nabadzība un izsišanās

Esmu no daudzbērnu ģimenes un bērnībā gāja diez gan grūti. Jumts virs galvas bija, paēduši bijām, bet nekādas ekstras mums nebija. Tāpat arī naudas trūkumu varēja ļoti izjust. Protams, ka vecāki centās, cik spēja, bet bērnam jau to ļoti grūti novērtēt un saprast, kāpēc man nav, ja visiem citiem ir tas vai šitas.

Grūtā bērnība bija ļoti liels stimuls mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, lai dzīvē kaut ko sasniegtu un saviem bērniem varētu nodrošināt labāku bērnību. Tagad pati esmu pieaugusi, plānojam bērniņu un zinu, ko noteikti darīšu citādāk kā darīja mani vecāki.

Santa11 Nevajag dzīvot ilūzijās par to, cik ārzemēs ir viegla dzīve un letiņus atplestām rokām un kājām gaida! :-D

nannerle

Ārzemēs viss ir gatavs. Tur par neko nav jācīnās kā te!!!

Nesens gadījums - draugam ir viens klasesbiedrs, gadi 40, ne pārāk apģērīgs un diezgan lecīgs, pēc dabas demagogs, bet viņam gudra mamma. Tā mamma strādāja augstā struktūrā valsts iestādē un izrāva dēlu no melnajiem darbiem un iekārtoja vienkāršā darbā ministrijā. Dēls mētāja kruto, ka redz ir ierēdnis un cik tas ir prestiži. Mamma aizgāja pensijā, dēlu arī izēda no kolektīva... Nu un labums kāds, ja pats neprot virs ūdens turēties?

es gan teiktu, ka man tagad vairāk kaitina tas, ka tu tāds Latvijas vidusmēra cīnītājs (piedodietatvainojiet, sieviete ar pa..) aizbrauc uz ārzemēm un lielākoties sanāk sastapt cilvēkus, kuriem viss tā diezgan sakārtots dzīvē, kuriem viss iet kā pēc plāna, kuriem vecāki palīdz līdz cik tur gadu vecumam. viņi nesaprot, ka katrs dzīves solis ir kaut kāda cīņa. visgrūtāk ir ar vīriešiem, viņi jau baidās, kad sieviete ir morāli spēcīgāka. lai gan no otras puses tad ķerās klāt arī memmesdēliņi - gaidot, ka tu būsi tā nākamā mamma, kas parūpēsies ne tikai par sevi, bet arī par viņu.

Mana bērnība nemaz tik pārticīga nebija.
Vecāki bija radījuši iespaidu, ka mēs baigi pārticīgie bijām. Jo nekad nesūdzējās citiem par savām problēmas.
Bija jādod grāmatas māsīcai un apģērbs arī. Bet viņa tagad pat mani vairāk neatcerās.

neteiktu, ka bija nabadzīga bērnība, viss it kā bija, bet pa lielam es nekad nebiju prioritāte, kad bija runa par to, kur tērēt naudu. nekad nekur neceļoju, nekādas kultūras izklaides, u.t.t. u.t.j. pēc skolas pabeigšanas sanāca tā, ka izdzīvošana tālāk jau bija mana personīgā problēma. vecāki pieklājības pēc un savas karmas dēļ uz svētkiem kādu kapeiku tik piemet.
sitos un cīnos kā varu, izglītību un darbus vienmēr esmu dabūjusi patstāvīgiem spēkiem. esmu pateicīga par visu, kas dzīvē ir bijis un par katru iespēju, ko dzīve pasviež, bet ir grūti vēljoprojām. nezinu, kad beidzot pienāks brīdis, kad varēs atslābt un sajust, ka ir tie stingrie pamati zem kājām. ja man kādreiz būs savs bērns, nekad dzīvē nenovēlētu viņam to, censtos palīdzēt kā vien varu.

Par ģimeni runājot, viss jau bija pareizi un kopumā mani ievirzīja pareizās sliedēs, tikai ar vienu bet - man bija grūti tikt pāri vienam principam. Manā ģimenē valdīja un joprojām valda uzskats "gribi dzīvot labi - iemācies taupīt!". Es pāris gadus sevi lauzu, kamēr iemācījos dzīvot pēc principa "gribi dzīvot labi - iemācies daudz pelnīt!" Sanāca. Un es dzīvoju labāk nekā dzīvoja mani vecāki, vecvecāki. Nesalīdzināmi. Un es nepazīstu tādu vārdu "bezdarbs" - man apkārt vienmēr ir vairāk iespēju nekā fiziski laika un spēka, lai visu to izmantotu.

Neteikšu, ka dzīvojām nabadzīgi, galus savilkām, visi produkti nāca no laukiem, taču dzīvoju zem vidusmēra. Toreiz bija sāpīgi, ka mums nav tā, kas citiem klasesbiedriem, draudzenēm ir - nebija mašīnas, nebija telefona mājās, un atceros, ka viss tika ne-nor-mā-li taupīts, mamma katru dienu skaloja smadzenes par to, ka ūdens tiek tērēts par daudz, gaisma netiek kaut kur izslēgta, un vai tad nevar iztikt ar gaismu vienā vietā, utt. Pateicoties mammas ultrataupīgajai dabai, kas joprojām ir saglabājusies, arī baigajā nabadzībā nedzīvojām, no otras puses, tie noteikumi par taupīgumu mājās bija drakoniski - tas man joprojām liekas šausmīgi.
Ja man kāds pirms 10 gadiem būtu pateicis, kā es šobrīd dzīvošu, pie kam pati saviem spēkiem, es nebūtu noticējusi. Pati dzīvoju labi, nevaru sūdzēties, nebija arī jāiziet nez kādai ellei cauri, lai pie tā nonāktu - viss notika kaut kā organiski. Protams, ar Bentliju nebraukāju un stores ikrus katru dienu neēdu, bet virs vidusmēra dzīvoju.

Izsišanos un panākumus vecāki iertekmē, bet ne ar savu materiālo pāticību, bet attieksmi pret dzīvi, lietām un sevi, ko ieaudzina bērnos.
Mani vecāki Visu sāka no nulles, un ar smagu un pamatīgu darbu nonāca līdz pārtikušai dzīvei. Es labi zinu, kā ir tad kad Tev nav gandrīz nekā un kā ir kad vari dabūt visu ko vēlies. Un par šo džive sskolu e ssaviem vecākiem saku milzīgu paldies! Viņi ir fantastiski cilvēki!

Zinu gan no nabadzīgām ģimenēm izsitušos cilvēkus, gan no vidusslāņa nolaidušos narkomānus. Bet, ja cilvēks no nabadzības aiziet atkarības neceļos, nekur tālāk parasti vairs netiek. Vidusslāņa vai bagātnieku no ceļa nogājušos bērnus vecāki caur sakariem kaut kā izbīda sfērās, kurās nav vajadzīgas specifiskas zināšanas un prasmes, plus dod lielu kabatas naudu līdz ''bērnam'' paliek 40, kas, protams, dzīvi mazliet atvieglo.
Un, protams, ir arī, kas nāk no turīgas ģimenes un cenšas tikpat daudz, cik tevis pieminētā meitene.

Bērnībā naudas bija maz, bet es to neizjutu, jo vienmēr biju paēdusi, apģērbta un man bija daudzas lietas, kas citiem bērniem - velosipēds, mobilais, skeitborda dēlis, rotaļu mašīnas (jā, biju izteikta tomboy :-D), taču tajā pašā laikā parādi par dzīvokli krājās. Zinu, ka cosmo pareizas dzīvošanas ABC ietilpst, ka labāk dzīvot trūkumā, bet visam jābūt nomaksātam, bet ja man būtu bērni, es arī primāri censtos, lai viņi vienmēr būtu paēduši un laimīgi un neizjustu trūkumu, nevis uztrauktos par to, lai dieva dēļ nebūtu parāds par komunālajiem.:-)

Man arī simpatizē raksturā spēcīgi cilvēki ar konkrētu skatu uz dzīvi :-)

Es nezinu kāpēc, bet man vienmēr tādi cilvēki,kuriem ir gājis grūti, ir simpatizējuši. Viņiem ir ļoti bieza āda, skaidrs skats uz dzīvi un vienmēr realitātes sajūta, protams, nesaku,ka ka visiem un ,protams, ka tas viss ir arī tiem,kam ir bijusi laba bērnība, bet.

Bērnība bija viens posms, kad ģimenei gāja grūti tieši naudas ziņā, bet to saprotu tikai tagad atskatoties pagātnē, kā bērns to neizjutu, vecāki arī nekādi neļāva manīt, ka ir grūti. Pārējo laiku bijām vairāk kā labi nodrošināti. Tētis ļoti lutināja gan mani un māsu, gan brāli. Arī tagad lutina. Tīri materiālā ziņā man dzīvē viss ir nācis diezgan viegli.
Es pilnīgi noteikti neesmu mērķtiecīga, ne karjerā, ne privātajā dzīvē. Pārsvarā vienkārši plūstu pa straumi.
Iespējams es būtu citādāka, ja man būtu bijis par kaut ko jācīnās, bet iespējams man daudz kas ir nācis viegli, jo kāds tur augšā zina, ka es pati saviem spēkiem ne pie kā netikšu. :-D
Es gan sliecos domāt, ka tā izsišanās vairāk atkarīga no rakstura.

Bērnība bija grūta, naudas nebija daudz, knapi savilkām galus.

taču visbiežāk bērns neredz kā vecāki šo naudu ir nopelnījuši

Es domāju, ka grūti ir nepamanīt strādājošus vecākus :)

Man bija nabadzīga bērnība.Jau no studiju laika esmu strādājusi veikalā,lai būtu sava nauda.bet sapratu,ka man nepietiek ar pārdevējas algu un gribu dzīvot labi,greznībā Izmācījos,atradu sapņu darbu ārzemēs,sāku pelnīt ļoti labu naudu,varu atļauties tādu dzīves veidu,kādu vienmēr esmu gribējusi.Un esmu tik daudz strādājusi,pirmkārt,savas nākotnes labā,jo es negribu,lai mana ģimenes izjūstu badu,dzīvotu barakās un redzētu saldumus reizi gadā(t)Otrkārt,man pašai patīk atnākt skaistajā dzīvoklī,braukt ar dārgu mašīnu,ceļot:-DTreškārt,man patīk,ka es būt neatkarīga no citiem,man ir sava nauda,kuru es varu tērēt,kā vien gribu:-)

Tikpat labi var visu traktēt savādāk... persona, kam nekad nekas nav trūcis labi saprot, ka nevēlas zaudēt šo komfortu un tiecas pēc tā + kaut kā labāka

Taisnība jau savā ziņā ir, taču visbiežāk bērns neredz kā vecāki šo naudu ir nopelnījuši un sāk uztvert to par kaut ko pašsaprotamu. Visbiežāk tiek pamanīti tikai rezultāti, bet ne ieguldījums.

bet bieži vien tiem,kam bērnība bija smaga, ir lielāka deva mērķtiecības, lai sasniegtu virsotnes, jo nekad tās nav jutuši bērnībā.

Tikpat labi var visu traktēt savādāk... persona, kam nekad nekas nav trūcis labi saprot, ka nevēlas zaudēt šo komfortu un tiecas pēc tā + kaut kā labāka :)