadi. Pilnīgi mierīgi viņš var vēl nevēlēties bērnus, bet gribēt brīvo laiku pavadīt klubos, ceļojumos un citās aktivitātēs, kas bērna dēļ būs ierobežotas. Kāpēc negrib precēties? Sieviete, kas jau ir izdomājusi bērniem vārdus un pat viņu pie tiem pieradinājusi, asociējas ar to, ka kāzu naktī jau būs jāķeras pie bērnu taisīšanas un ar to arī jaunībai gals. Vairs nekādas ierastās dzīves. Bet tam viņš vēl nav gatavs. Ne katra vīrieša sapnis ir 27 gadu vecumā stumdīt pa parku ratiņus un koncerta apmeklējumus plānot mēnesi uz priekšu, nevis spontāni kaut kur doties.
Jā, nav izslēgts variants, ka gribas pa kreisi arī, bet man ticamāka šķiet nevēlēšanās tikt piesietam pie mājas.
Autori ieteiktu aizvērties par šo tēmu un nevis uz pāris mēnešiem, bet kādu gadu. Gan par kāzām, gan bērniem. Viņu tā tēma jau kaitina. Ļauj atpūsties no savas apmātības un skaties, kas tad būs. 24 gadu vecumā var atļauties gadu pagaidīt, ja puisis tiešām tā patīk.

Bet ja negrib bernus tad negrib nu nesaprotu so zelosanos. Reali ko tu no taa iegusti? Manuprat, labak ir velak un nesteigties. Berns tomer nav kamis ko tikai pabarot. Taa ir milzu atbildiba. Viens ir gatavs 20 gados apbernoties, cits vel 30 gados grib izbaudit dzivi celot, nodoties hobijam. Kaitina man tadi aks uzskata attiecigais vecums un ajcepj berni augsaa.

Tā kā.. ja kaut kas šobrīd savienībā pietrūkst.. varbūt tas nav gluži gredzens?

+++

Es atkal nesaprotu, kāds sakars laulībām ar bērnu. Manuprāt tas nenozīmē, to ka uzreiz vajag bērnu. Var baudīt kopā laiku kā precēts pāris un ar tālāko nesteigties.
Visas te bļauj, ka vīrietis nav gatavs mainīt autiņus, bet ko tad viņš ir gatavs?!?
Neuznemties atbildību, vnk pateikt, ka "nav gatavs" bez sīkākiem paskaidrojumiem..!?
Man tādi vīrieši kretinē. Labi, ka abi mani vīri bija gatavi pāris gadu laikā mani precēt, nebija ultimāti jāuzstāda vai forumā jāraud, ka redz neprec.
Vēl labāk būtu, ja nesteidzinatu mani radīt bērnu! :-D
Domāju ir jāizprot kādi ir tie patiesie iemesli, kāpēc cilvēks to nevēlas. Kas baida vai kas attur. Kārtīgi jaizrunājās.

Es noteiktu būtu centusies izprast, kas slēpjas zem vārdiem "nav gatavs"..
Manuprāt, ir jāvadās pēc tā, kā Tu jūties attiecībās :) Manas precētās draudzenes apgalvo, ka nekas pēc kāzām viņu dzīvē nav mainījies. Tā kā.. ja kaut kas šobrīd savienībā pietrūkst.. varbūt tas nav gluži gredzens?

Gribu piebilst - domāju, ka šis "nav gatavs" ir arī izskaidrojums ar sabiedrību un kultūru, kurā dzīvojam. Ja vīrietis precas, tad draugi smejas, ka nu dzīve beidzās. Bet citās kultūrās ir pilnīgi pretēji! Apprecoties vīrietis iegūst statusu - radi un draugi patiesi priecājās. Vīrietim apprecēties ir gods un lepnums. Tāpat arī bērns ir liela bagātība un vīrietis bez bērna un sievas nejūtas un pat netiek uzskatīts par "īstu vīrieti".
Žēl, ka pie mums ģimeni un laulību neuzskata par godu un lepnumu.

Visu diskusiju nelasīju, bet ja jau ir aizgājis tik tālu, tad tiešā tekstā pajautātu, kad būs gatavs un kāpēc tā jūtas tagad. Izrunātu, ka tev tas ir ļoti svarīgi un ja redzējums šajās lietās jums nesakrīt, tad tu šaubies par attiecību nākotni. Bet bez tādas uzspiešanas sajūtas. Varbūt ja redzēs, ka neesi vienmēr blakus pastāvoša lieta, tad rīkosies, ja sapratīs, ka esi tā, kuru negrib pazaudēt. Galvenais, lai nākotnes redzējums un laika posms, kad tomēr pavirzīties uz priekšu kopīgajās attiecībās, ir plus/mīnus vienāds.

Interesantā kārtā, man trīs draudzenēm bija līdzīgi gadījumi - visi beidzās laimīgi ar kāzām, bet situāciju norise bija dažāda.
1. draudzene pēc 5 gadiem kopā (bija 26 viņai un viņam 27) kādu gadu vienkārši ik pa laikam atgādināja - ir laiks, es gaidu, bet ja drīz nebūs eju prom. Vienu brīdi viņa jau gatavojas šķirties. Sāka runāt ar puisi (bet pavisam mierīgi un ar mīlestību) par to, ka acīmredzot vērtības nesakrīt un ir jāpalaiž vienam otru vaļā. Aptuveni pēc mēneša saņēma bildinājumu.
2.draudzene bija kopā ar puisi no ļoti agra vecuma (16 vai 17), abiem tās bija pirmās attiecības. Tāpat kā Tev, puisis šaubījās un šaubījās, meitene ļoti gribēja precēties. Tā nu abi izšķīrās. Vienu gadu draudzene bija viena, aizgāja uz dažiem randiņiem, sāka jaunus hobijus, bet būtībā cīnījās ar salauztu sirdi. Tikmēr puisis 'skraidīja apkārt', bija vairākas īslaicīgas attiecības un nenopietni sakari. Pēc gada saprata, ka draudzene nr.2 ir viņa mūža mīlestība un raudot lūdzās, lai ņem atpakaļ. Aptuveni gadu vēlāk salaulājās. Šeit es teiktu, ka bija tas gadījums, kad puisis vienkārši nezināja (bet gribēja zināt) kā ir ar citām meitenēm. Paskraidīja apkārt un tagad miers.
3.draudzenei arī puisis nebija 'gatavs'. Pavisam negaidot pieteicās bērniņš un nācās adaptēties. Izskatās, ka patiesi laimīgi un viņš ir superīgs tētis. Nākamvasar plāno arī kāzas. Šis gadījums gan bija tiešām netīšām un noteikti neiesaku tīši palikt stāvoklī, jo bērns ar mērķi noturēt vīrieti ir drausmīgs! Bet nu šeit netīšām, bet dzīve visu sakārtoja.

Ja vīrietis grib precēt un tik tiešām vēlas saistīt savu nākotni, nu neliks viņš savai mīļotajai sievietei šaubītiies par to. :-/

Normālās, atklātās, mīlestības pilnās attiecībās šīs lietas savstarpēji vajadzētu varēt izrunāt. Acīmredzot ir kāds iemesls, kuru dēļ vīrietis nejūtas gatavs autorei teikt patiesos iemeslus. Iespējams, autore nespēj pieņemt cita viedokli, ieklausīties argumentos, tāpēc vīrietis par šo pat negrib ielaisties sarunā.

Tagad man ir jaunas attiecības. Es ,protams,ka negaidīšu vairs 8 gadus vai vīrietis būs spējīgs un grib ,kaut ko pavisam nopietni.

Es savu puisi arī pametu ,jo viņš nebija gatavs un likās,ka nekad nebūs gatavs. Vīrieši mēdz izdomāt daudzas atrunas,ja nevēlas. Vēlāk, jo nav naudas un grib milzīgās kāzas uzrīkot, uzrodas nauda-tad izdomā vēl,kaut ko..un tā var izdomāt līdz mūža beigās atrunas.
Pēc gadiem skatoties -vēl ,it kā Tev nav jāuztraucas, bet jāsaprot vai patiešām viņš to vēlas vēlāk, vai arī izsaka visādas atrunas un īstenībā neko nevēlas un novilcina laiku , jo grib Tevi blakus, bet negrib bērnus vēl ,vai arī īstenībā Tu neesi tā sieviete no kuras viņš jeb kad vēlēsies,ko tādu.
Sākumā jau var vismaz aprecēt,ja nav gatavs bērniem. Ja atrunājas ar naudas trūkumu vai kā,tad saki,ka var arī pieticīgas kāzas un ja tad neko nevēlas,tad viss skaidrs ar viņu.

Es savos 24 gados it kā arī būtu gatava visam nopietnajam, bet priekš vīrieša 26 gados tas varbūt tiešām šķiet par agru vēl.
Kaut kur lasīju statistiku, ka nu jau vidējais vecums, kad vīrieši domā precētiex (vai precas) ir 30 gadi un sievietēm 28. Nav jau īsti kur skriet. Turpinat nostabilizēties. Un tas nenozīmē, ka vīrietim Tu neesi īstā, vnk negrib būt piesiets bērnam šobrīd. Laulība jau neko diži nemainītu, bet kā jau tika pieminēts, iespējams, vīrietis domā, ka tieši par bērnu sāktu izjust spiedienu.
Bet principā tur jāizrunājas savā starpā līdz visiem sīkumiem.

zaneda, kāds tieši ir iemesls, kāpēc viņš nav gatavs bērniem- vai tas ir sava mājokļa neesamība, vai viņam šķiet, ka finansiāli nespēs pavilkt, vai tīri psiholoģiski nav gatavs bērnam? Man šķiet, ka no tā jau izriet turpmākā rīcība - krāt naudu, labāk apmaksāts darbs vai izglītošanās, kas ļauj atrast labāk apmaksātu darbu, vai vienkārši nogaidīšana?
Un otrs jautājums, uz kuru vajadzētu atbildēt tev pašai ir- vai tu gribi būt kopā tieši ar šo vīrieti? Pat ja viņš nekad nebūs gatavs precēties, pat, ja viņš nekad nebūs gatavs bērniem? Vai tu gribēsi būt ar šo vīrieti kopā, ja jums nekad nevarēs būt savi bērni tīri fizioloģiski? Kas īsti ir tas, ko tu gribi? Būt kopā ar šo vīrieti? Vai būt sievai un/vai mātei? Jo tie var būt divi dažādi jautājumi. Vienā gadījumā risinājums ir vienkārši būt kopā tā, kā ir, un otrā gadījumā risinājums ir darīt zināmu savu pozīciju un gaidīt kaut kādu savu deadline.

P.S. cik esmu novērojusi, tad tie veči, kas mīl pa īstam ir gatavi visam uzreiz

Šim gan nepiekrītīšu. Gatavi varbūt būs,bet vismaz no mana pazinu un radu loka skatoties, lielākajai dalai tomēr ir loti svarīgi vismaz vairākus gadus būt kopā tāpat, un vismaz kaut nedaudz iepazīt otru cilvēku, pirms spert tik nopietnu soli.

Nu, ja vīrietis mani negribētu precēt, tad nevēlētos vairs attiecības.... Kāda jēga?
Vnk ar savu vīru esam kopā no maniem 17, kad viņam bija 19. Apprecējāmies, kad man bija 21 in viņam 23... un tā bija viņa iniciatīva, viņš teica, ka vēlas, lai man būtu viņa uzvārds un vēlas visu dzivi pavadīt kopā.
Līdz ar to man ir pieredze, ka vīrietis pats velk pie altāra. Un pftu pftu pftu (3x nospļaujos), ja reiz kādreiz izsķirsimies, tad no nākošā vīrieša gaidīšu tādu pašu attieksmi.
P.S. cik esmu novērojusi, tad tie veči, kas mīl pa īstam ir gatavi visam uzreiz... nevis pēc dadziem gadiem.
Šogad oktobrī būs 10 gadi ko esam kopā un esam laimīgi. Kā divas vecas saradušas čības:-D:-D:-D

Un es pilnīgi piekrītu Ophelia teiktajam.

Pievienojos KitijaK un Roberts.I teiktajam.

Nedomāju, ka te ir kāds sakars ar to, ka īrē dzīvokli. Tad jau puisis tā arī būtu teicis, vai tad ne?
Varbūt nejūtas gatavs tādām saistībām kā laulības un bērns. Es zinu vīriešus, kuriem ir 30 gadi un joprojām nav bērnu, jo viņiem tas liekas liels apgrūtinājums. Tas jau no cilvēka atkarīgs. Ne visi gatavi ziedot sevi bērnam.

Pilnībā piekrītu! Neuzskatu, ka visiem cilvēkiem šajā dzīvē jādzīvo pēc viena dzīves plāna - obligāti pēc x attiecībās pavadītiem gadiem jāprecas, tad jārada bērni un kopā līdz mūža galam jāsēž laimīgu bērnu un mazbērnu bariņā. Nav, nu nav visiem cilvēkiem vienādas dzīves prioritātes. Puisis taču saka, ka vēlas, bet vēl ne. Man ir pilnībā saprotama puiša nostāja. Jums ir tikai 24 un 26 gadi. Jā, var teikt, ka kāzas un bērni netraucē, taču, savas korekcijas ikdienā tas ievieš gan. Un ja cilvēks nav gatavs tam visam, un savos 26 gados vēl neredz sevi mainām bērna autiņus vai nevēlas naktīs celties augšā un ucināt brēcošu zīdaini, tad tas ir tikai saprotams. Ja tik ļoti gribas savu sapni piepildīt un ir pilnīgi vienalga, ka otra pusīte to vēl nevēlas, tad jāmeklē kādu, kurš uzreiz būs gatavs pie altāra vest un bērnus taisīt. Atvainojos, ja par skarbu, taču mani nebeidz pārsteigt sieviešu mūžīgā vēlme savus sapņus vēlēties realizēt uz otra cilvēka rēķina, nepadomājot par to, cik egoistiski tas viss ir.

Un tas, ka dzīvo 8 gadus kopā.. Tas nav svarīgi, svarīgi, cik gadu ir cilvēkiem. Ko dod šie 8 gadi, ja tie ir jaunieši, kuriem tiešām būtu vairāk jādomā par savu izglītību un karjeru. Savukārt, ja cilvēki viens otru satiek 30 gados, tad skaidrs, ka 8 gadi netiks gaidīti, jo tas ir nedaudz cits dzīves posms. Bet, protams, katram savas prioritātes un dzīves uzskati, daži bērnus uztaisa jau vidusskolā un apprecas vēl nepilngadīgi būdami. Par precībām es gan esmu pozitīvi noskaņota, tomēr šajā gadījumā arī neuzskatu, ka ir tik svarīgi steigties.