iesauka vai vārda saisinājums, jums ir?

Šokoprieks pirmās domas - vai nu tu mani zini vai arī Tevi sauc Līna. :-D

Līna nebija senlatviešu vārds?

Opolais, es minēju vnk :D

es zinu tikai vienu Līnu un viņa nav maza auguma :D

Mani iesaukā sauc tikai skolas laika draugi. Skaļi te neteikšu, jo mani tad visur varēs atrast, bet iesauka veidojusies no mana vārda daļas un daļas vārda "ponijs" salikšanas kopā. Priecājos vismaz, ka nepalika man iesauka "ponijs" :D

Man ir vairākas smieklīgas iesaukas, par to parūpējās mana kursa biedrene. Tuvākie cilvēki mani sauc vārda saīsinātajā formā. Mīļvārdiņi man nepatīk, nekādi. Ja mani sauc mana vārda deminutīva formā, vispār ciest nevaru.

iesaukas nekad nav bijušas, bet drausmīgi neciešu, ka pārveido manu vārdu, īpaši, ja mīlināmās formās. Citreiz domāju, ka vaina varbūt manī, ka izskatos pēc tādas, kura jāsauc pamazināmā formā, bet laikam tomēr vārdā, jo piefiksēju, ka manām vārdamāsām tāds pats liktenis.

Iesauku nav nekad bijis, vārdu arī nav iespējams pārveidot.:-P Vienīgais, kas kaitina, kad vārdam pieliek klāt -īte.(e) Izklausās briesmīgi.

Tētis un brālis mani sauc par sīko, draugam arī iegājies no viņiem, tas ir viens no daudzajiem vārdiem kā mani sauc. Kad dzîvojām ar brāli kopā, skatījāmies Ugunsgrēku, no tiem laikiem viņš sauc mani par Bratanu. Vienreiz svinējām Jāņus viņa draugu lokā un tā arī mani ar viņiem iepazīstināja - tas ir mans Bratans. Nākošajā dienā viens no bara prasīja-a kāds Tev vārds? :D
No seniem laikiem manas draudzenes sauca vienā īpašā iesaukā, brāļa draugi viņu arī tā iesauca, kad ejam kaut kur kopā un kāds pasaka šo iesauku, atsaucamies abi :D
Bet mani reti tā sauc un kad tas tiešām ir domāts man, nevis brālim, tad paliek dīvaini. Bet man patīk tā iesauka. Vectēvs brāli tā sauca bērnībā, tas ir putniņš.