nabadzība un izsišanās

Ja par tēmu, tad jāsaka, ka bērnībā nebiju trūcīga, taču arī ne nabadzīga - vidusmēra līmeņa ģimenes bērns, kurš ik pa reizei tika lutināts ar kārumiem vai kādu jaunu rotaļlietu, taču tādas lietas kā jauns divritenis vai Bārbiju sapņu māja, tā arī palika iedomu līmenī. Pieaugot, ja godīgi, vēlējos dzīvot labāk kā bērnībā, taču, izjūtot naudas esamību savā dzīvē, tā manās rokās kusa kā sniegs pavasara saules staros. Tērēju naudu muļķībām - izklaidēm, bohēmiskam dzīvesveidam vai mantām, kuras man vajadzīgas tik, cik melns aiz naga. Tāpēc piekritīšu tam, ka ne vienmēr nākšana no nabadzīgas ģimenes nozīmēs bērna panākumus pašam savā dzīvē, kā arī, protams, ne vienmēr piedzimšana bagātā ģimenē nozīmēs pārticīgu, bezrūpīgu nākotni. Katrs gadījums ir individuāls, tāpat kā katra cilvēka nākotnes mērķi un prioritātes ir katram savas.
Taču, ja runā par atalgojuma līmeni valstī, tad tas, manuprāt, ir zem katras kritikas. Protams, vienmēr jau var pateikt, ka vajag meklēt labāk apmaksātu darbu un tiekties augstāk, taču mums tomēr ir vajadzīgas gan tās apkopējas, gan sanitāres, gan trauku mazgātājas, tāpēc tas, manuprāt, ir nožēlojami, ja šiem cilvēkiem, kuri nereti strādā ļoti garas, smagas maiņas, atalgojums ir vienkārši smieklīgs. Mana mamma mazpilsētā beidzot, pēc desmitiem nosūtītu CV, dabūja darbu kā istabene. Tā kā alga tiek aprēķināta pēc nostrādāto stundu skaita, ir mēneši, kad ir iespēja uz rokas saņemt ~300 eiro, bet ir mēneši, kad salasās knapi 200. Vai kur citur mazpilsētā ir iespējams atrast darbu? Tikpat kā nekādu iespēju. Vai par 300 (vai 200) eiro var noīrēt dzīvokli + apmaksāt komunālos pakalpojumus + nopirkt jaunus apavus + paēst visa mēneša garumā? Diemžēl, ne. Taču Latvijā, diemžēl, tā ir ierasta prakse - cilvēki, kuri sabiedrībai ir nepieciešami, strādā par nieka centiem, savukārt ministri saņem tūkstošus, nespēdami saprast kāpēc cilvēki emigrē - taču tādā Leiputrijā dzīvojam...

Ophelia Paprasi lai mamma piereģistrējas cosmo. Pelnīs vairāk.

Es atceros kā manā skolā vēl arī nolika visu par sliktu, ja pēc pamatskolas vai vidusskolas iet mācīties uz profeni.
Tas gan bija slikti no skolas puses. Visiem skaidroja, ka ir jāstudē.
Augstskolas stāv pāri visam. Kaut kāda tāda attieksme bija.
Jo redzi profenēs studējošie grauj skolas prestižu.
Taču Rīgā ir daudz normālas profenes un arī prestižas.
Nesen uzzināju, ka vidusskolu taisās likvidēt un būs tikai pamatskola.;-)

Es atceros kā manā skolā vēl arī nolika visu par sliktu, ja pēc pamatskolas vai vidusskolas iet mācīties uz profeni.

Manā ģimnāzijā bija tieši tā pat, un tas ir idiotisms pēdējais, jo arī pēc profenes var iet studēt. Tikai atšķirība tā, ka pēc profenes cilvēks par attiecīgo jomu kaut ko sajēdz, vieglāk gan studēt, gan darbu atrast. Nu nav vairs Latvijas augstskolās tādi konkursi, ka iestāties var tikai ar desmitniekiem, bez tam arī profenē mācoties var labi sagatavoties eksāmeniem. Manā laikā skola par to skaloja smadzenes, tagad parunājos ar klasesbiedriem, daži nožēlo, ka pēc 9.kl neaizgāja uz profeni - augstskolas pabeigtas, bet praktiskās pieejas tāpat nav, ko būtu iedevusi profene.

Nu mums skaloja smadzenes par augstskolu tāpēc, ka tā profene, kas bija mūsu pilsētā, bija apšaubāma līmeņa, bet tagad daudz kas ir mainījies. Ir labas profenes!

Daenerys1, Tu strādā vadošā amatā un vajadzēja zināt, ka mēs 21% nemaksājam! Lai gan tautai patīk domāt, ka maksājam mēs. Tā summa, kas aiziet valsts budžetā, nav 21%, bet gan daudz, daudz mazāk, bieži vien valsts vēl atmaksā uzņēmumam.

Maksā uzņēmumi, bet uz mūsu rēķina. Valsts atgriež tikai pārmaksāto PVN uzņēmumiem, kuri ir PVN maksātāji. Jā, ir daži izņēmumi, kas ar PVN neapliekas vai apliekas ar samazināto PVN likmi, bet to ir maz. Kā tad tu citādi izskaidrosi - teiksim, ja es pērku datoru kā fiziska persona, es to nopērku pa 1210 EUR (1000 EUR + 21% PVN), ja pērku caur SIA, kas ir PVN maksātāj, tad vienkāršoti runājot SIA samaksā 1210 EUR un pēc mēneša (labākajā gadījumā) dabū atpakaļ 210 "pārmaksātos" EUR, bet tas nozīmē, ka tam, kurš man to datoru pārdevis, ir jāsamaksā 210 EUR valsts budžetā, ja viņam nav bijuši ar PVN apliekami izdevumi.

Daenerys1

Es pēc vidusskolas aizgāju uz profeni.
Iešana uz profeni bija kauns un negods manā laikā.
Man ir viena tāda daļa ar klasesbiedriem, kuri nav pabeiguši studijas, bet ir kredīti, jo redzi visiem iegalvoja, ka vajag studēt.
Un katru dienu bija vairākas matemātikas kaut gan mums skolā bija vispārizglītojošais novirziens.

Maksā uzņēmumi, bet galā mazāku summu kā 21%, saliekot visu summu, kas derīga, priekšnodokļi un no tās, atņemot PVN no kopējās darījumu summas, tur nav tie 21%, valstij tiek daudz mazāka summa. Es vismaz uz šo visu skatos no tāda viedokļa. Un man jau liekas, ka reti ir tā, ka nav bijuši nekādi izdevumi, lai arī visu to summu maksātu budžetā, jo kaut kā tā datoru pārdošana, iepirkšana un viss pārējais jāuztur! Un to visu var likt priekšnodoklī, bet ok, tas tā, ne īsti par šo tēmu :-)

Applie_pie, gala summa, ja mēs izejam caur visu ražošanas ciklu, lai uzražotu, teiksim, vienu saldējumu vafeļu glāzītē, ja mēs ķēdītē saliksim visus 20-30 uzņēmumus, kuri tur ir iesaistīti, sanāks, ka tie tik un tā ir 21%. Tam nav īsti sakara ar to, vai uzņēmumam ir tie izdevumi vai nav, tā matemātika ir vienkārša. Piemēram, ja uzņēmums iepērk izejvielas no vietējiem piegādātājiem ar PVN, bet 100% produkcijas tirgo uz ārzemēm ar 0% PVN, tad viņš PVN visu laiku pārmaksā un gaida atmaksu no valsts, nereti tie ir 2-3 mēneši, kamēr VID šo informāciju apstrādā, un faktiski sanāk labprātīgi piespiedu kārtā iesaldēt līdzekļus. Un otrādi - ja pērc izejvielas no ārzemēm ar 0% PVN, bet produktus tirgo uz vietas Latvijā, tu visu laiku gūsti ieņēmumus ar PVN un visu to PVN, faktiski 21% no ienākošās naudas plūsmas, maksā valstij. Nu tas tā, ja nav cita rakstura ieņēmumu.
Tā ka PVN nekur nepazūd. Tikpat labi jau var teikt, ko es te čīkstu, ja man nav jāmaksā 21% no visas savas algas, jo es redz pērku arī pakalpojumus bez PVN, piemēram, pie zobārsta nemaksāju PVN.

Arguments neiet uz profeni, jo mazpilsētā ir slikta profene, laikam ir šīs nedēļas labākais joks, ko esmu dzirdējus. :-D Tātad studenti var iet studēt uz Rīgu, bet, ja izvēlēsies profeni, tad obligāti mazpilsētā, nevis kādā citā pilsētā (Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, kas kuram tuvāk sanāk).
Jāsaka, ka mani pamatskolas klasesbiedri, kas izmācījās profenēs, daudzi tagad Anglijā lasa sēnes, bet tur bija cits iemesls - tie cilvēki tā arī 9.klasē teica: kamēr mani vecāki uztur, iešu mācīties tur, kur vieglāk, kur neprasa apmeklējumu, mājasdarbus.

Hm, vai tad nav tā, ka, ja iepērk ar 0% no ārzemēm izejvielas, tad uzreiz to summu liek priekšnodoklī un nodoklī? Līdz ar to tāpat nemaksājot 21%? Citādi neredzu jēgu pirkt izejvielas no ārzemēm.

Priekšnodoklis jau ir tikai grāmatvedības instruments, kas nekādā veidā neietekmē faktu, ka patērētājs samaksā to 21%. Jo, ja Food Union saražo saldējumus, mēs jau nemaksājam 21% Food Union, mēs maksājam Rimi, vafeles piegādātājam, piena piegādātājam, iepakojuma piegādātājam, kuri gala beigās tāpat to samaksā valstij.
Tu gribi teikt, ka uzņēmums X:
1) Gada laikā nopērk preces pa 121 000 EUR t.sk. PVN (21 000 PVN)
2) Gada laikā pārdod preces pa 133 100 EUR t.sk. PVN (23 100 PVN)
Valsts budžetam samaksā 23100-21000 = 2100 EUR PVN, tad sanāk, ka uz visu preču kvantumu, ko viņš ir samaksājis, reālais PVN ir tikai 2100 EUR un to arī maksā patērētājs? :-D Bet tā tak nav, mēs sedzam arī to PVN, kas uzrādās izejvielu piegādātāju grāmatvedībā.

Bet arī piegādātājam ir savi izdevumi. Es nesaku, ka mēs nemaksājam 21%, es saku, ka mēs to visu nesamaksājam valstij, cik nopērkam, tā summa beigās ir cita. Līdz ar to nav korekti teikt, ka mēs, patērētāji, samaksājam valstij to 21%.

:-D Bet izejvielu piegādātāji taču maksā 21% PVN vai nu valstij, vai nu saviem piegādātājiem, bet savukārt piegādātāju piegādātāji atkal vai nu valstij, vai saviem piegādātājiem, un rezultātā mēs maksājam 21% valstij, tikai daudz garākā ķēdītē, mūsu 21% iziet varbūt caur 30 uzņēmumiem, kamēr galu galā nonāk valsts budžetā!

Daenerys1

Manā mazpilsētā nav profenes.

Tuvākās ir Rīgas profenes vai kur citur.
Bet, visiem, vienalga ar kādām sekmēm tik stāstīja, ka jāstudē universitātē.
Par tādu profesijas apgūšanas iespēju vispār neko nestāstīja.
Pat slikti skaitījās, ja pēc 9.klases iet uz RTU koledžu. Tas jau norakstīts cilvēks skaitījās skolas izpratnē. :-D:-D:-D
Es atceros, ka pēdējā mācību gadā brauca bankas speciālisti un stāstīja par studiju kredītiem.
Bet, man ir daudz veiksmīgu piemēru, tagad ar profenes izglītību.
Piemēram, no RVT vai RTU koledžas.

Divaina attieksme mazpilsetas skola. Kur butu jamaca ka amats ir zelta verte . Jau tagad daudzi ar augstskolu diplomiem tup bezdarbnieku birzaa. Kamer santehniku un elektriku katastrofali trukst , pelna loti labi un stav klienti rindam.

Rīdziniece

Jā, dīvaina attieksme tam es piekrītu.
Tur neko neteica, ka elektriķa profesija būtu perspektīva.

Nav jasaka, to redz dzivee. ;-) Augstaka tagad ir katrai otrajai, ari maxima kasierem nu un?

Runa ir par profesiju prestižu. Kur algai pat ir sekundāra nozīme, galvenais - prestižs. Man ir reāls piemērs no dzīves. Divi klasesbiedri. Viens izmācījās par neprestižo elektriķi, tagad strādā samērā sarežģītu un atbildīgu biroja darbu, pelna četrciparīgu summu, brauc ar labu mašīnu, uz darbu dodas uzvalkā. Viņa klasesbiedrs ar maģistra grādu ekonomikā ir zemākā līmeņa ierēdnis ministrijā, gadiem strādā par jaunāko referentu un 500 eur algu. Kur tieši tur ir prestižs??? Prestiži ir izvēlēties sev tīkamu profesiju un tad tur augt, apgūt jaunas lietas, tiekties uz augstāku amatu, sasniegt daudz. Nevis pabeigt augstskolu un 40 gadu vecumā strādājot par minimālo algu blatot, ka esi prestiža kalngals. Čalītis, kurš 18 gadu vecumā studē celtniecības koledžā un piestrādā par palīgstrādnieku stroikā, lai nevajadzētu sēdēt mammai uz kakla, pēc 10 gadiem var kļūt par būvuzraugu, celtniecības firmas vadītāju, utt.

Runājot par tēmu- man bērnībā ģimene bija tāda vidusmēra. Taču es tiku lutināta, vecāki arī nekad nesūdzējās, ka naudas nav. Mamma pat kritizēja mājās radus, kas sūdzējās, ka nav naudas un mācīja, ka nedrīkst tā teikt, jo tad arī naudas nebūšot. Lai tiktu pie jauna telefona, man uzstādīja mērķi, piemēram, liecībā atzīmes nedrīkstēja būt zemākas par seši. Tā es sīcis arī mācījos kā traka un jo lielāka vidējā atzīme, jo semestra beigās tika kas labāks nopirkts. Un tā vien šķiet, ka man tas dzīvē daudz palīdzēja. Tagad arī liekas, ka lai tiktu pie kā labāka- ir jāstrādā un jācīnās, jo es taču to varu. Bērnībā bieži biju viena mājās, patstāvība ļoti liela. To gan es uztveru kā mīnusu, jo nespēju vēl atiet no tā, ka es pati visu varu, man nevajag nevienu un neviens manus uzskatus nemainīs.