Emocionālā ēšana

Tas nav nemaz tik vienkārši sākumā :D Bet var jau sevi mēģināt iepriecināt kaut kā savādāk... bez ēdiena.. nopirkt kaut kādu nieciņu, piemēram :)

Kad ir pēkšņi un liels stress, tad tiešām ēdiens ir pēdējais par ko gribas domāt, bet kad ir stress visu laiku un ilgstoši, tad man vajag to stresu apēst. Kā cīnīties, nezinu, teorētiski zinu, ka jāatrod kaut kas, kas var sniegt pozitīvas emocijas, bet nesanāk.

pret šo niķi līdz paškontrole. Skaitīju kalorijas un vienkārši neļāvu sev noteikto skaitli pārsniegt..

Tik vienkārši? Es mēģināju vienkārši neēst vairāk kā vajag, negāju katru dienu uz veikalu, disciplinēju sevi utt., rezultātā tikai stress vēl lielāks, kļuvu tik nervoza, ka likās, ka varētu kādu nosist. (t)

Man arī piemīt tā emocionālā ēšana, labi, ka pēdējā laikā viss labi. Bet jā, kad ir stress, tad gribas visu ko ēst un daudz ēst. Neesmu atradusi kā ar to cīnīties. Bet kad man tā bija, tad nekādas svara problēmas nebija.
Bet piekrītu, ka kaloriju skaitīšana līdzētu.

Es atkal nekad neesmu sapratusi tos emocionālos ēdājus. Jo, kad man ir stress un slikti klājas, ēdiens ir pēdējais par ko gribās domāt.(t)

Es arī mēdzu apēst stresu... pret šo niķi līdz paškontrole. Skaitīju kalorijas un vienkārši neļāvu sev noteikto skaitli pārsniegt..

Es nezinu, vai tev tieši ir tā emocionālā ēšana, bet bija laiks, kad sliktās dienās es ēdu, likās, ka tas vismaz ir kaut kāds prieks. Ar laiku vienkārši pati apjēdzu, ka tas laimīgāku nepadara. Nekādas dižās formulas tur nav kā tikai apskaidrība, ka bikses vairs nevar uzvilkt.

Varbūt var palīdzēt brīvā laika aizpildīšana.. tā, lai nebūtu iespējas tik daudz ēst. Vispār ar tik biežu sporta zāles apmeklēšanu diez kas nav tik daudz pieņemties svarā..