Ja par tēmu, tad jāsaka, ka bērnībā nebiju trūcīga, taču arī ne nabadzīga - vidusmēra līmeņa ģimenes bērns, kurš ik pa reizei tika lutināts ar kārumiem vai kādu jaunu rotaļlietu, taču tādas lietas kā jauns divritenis vai Bārbiju sapņu māja, tā arī palika iedomu līmenī. Pieaugot, ja godīgi, vēlējos dzīvot labāk kā bērnībā, taču, izjūtot naudas esamību savā dzīvē, tā manās rokās kusa kā sniegs pavasara saules staros. Tērēju naudu muļķībām - izklaidēm, bohēmiskam dzīvesveidam vai mantām, kuras man vajadzīgas tik, cik melns aiz naga. Tāpēc piekritīšu tam, ka ne vienmēr nākšana no nabadzīgas ģimenes nozīmēs bērna panākumus pašam savā dzīvē, kā arī, protams, ne vienmēr piedzimšana bagātā ģimenē nozīmēs pārticīgu, bezrūpīgu nākotni. Katrs gadījums ir individuāls, tāpat kā katra cilvēka nākotnes mērķi un prioritātes ir katram savas.
Taču, ja runā par atalgojuma līmeni valstī, tad tas, manuprāt, ir zem katras kritikas. Protams, vienmēr jau var pateikt, ka vajag meklēt labāk apmaksātu darbu un tiekties augstāk, taču mums tomēr ir vajadzīgas gan tās apkopējas, gan sanitāres, gan trauku mazgātājas, tāpēc tas, manuprāt, ir nožēlojami, ja šiem cilvēkiem, kuri nereti strādā ļoti garas, smagas maiņas, atalgojums ir vienkārši smieklīgs. Mana mamma mazpilsētā beidzot, pēc desmitiem nosūtītu CV, dabūja darbu kā istabene. Tā kā alga tiek aprēķināta pēc nostrādāto stundu skaita, ir mēneši, kad ir iespēja uz rokas saņemt ~300 eiro, bet ir mēneši, kad salasās knapi 200. Vai kur citur mazpilsētā ir iespējams atrast darbu? Tikpat kā nekādu iespēju. Vai par 300 (vai 200) eiro var noīrēt dzīvokli + apmaksāt komunālos pakalpojumus + nopirkt jaunus apavus + paēst visa mēneša garumā? Diemžēl, ne. Taču Latvijā, diemžēl, tā ir ierasta prakse - cilvēki, kuri sabiedrībai ir nepieciešami, strādā par nieka centiem, savukārt ministri saņem tūkstošus, nespēdami saprast kāpēc cilvēki emigrē - taču tādā Leiputrijā dzīvojam...
28
