nabadzība un izsišanās

neteiktu, ka bija nabadzīga bērnība, viss it kā bija, bet pa lielam es nekad nebiju prioritāte, kad bija runa par to, kur tērēt naudu. nekad nekur neceļoju, nekādas kultūras izklaides, u.t.t. u.t.j. pēc skolas pabeigšanas sanāca tā, ka izdzīvošana tālāk jau bija mana personīgā problēma. vecāki pieklājības pēc un savas karmas dēļ uz svētkiem kādu kapeiku tik piemet.
sitos un cīnos kā varu, izglītību un darbus vienmēr esmu dabūjusi patstāvīgiem spēkiem. esmu pateicīga par visu, kas dzīvē ir bijis un par katru iespēju, ko dzīve pasviež, bet ir grūti vēljoprojām. nezinu, kad beidzot pienāks brīdis, kad varēs atslābt un sajust, ka ir tie stingrie pamati zem kājām. ja man kādreiz būs savs bērns, nekad dzīvē nenovēlētu viņam to, censtos palīdzēt kā vien varu.

Mana bērnība nemaz tik pārticīga nebija.
Vecāki bija radījuši iespaidu, ka mēs baigi pārticīgie bijām. Jo nekad nesūdzējās citiem par savām problēmas.
Bija jādod grāmatas māsīcai un apģērbs arī. Bet viņa tagad pat mani vairāk neatcerās.

es gan teiktu, ka man tagad vairāk kaitina tas, ka tu tāds Latvijas vidusmēra cīnītājs (piedodietatvainojiet, sieviete ar pa..) aizbrauc uz ārzemēm un lielākoties sanāk sastapt cilvēkus, kuriem viss tā diezgan sakārtots dzīvē, kuriem viss iet kā pēc plāna, kuriem vecāki palīdz līdz cik tur gadu vecumam. viņi nesaprot, ka katrs dzīves solis ir kaut kāda cīņa. visgrūtāk ir ar vīriešiem, viņi jau baidās, kad sieviete ir morāli spēcīgāka. lai gan no otras puses tad ķerās klāt arī memmesdēliņi - gaidot, ka tu būsi tā nākamā mamma, kas parūpēsies ne tikai par sevi, bet arī par viņu.

Nesens gadījums - draugam ir viens klasesbiedrs, gadi 40, ne pārāk apģērīgs un diezgan lecīgs, pēc dabas demagogs, bet viņam gudra mamma. Tā mamma strādāja augstā struktūrā valsts iestādē un izrāva dēlu no melnajiem darbiem un iekārtoja vienkāršā darbā ministrijā. Dēls mētāja kruto, ka redz ir ierēdnis un cik tas ir prestiži. Mamma aizgāja pensijā, dēlu arī izēda no kolektīva... Nu un labums kāds, ja pats neprot virs ūdens turēties?

nannerle

Ārzemēs viss ir gatavs. Tur par neko nav jācīnās kā te!!!

Santa11 Nevajag dzīvot ilūzijās par to, cik ārzemēs ir viegla dzīve un letiņus atplestām rokām un kājām gaida! :-D

Esmu no daudzbērnu ģimenes un bērnībā gāja diez gan grūti. Jumts virs galvas bija, paēduši bijām, bet nekādas ekstras mums nebija. Tāpat arī naudas trūkumu varēja ļoti izjust. Protams, ka vecāki centās, cik spēja, bet bērnam jau to ļoti grūti novērtēt un saprast, kāpēc man nav, ja visiem citiem ir tas vai šitas.

Grūtā bērnība bija ļoti liels stimuls mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, lai dzīvē kaut ko sasniegtu un saviem bērniem varētu nodrošināt labāku bērnību. Tagad pati esmu pieaugusi, plānojam bērniņu un zinu, ko noteikti darīšu citādāk kā darīja mani vecāki.

es gan teiktu, ka man tagad vairāk kaitina tas, ka tu tāds Latvijas vidusmēra cīnītājs (piedodietatvainojiet, sieviete ar pa..) aizbrauc uz ārzemēm un lielākoties sanāk sastapt cilvēkus, kuriem viss tā diezgan sakārtots dzīvē, kuriem viss iet kā pēc plāna, kuriem vecāki palīdz līdz cik tur gadu vecumam. viņi nesaprot, ka katrs dzīves solis ir kaut kāda cīņa.

+++

Par to iešanu pēc plāna - ar retiem izņēmumiem kā vecāki alkoholiķi vai bērnība bērnunamā tomēr pēc plāna vai ne pēc plāna ir atkarīgs no katra paša. Man ir pāris paziņas, kuras sūdzās, ka viņām nekas dzīvē nesanāk, nekas neiet pēc plāna, viss jūk un brūk. Reāli - cilvēks iestājas augstskolā, tiek budžetā, nobasto gandrīz veselu semestri, jo redz izšķīrās ar draugu (ar kuru pat kopā nedzīvoja) un tagad ir depresijā, un nevar sekot savam plānam. Neaiziet uz eksāmenu, izkrīt no budžeta, jo nokavē autobusu vai guļ ar paģirām mājās, pie kam pie tā vaino nevis sevi un savu neizdarību, bet gan likteni, sagadīšanos utml. muļķības. Ja gribi dzīvot pārticīgi, tomēr ir lietas, kurām jāprot stāvēt pāri, ja neproti, nu tad mazgā grīdas no padsmit gadiem līdz pensijai. Ir objektīvi iemesli (tuvinieku nāve, invaliditāte, nodegusi māja), un ir stulbas emocijas.

Agresīvā Grūtniece

Man viena draudzne visu laiku stāsta cik Anglijā ir labi. Tā stāsta, ka domā, ka gatavā leiputrija.
Kaut gan tam neticu. Citi atkal saka, ka tur arī esot slikti.
Un, kam ticēt???:-D

Bērnība man bija nodrošināta un par vecāku ienākumiem sūdzēties nevarēju, bet tieši šī iemesla dēļ izvēlējos sfēru, kas ir labi apmaksāta, lai spētu sponsorēt savu dzīvesstilu. Protams, šī sfēra mani saistīja, bet domāju, ka te pamatus ielika vecāki - motivēja mani kādam nopietnam amatam! Iespējams, ja būtu pieradusi dzīvot nabadzībā, mani tas apmierinātu un es piekristu strādāt arī par minimālo, bet zinot savas kaprīzes, sapratu, ka ar minimālo nepietiks. :D Tāpēc es varu teikt, ka izlutināta bērnība man ir palīdzējusi (plusiņš arī tam, ka vecāki spēja finansēt izglītību, jo apvienot ar darbu manu specialitāti būtu pagrūti).

Santa, es domāju, ka mērķtiecīgam un strādāt gribošam cilvēkam būtu labi jebkur. Personīgi es esmu papētījusi, ka man profesija vislabāk ir apmaksāta Vācijā, arī ja parēķina ar izdevumiem tīrā peļņa ir daudz lielāka, tāpēc pieļauju, ka man labāk būtu tur, bet nu tad jau redzēs, kas notiks turpmāko gadu laikā. :)

Ar Angliju ir tieši tas pats, kas ar Latviju - ir cilvēki, kuriem visur ir slikti, Latvijā, Anglijā... Ir tādi, kas arī Latvijā dzīvo ļoti labi.

Nebija viegli. Nomira tētis, mamma rāvās pa diviem darbiem, lai visu nomaksātu, lai es būtu apģērbta, paēdusi, lai piedalītos visos pasākumos. Parādījās patēvs, kļuva vieglāk, bet viņš ir no tiem, kam visu brīvo naudu patīk notriekt alkoholā un visādās ierīcēs, kuras pat nav vajadzīgas, bieži ēdu pusdienas skolā par 20 santīmiem, jo mammai vienkārši vairāk naudas nebija. Citreiz brokastīs ēdu griķus vai ceptus kartupeļus no vakariņām palikušus. Kā tas mani ietekmējis? Grūti teikt, vai tagad būtu nu tik mērķtiecīga, ka iešu pāri līķiem, drīzāk nē, bet es novērtēju to, ka man ir galva uz pleciem, esmu vesela - varu mācīties, attīstīties, pelnīt savu naudu un mazliet palīdzēt arī mammai, cik nu pašlaik manos spēkos. Zinu, ka gribu, lai man un maniem bērniem būtu nodrošināta dzīve, taču tajā pašā laikā naudas rause neesmu, mani apmierinātu tā, lai pietiek visam un vēl mazliet var iekrāt. Novērtēju visu, kas man ir, neesmu ļoti izvēlīga ēdienā, bet, ja ir nauda, patīk tomēr gan uz kino aiziet, gan citur izklaidēties.

Un ļoti bieži cepti kartupeļi no kuriem jau mugura sāpēja.
Un tie griķi.
Pats riebīgākais ēdiens pasaulē!!!
Lūdzu piedodiet man, bet tā viņš ir!!!

es gan teiktu, ka man tagad vairāk kaitina tas, ka tu tāds Latvijas vidusmēra cīnītājs (piedodietatvainojiet, sieviete ar pa..) aizbrauc uz ārzemēm un lielākoties sanāk sastapt cilvēkus, kuriem viss tā diezgan sakārtots dzīvē, kuriem viss iet kā pēc plāna, kuriem vecāki palīdz līdz cik tur gadu vecumam. viņi nesaprot, ka katrs dzīves solis ir kaut kāda cīņa.

Mani šāda īpašība cilvēkos tieši atbaida.. nereti tie cilvēki, kas ir situšies smagi un cīnījušies ir tādi maķenīt nežēlīgāki pēc dabas.. un skatās caur negatīvāku prizmu uz ļaudīm, kam dzīvē lietas vieglāk gājušas..

Tas taču ir jauki, ka cilvēkam nav jācieš, jāmocās, jāiet cauri ugunij un ūdenim.. ir jāmāk priecāties citam līdzi, novērtēt pozitīvo.. manuprāt.. :)

Berniba bija jauka, jo, lai ari naudas ipasi nebija, es par to nedomaju. Svarigakas bija citas lietas - satiksanas ar draugiem, filozofesana par lietu kartibu, zemenu zagsana no svesiem darziem un citas svarigas lietas. :-D Tas, ka bija jaed cepti kartupeli un griki, likas otrskirigi(un man pat isteniba garsoja). No 15 gadu vecuma pati saku organizet savu dzivi. Tagad man ir viss, ko velos un pat vairak. Pats svarigakais, zinu, ka dzive nekur nepazudisu. :-) Vai tas ir "grutas" bernibas nopelns? Stipri apsaubu! Vispar nesaprotu to cikstesanu par gruto bernibu. Ja vecaki nav alkoholiki, nav bijis jadzivo bernu nama vai nav kadas kriminalas epizodes uzpeldejusas berniba, tad ta ir pilnigi normala berniba. Ja nav bijusas jaunakas rotallietas, ar drebem jadalas ar vecako/jaunako masu/brali, nauda ir bijusi tik, cik ir un jaed vienkarsu edienu, tad ta ir gruta berniba? Varbut jabeidz cikstet?

Man ir bijis arī Tavas nosauktās lietas, daudz dažādu asaru pilnu un sāpju nomāktu brīžu, bet es nečīkstu, es to visu esmu atstājusi tur, kur tam jāpaliek - pagātnē. Jāsaka gan, ka grūti bieži ir valdīt emocijas un savākties attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet katra diena ir kā jauna mācība, vai ne? :)

Īstenībā tas ir atkarīgs no tā, kuros laikos augi, ja tev 12-15 gadi (kad materiālās lietas ir vissvarīgākās) bija 80-to beigās, 90-to sākumā, kad nevienam nekā nebija un bija normāli, ka nekā nav, tu to tā baigi neizjuti. Ja tev 12-15 gadi bija 2007. gadā, kad parasts palīgstrādnieks celtniecībā pelnīja 2000 latus un braukāja ar 7.sērijas BMW no salona, bet tavs tētis, teiksim, bija skolotājs un mamma bija apkopēja - diez kas nebija, jo tad ar naudu mētājās visi.

Esmu uzaugusi vidusmēra ģimenē. Vecāki šķīrušies, dzīvoju pie mammas, bet tētis deva alimentus + atbalstīja vēl visādi finansiāli (apmaksāja tiesības, pirka dažādus gadžetus, kad studēju - kojas u.c.). Lai kā vecākiem gāja vai negāja, bet viņi ļoti centās, lai man nekad nekas netrūktu, lai būtu gan ļoti labi apģērbta, gan vienmēr labi paēdusi utt. Gan jau kaut kādā mērā tas mani ir izlutinājis, grūti teikt, kā būtu, ja būtu bijis savādāk, bet neesmu arī tāda, kas pati negrib neko sasniegt, neko nevar un paļaujas tikai uz citiem. Vecākiem esmu bezgala pateicīga par visu, ko viņi man deva un turpina dot joprojām. Viens no maniem lielākajiem dzīves mērķiem ir nodrošināt dzīvi tā, lai es saviem bērniem varu dot to, ko iedeva man :)