nabadzība un izsišanās

Es atceros, ka klasesbiedrenei bija kaut kāds topiņš ar garām rokām no Cubus par 150 latiem.
Tad nu visas to kā lielāko dārgumu aplūkoja pirms sporta stundas.

Īstenībā tas ir atkarīgs no tā, kuros laikos augi, ja tev 12-15 gadi (kad materiālās lietas ir vissvarīgākās) bija 80-to beigās, 90-to sākumā, kad nevienam nekā nebija un bija normāli, ka nekā nav, tu to tā baigi neizjuti.

+ 10

Ja berniba iekrita 80os-90os, tad klasee izceelaas tie kuriem bija kaut kaadas ekstras- skritulslidas, modiigas dreebes, kabatasnauda, pleijeris, dators. Arzemju celojums jau bija loti, loti kruta. Tadi berni klase bija 3-6, klases toreiz bija lielas un parpilditas. Parejie berni dzivoja lielaka vai mazaka truukumaa un taupiibaa, neesaaja humpali dreebes, bija bez kabatas naudas un jebkadam ekstram. 90o gadu pirmaa puse bija vistrakaakaa, toreiz naaca iekshaa visaadas arzemju preces, kaut ko no taa atlauties vareja varbut 1-3 berni klasee un shie berni regulari tika apzagti vai piedzivoja reketu. Es ar shausmaam to laiku atceros. Pats stulbaakais, ka ar savaam lietaam daliijos ar citiem berniem un ja man paluugtu, es labprat atdotu vai aizdotu, bet nee, dazhiem idiotiem jaadraud sadot man pa seju, ja es neatdoshu zhivenes vai uzliimes.

Chouette

Es kaut kādu teicienu atceros, ka es Cubusā neesmu bijusi iepirkties.:-D

Es atceros kā man klasesbiedri aizrādīja par to, ka slikti ģērbjos humpalās!!!

Man ir viena draudzene, kura skolas laika loti nesaudzigi par citiem izteicas vinu rocibas del. Tagad pec gadiem vina man teica, ka joprojam reizem pardzivo savu nenovidibu skolas laika.

Es atceros kā man klasesbiedri aizrādīja par to, ka slikti ģērbjos humpalās!!!
Bija tāds brīdis skolas laikos!!!
Bet es nekad otru neesmu vērtējusi pēc apģērba.
Tas ir pēdējais stulbums, ka tā var vērtēt kādu!!!

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka izsišanās un sasniegumi nav atkarīgi no tā, vai bērnībā bijusi nabadzība/bagātība... viss ir slēpjas mērķtiecībā un centienos..

+++

katra diena ir kā jauna mācība, vai ne?

Pilnigi noteikti! :-) Musu stasti ir loti lidzigi, visadi ir gajis. Bet bernibas skaistums/grutums neslepjas rotallietas, drebes, masinas, saldumos un citas ariskibas. Ja vecaki savu bernu ir milejusi, tad tas ir principalais un tad ta ir jauka berniba!

Esmu uzaugusi vidusmēra ģimenē. Vecāki šķīrušies, dzīvoju pie mammas, bet tētis deva alimentus + atbalstīja vēl visādi finansiāli (apmaksāja tiesības, pirka dažādus gadžetus, kad studēju - kojas u.c.). Lai kā vecākiem gāja vai negāja, bet viņi ļoti centās, lai man nekad nekas netrūktu, lai būtu gan ļoti labi apģērbta, gan vienmēr labi paēdusi utt. Gan jau kaut kādā mērā tas mani ir izlutinājis, grūti teikt, kā būtu, ja būtu bijis savādāk, bet neesmu arī tāda, kas pati negrib neko sasniegt, neko nevar un paļaujas tikai uz citiem. Vecākiem esmu bezgala pateicīga par visu, ko viņi man deva un turpina dot joprojām. Viens no maniem lielākajiem dzīves mērķiem ir nodrošināt dzīvi tā, lai es saviem bērniem varu dot to, ko iedeva man :)

Īstenībā tas ir atkarīgs no tā, kuros laikos augi, ja tev 12-15 gadi (kad materiālās lietas ir vissvarīgākās) bija 80-to beigās, 90-to sākumā, kad nevienam nekā nebija un bija normāli, ka nekā nav, tu to tā baigi neizjuti. Ja tev 12-15 gadi bija 2007. gadā, kad parasts palīgstrādnieks celtniecībā pelnīja 2000 latus un braukāja ar 7.sērijas BMW no salona, bet tavs tētis, teiksim, bija skolotājs un mamma bija apkopēja - diez kas nebija, jo tad ar naudu mētājās visi.

Man ir bijis arī Tavas nosauktās lietas, daudz dažādu asaru pilnu un sāpju nomāktu brīžu, bet es nečīkstu, es to visu esmu atstājusi tur, kur tam jāpaliek - pagātnē. Jāsaka gan, ka grūti bieži ir valdīt emocijas un savākties attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet katra diena ir kā jauna mācība, vai ne? :)

Berniba bija jauka, jo, lai ari naudas ipasi nebija, es par to nedomaju. Svarigakas bija citas lietas - satiksanas ar draugiem, filozofesana par lietu kartibu, zemenu zagsana no svesiem darziem un citas svarigas lietas. :-D Tas, ka bija jaed cepti kartupeli un griki, likas otrskirigi(un man pat isteniba garsoja). No 15 gadu vecuma pati saku organizet savu dzivi. Tagad man ir viss, ko velos un pat vairak. Pats svarigakais, zinu, ka dzive nekur nepazudisu. :-) Vai tas ir "grutas" bernibas nopelns? Stipri apsaubu! Vispar nesaprotu to cikstesanu par gruto bernibu. Ja vecaki nav alkoholiki, nav bijis jadzivo bernu nama vai nav kadas kriminalas epizodes uzpeldejusas berniba, tad ta ir pilnigi normala berniba. Ja nav bijusas jaunakas rotallietas, ar drebem jadalas ar vecako/jaunako masu/brali, nauda ir bijusi tik, cik ir un jaed vienkarsu edienu, tad ta ir gruta berniba? Varbut jabeidz cikstet?

es gan teiktu, ka man tagad vairāk kaitina tas, ka tu tāds Latvijas vidusmēra cīnītājs (piedodietatvainojiet, sieviete ar pa..) aizbrauc uz ārzemēm un lielākoties sanāk sastapt cilvēkus, kuriem viss tā diezgan sakārtots dzīvē, kuriem viss iet kā pēc plāna, kuriem vecāki palīdz līdz cik tur gadu vecumam. viņi nesaprot, ka katrs dzīves solis ir kaut kāda cīņa.

Mani šāda īpašība cilvēkos tieši atbaida.. nereti tie cilvēki, kas ir situšies smagi un cīnījušies ir tādi maķenīt nežēlīgāki pēc dabas.. un skatās caur negatīvāku prizmu uz ļaudīm, kam dzīvē lietas vieglāk gājušas..

Tas taču ir jauki, ka cilvēkam nav jācieš, jāmocās, jāiet cauri ugunij un ūdenim.. ir jāmāk priecāties citam līdzi, novērtēt pozitīvo.. manuprāt.. :)

Un ļoti bieži cepti kartupeļi no kuriem jau mugura sāpēja.
Un tie griķi.
Pats riebīgākais ēdiens pasaulē!!!
Lūdzu piedodiet man, bet tā viņš ir!!!

Nebija viegli. Nomira tētis, mamma rāvās pa diviem darbiem, lai visu nomaksātu, lai es būtu apģērbta, paēdusi, lai piedalītos visos pasākumos. Parādījās patēvs, kļuva vieglāk, bet viņš ir no tiem, kam visu brīvo naudu patīk notriekt alkoholā un visādās ierīcēs, kuras pat nav vajadzīgas, bieži ēdu pusdienas skolā par 20 santīmiem, jo mammai vienkārši vairāk naudas nebija. Citreiz brokastīs ēdu griķus vai ceptus kartupeļus no vakariņām palikušus. Kā tas mani ietekmējis? Grūti teikt, vai tagad būtu nu tik mērķtiecīga, ka iešu pāri līķiem, drīzāk nē, bet es novērtēju to, ka man ir galva uz pleciem, esmu vesela - varu mācīties, attīstīties, pelnīt savu naudu un mazliet palīdzēt arī mammai, cik nu pašlaik manos spēkos. Zinu, ka gribu, lai man un maniem bērniem būtu nodrošināta dzīve, taču tajā pašā laikā naudas rause neesmu, mani apmierinātu tā, lai pietiek visam un vēl mazliet var iekrāt. Novērtēju visu, kas man ir, neesmu ļoti izvēlīga ēdienā, bet, ja ir nauda, patīk tomēr gan uz kino aiziet, gan citur izklaidēties.

Ar Angliju ir tieši tas pats, kas ar Latviju - ir cilvēki, kuriem visur ir slikti, Latvijā, Anglijā... Ir tādi, kas arī Latvijā dzīvo ļoti labi.

Santa, es domāju, ka mērķtiecīgam un strādāt gribošam cilvēkam būtu labi jebkur. Personīgi es esmu papētījusi, ka man profesija vislabāk ir apmaksāta Vācijā, arī ja parēķina ar izdevumiem tīrā peļņa ir daudz lielāka, tāpēc pieļauju, ka man labāk būtu tur, bet nu tad jau redzēs, kas notiks turpmāko gadu laikā. :)

Bērnība man bija nodrošināta un par vecāku ienākumiem sūdzēties nevarēju, bet tieši šī iemesla dēļ izvēlējos sfēru, kas ir labi apmaksāta, lai spētu sponsorēt savu dzīvesstilu. Protams, šī sfēra mani saistīja, bet domāju, ka te pamatus ielika vecāki - motivēja mani kādam nopietnam amatam! Iespējams, ja būtu pieradusi dzīvot nabadzībā, mani tas apmierinātu un es piekristu strādāt arī par minimālo, bet zinot savas kaprīzes, sapratu, ka ar minimālo nepietiks. :D Tāpēc es varu teikt, ka izlutināta bērnība man ir palīdzējusi (plusiņš arī tam, ka vecāki spēja finansēt izglītību, jo apvienot ar darbu manu specialitāti būtu pagrūti).

Agresīvā Grūtniece

Man viena draudzne visu laiku stāsta cik Anglijā ir labi. Tā stāsta, ka domā, ka gatavā leiputrija.
Kaut gan tam neticu. Citi atkal saka, ka tur arī esot slikti.
Un, kam ticēt???:-D

Par to iešanu pēc plāna - ar retiem izņēmumiem kā vecāki alkoholiķi vai bērnība bērnunamā tomēr pēc plāna vai ne pēc plāna ir atkarīgs no katra paša. Man ir pāris paziņas, kuras sūdzās, ka viņām nekas dzīvē nesanāk, nekas neiet pēc plāna, viss jūk un brūk. Reāli - cilvēks iestājas augstskolā, tiek budžetā, nobasto gandrīz veselu semestri, jo redz izšķīrās ar draugu (ar kuru pat kopā nedzīvoja) un tagad ir depresijā, un nevar sekot savam plānam. Neaiziet uz eksāmenu, izkrīt no budžeta, jo nokavē autobusu vai guļ ar paģirām mājās, pie kam pie tā vaino nevis sevi un savu neizdarību, bet gan likteni, sagadīšanos utml. muļķības. Ja gribi dzīvot pārticīgi, tomēr ir lietas, kurām jāprot stāvēt pāri, ja neproti, nu tad mazgā grīdas no padsmit gadiem līdz pensijai. Ir objektīvi iemesli (tuvinieku nāve, invaliditāte, nodegusi māja), un ir stulbas emocijas.

es gan teiktu, ka man tagad vairāk kaitina tas, ka tu tāds Latvijas vidusmēra cīnītājs (piedodietatvainojiet, sieviete ar pa..) aizbrauc uz ārzemēm un lielākoties sanāk sastapt cilvēkus, kuriem viss tā diezgan sakārtots dzīvē, kuriem viss iet kā pēc plāna, kuriem vecāki palīdz līdz cik tur gadu vecumam. viņi nesaprot, ka katrs dzīves solis ir kaut kāda cīņa.

+++