Kāpēc jūs gribat bērnus?

Bija interesanti palasīt savus vecos komentārus, kad vēl gaidīju savu mazo :) Domas nav mainījušās - es esmu ģimenes cilvēks un es nevarētu sevi iedomāties bez bērniem. Tas man bija viens no galvenajiem dzīves mērķiem - izveidot ģimeni.
Tagad meitukam ir jau trīs gadi. Vēl nezinu, vai esmu gatava otram bērnam, bet zinu, ka gribēšu. Gribētos līdz tricāram, jo tas skaitlis vismaz pagaidām mani šausmīgi biedē. Gan jau uz to laiku domāšu savādāk :D
Jāatzīst, ka es līdz galam nesaprotu, kā var negribēt bērnu/s, ja ir blakus cilvēks, kuru mīli, bet no judge. Katram savs, tas manā dzīvē neko nemaina :D

Man liekas,ka man jau skolas laikā bija skaudība uz māmiņām ar bērniem...☺ Kad piedzima puika es domāju,cik jauki,man 18.g.nebūs garlaicīgi☺ un vēl bija tik forša sajūta,ka ir kāds par ko rūpēties... Tagad man ir jaunas attiecības, kurās es tiešām mīlu otru cilvēku un lai gan sākumā bērnus ar viņu neplānoju, rodas sajūta,ka tomēr vēlos,jo gribu viņu iepriecināt,gribu,lai manī būtu daļa no viņa, un lai mums būtu vēl kaut kas kopīgs,kas mūs darītu vēl laimīgākus...

Haily @ 23.10.2019 13:58

Man jau ir 30, aptuveni 2 gadus jau procesu uzsākām, bet nu nevedas tik viegli, kā gribētos, bet nu labs nāk ar gaidīšanu.
Es esmu liela egoiste un man tā īpaši nav bijis, ka tur baigi gribētu vēlmi ņemties ar maziem bērniem, bet +/- ap manu esošo vecumu jau es gribu mazo. Jo, es gribu redzēt savu un vīra turpinājumu, domāju, ka mums izdotos kaut kas lielisks un vīrs ļoti grib bērnus, tas ir viņa sapnis jau sen, es biju tā, kura bremzē.
Gribas arī pašai pāriet nākamajā līmenī, atmest savu ego, būt mammai, saprotu, ka tas nebūs viegli, bet gribas, lai mazas rociņas mani apķer un pasaka, ka "es Tevi mīlu mammīt!"
Ir ģimenes vērtības, zinu, ka gribēšu būt arī forša oma, kas gaida ciemos savu ģimeni svētkos un šmorē un vāra un darbojas.
Nu par mātes instinktu - diez, kur tad tāds termins ir radies?

'mātes instinktu'
... atkal, modernais cilveks kas atrauts no dabas un realitates nemaz neapjedz ka cilveki un dzivnieki darbojas.
https://en.wikipedia.org/wiki/Maternal_bond
Grūtniecības laikā hormons oksitocīns pavairojas un izraisa 'mātes instinkta' saikni ar savu bērnu, un nekad neesi iedomājusies kāpēc sievietēm ir tieksme glābt ielu kaķus, suņus un migrantus vidusjūrā? Ja neesi ievērojusi tad visur Eiropā bēgļu pasākumos dominē tikai pusmūža sievietes.

Sievietēm (bez-bērnu) kurām nav sanācis ar savu bērnu radīt to instinkta saikni parasti to projicē savādākā veida, caur kaķiem, suņiem, imigrantiem un ‘atstumtajām’ grupām. Kas ari izskaidro to, ka sievietes bez bērniem, kas ir kādā amata, piem. tiesneši, advokāti, viņu lēmumus vienmēr ietekmes tas 'matēs instinkts', it īpaši periodos kuros lielākā hormonālā aktivitāte.

Tāpēc ka tā ir sieviešu bioloģiskā vajadzība pēc bērniem. Tas ka sabiedrība (globālistu organizācijas) iestāsta, ka sievietem var negribēties bērnus (lai samazinātu dzimstību) ir vienkārši propaganda. Jo bioloģiski gandrīz visām sievietēm gribās bērnus kādā vecumā, arī lezbietēm.
Tagad tehnoloģiski ir iespējams atdalīt seksu no reprodukcijas, bet tas faktu nemaina, ka cilvēkiem ir zemapziņas tieksme seksot tikai dēļ reprodukcijas/bērnu ražošanas.
30 gadu vecumā jau daudzām ir par vēlu tam, atškirībā no tā kāds dzīvesveids, veselība ir bijusi kopš 14 gadu vecuma. Ja sievietes ir daudz lietojušas estrogēna tabletes, tad hormonālā sistēma ir izbojāta un bērnus vēlākā vecumā nevarēs. Tas pats ar makeup lietošanu, ja sievietes nepārtraukti kopš 14 gadu vecuma ir smērējušas uz savas sejas parabēnus, tad auglība ir samazinājusies.
Chemicals in beauty products could harm women's fertility or cause breast cancer, new study finds
https://www.independent.co.uk/news/health/beauty-products-breast-cancer-fertility-chemicals-women-birth-control-makeup-a8538931.html

Those with chemicals such as parabens (a preservative widely used in cosmetic products), benzophenones (used as UV filters) and bisphenol A in their urine were found to have abnormal amounts of the reproductive hormones oestrogen and progesterone.
Excessive oestrogen has been linked to fibroids and irregular menstrual periods, while too little prevents eggs maturing and being released from the ovary.
Too much progesterone is associated with both breast cancer and unusual vaginal bleeding, while it is thought bisphenol A (BPA), known as the 'gender-bending' chemical for its effects on male breast growth, could cause fertility problems.

Kā var nesaprast tik primitīvas lietas? Sievietēm menstruācijas periodi sākās jau no 14 gadu vecuma, jo dzemde sagatavojas bērnu taisīšanai, tas turpinās līdz apm. 30 gadu vecumam kad visas 'olas' ir jau beigušās, citām sievietēm tas beidzas ātrāk, citām vēl var arī bērnu 35 gados uztaisīt.

Man jau ir 30, aptuveni 2 gadus jau procesu uzsākām, bet nu nevedas tik viegli, kā gribētos, bet nu labs nāk ar gaidīšanu.
Es esmu liela egoiste un man tā īpaši nav bijis, ka tur baigi gribētu vēlmi ņemties ar maziem bērniem, bet +/- ap manu esošo vecumu jau es gribu mazo. Jo, es gribu redzēt savu un vīra turpinājumu, domāju, ka mums izdotos kaut kas lielisks un vīrs ļoti grib bērnus, tas ir viņa sapnis jau sen, es biju tā, kura bremzē.
Gribas arī pašai pāriet nākamajā līmenī, atmest savu ego, būt mammai, saprotu, ka tas nebūs viegli, bet gribas, lai mazas rociņas mani apķer un pasaka, ka "es Tevi mīlu mammīt!"
Ir ģimenes vērtības, zinu, ka gribēšu būt arī forša oma, kas gaida ciemos savu ģimeni svētkos un šmorē un vāra un darbojas.
Nu par mātes instinktu - diez, kur tad tāds termins ir radies?

Nedomāju ka andie to bijā tā domājusi un jūs jau uzreiz reaģēja tik asi... Ja cilvēks grib izprast tas nav nekas slikts, uzreiz uztver kā personīgu apvainojumu. Klasiska forumā ?

cupcake2 @ 17.10.2019 15:55

andie, principā tu tagad izturies tā pat kā visi tie, kas "lien tavā dzīvē, izdara uz tevis spiedienu". Tev neribas bērnus, tāpēc tu tagad mēģini pierādīt, ka neviens cits arī negrib, tas vienkārši ir ieaudzināts. Kāpēc ir tik grūti saprast un samierināties ar to, ka cilvēks vienkārši to vēlas? Izklausās, ka tavā uztverē negibēt bērnus ir normāli, bet, lai gribētu, ir jābūt kaut kādai super maģijai, kaut kādam izskaidrojumam. No kurienes un kāpēc personīgi man radās šī vēlme? Kā lai es to zinu? Un kāda ir starpība? Bet nopietni, KĀDA STARPĪBA?
Protams, ka cilvēciņš, kas aug ģimenē ar mammu un tēti, uzskatīs, ka tas ir tas īstais un pareizais modelis. A kā citādāk? Jāsaka - nē, tu neskaties uz mammu un tēti, tas, ka viņi šādi dzīvo, neko nenozīmē. Protams, otrs variants ir atstāt to bērnu mežā, lai viņu nekas neietekmē un pats var izdarīt visas izvēles.
Šo diskusiju var salīdzināt ar situāciju, ja gejs/lesbiete man tagad neliktu mieru ar jautājumu - kāpēc tev patīk pretējais dzimums? Vai tas ir tāpēc, ka tev bērnībā vecāki parādīja, ka tas ir normāli? Kā tu vari zināt, ka tev tiešām patīk vīrieši nevis sievietes?
Nu, stulbums vai ne?

100/100 ?

principā tu tagad izturies tā pat kā visi tie, kas "lien tavā dzīvē, izdara uz tevis spiedienu". Tev neribas bērnus, tāpēc tu tagad mēģini pierādīt, ka neviens cits arī negrib, tas vienkārši ir ieaudzināts. Kāpēc ir tik grūti saprast un samierināties ar to, ka cilvēks vienkārši to vēlas? Izklausās, ka tavā uztverē negibēt bērnus ir normāli, bet, lai gribētu, ir jābūt kaut kādai super maģijai, kaut kādam izskaidrojumam. No kurienes un kāpēc personīgi man radās šī vēlme? Kā lai es to zinu? Un kāda ir starpība? Bet nopietni, KĀDA STARPĪBA?
Protams, ka cilvēciņš, kas aug ģimenē ar mammu un tēti, uzskatīs, ka tas ir tas īstais un pareizais modelis. A kā citādāk? Jāsaka - nē, tu neskaties uz mammu un tēti, tas, ka viņi šādi dzīvo, neko nenozīmē. Protams, otrs variants ir atstāt to bērnu mežā, lai viņu nekas neietekmē un pats var izdarīt visas izvēles.
Šo diskusiju var salīdzināt ar situāciju, ja gejs/lesbiete man tagad neliktu mieru ar jautājumu - kāpēc tev patīk pretējais dzimums? Vai tas ir tāpēc, ka tev bērnībā vecāki parādīja, ka tas ir normāli? Kā tu vari zināt, ka tev tiešām patīk vīrieši nevis sievietes?
Nu, stulbums vai ne?

jap, tas ir tas, ko es gribēju pateikt, bet man tik sulīgi nesanāca? 10 balles! precīzi!

andie, principā tu tagad izturies tā pat kā visi tie, kas "lien tavā dzīvē, izdara uz tevis spiedienu". Tev neribas bērnus, tāpēc tu tagad mēģini pierādīt, ka neviens cits arī negrib, tas vienkārši ir ieaudzināts. Kāpēc ir tik grūti saprast un samierināties ar to, ka cilvēks vienkārši to vēlas? Izklausās, ka tavā uztverē negibēt bērnus ir normāli, bet, lai gribētu, ir jābūt kaut kādai super maģijai, kaut kādam izskaidrojumam. No kurienes un kāpēc personīgi man radās šī vēlme? Kā lai es to zinu? Un kāda ir starpība? Bet nopietni, KĀDA STARPĪBA?
Protams, ka cilvēciņš, kas aug ģimenē ar mammu un tēti, uzskatīs, ka tas ir tas īstais un pareizais modelis. A kā citādāk? Jāsaka - nē, tu neskaties uz mammu un tēti, tas, ka viņi šādi dzīvo, neko nenozīmē. Protams, otrs variants ir atstāt to bērnu mežā, lai viņu nekas neietekmē un pats var izdarīt visas izvēles.
Šo diskusiju var salīdzināt ar situāciju, ja gejs/lesbiete man tagad neliktu mieru ar jautājumu - kāpēc tev patīk pretējais dzimums? Vai tas ir tāpēc, ka tev bērnībā vecāki parādīja, ka tas ir normāli? Kā tu vari zināt, ka tev tiešām patīk vīrieši nevis sievietes?
Nu, stulbums vai ne?

andie, bērnam tā psiholoģija ir mazliet savādāka. Viņa visa pasaule griežas ap mammu un tēti kādu noteikti brīdi. Tas ir tas kopēšanas brīdis - auklē lelles piemēram. Un mamma protams, teiks - tu kā mammīte, auklē bēbīti utt. Lielākam paaugoties, bērns jau izrāda interesi - kā es rados, kā dzimst bērni utt. Vecāki stāsta un lai labāk uztvertu, saka - TU satiksi, TU iemīlēsi, TU dzemdēsi vai TU iedēstīsi sēkliņu. Tas tā primitīvi, bet domu saproti?! Bērns pēc tam izaug, apaudzē sevi ar citu informāciju, un izdomā, ka bērnus negrib. Mazs bērns to nesaprot, viņam liekas, ka visi noteikti kādreiz kļūst par mammītēm un tētīšiem, un auklē bēbīšus, jo mana mamma taču tā dara/
Nezinu kā tas ir no psiholoģijas viedokļa komunikācijā ar bērniem, tas noteikti nav "kā no grāmatas", bet es stāstu kā tas ir no mana skatupunkta. Un kad es šādi ar bērniem runāju, es viņus nezombēju, bet runāju primitīvi, lai viņi saprot, ka izaugot lieli, viņi var kļūt par mammu un tēti. Jo viņi izrāda interesi par to tematu. Tas ir dabiski. Bet man nevienā brīdī nav doma, ka viņi tiešām būs mamma un tētis, jo... Es par to nemaz nedomāju. Tā jau tālāk būs viņu izvēle. Un jā, es uzskatu, ka tas ir dabisks process. Mēs taču esam, no fizioloģiskā viedokļa, paredzēti vairoties. Tā ir dabiska lieta, kas noteikti kaut kur iepeld arī mūsu smadzenēs, zemapziņā, saistībā ar to, ka mums arī iedoti fiziski visi nepieciešamie rīki bērna radīšanai un iznēsāšanai. Es ticu tam, ka bērnu/pusaudzi var nozombēt par to, ka kāzas un bērni ir vienīgais pareizais risinājums, un tikai tā ir jādzīvo, un tas ir vispareizākais. Bet es šaubos, ka tas tiešām tā tiek darīts. Cik novēroju, tas vnk ir cilvēkiem ielikts - omes gaida mazbērnus, bērni kaut kādā vecumposmā prasa brāli/māsu, ja viņiem tāda nav un tāpat cilvēks kaut kādā savā dzīves posmā aizdomājas - gribu bērnu.
Par to, ka citi bāž šnobeļus citu darīšanās - tas tā ir un būs. Un ne tikai bērnu gribēšanas/negribēšanas jautājumos, bet arī visos citos, apkārtējie taču zina labāk. Viss ir tajā, kā to pats uztver. Vismaz man tā ir vieglāk dzīvot - kā es sevi noskaņoju, tā es arī jūtos. Un novēlu citiem to pašu.

negribu un negribēšu bērnus. šāda pārliecība man ir jau no pusaudžu gadiem un vel tagad 27 gados. nav neviens iemesls, kāpēc gribētu, bet ir simts iemesli kāpēc negribu.

Kas tieši tajā ir jocīgs? Drīz šķiet izzudīs visas tradicionālās vērtības - ģimene, kāzas, bērni. Jo viss ir jocīgs. Bet vai kaut kam šajā modernismā nevajadzētu kā pamatam?

Jo tas šķiet, savādi, nedot izvēles iespēju, jo šī te iejaukšanās ar saviem uzskatiem tomēr pliek kaut kur apziņā kā "pareizais" modelis, jo tā taču ieūdzināts. Vnk no ta viedokļa.

Es vienmēr esmu teikusi, ka bērnus nevajag visiem

Tieši tā, bet šī iaudzināšana ir rakstutīga sabiedrības vairākumam, ka tā it kā esot jābūt, bet līdz ko kāds cilvēks izvēlas savādāk ir šis sabiedrības spiediens un negācijas.

Bet tas ir dabiski, ka bērni spēlējoties, maziem esot, izspēlē mammas un tētus, auklē bebīšus, kā savus iedomu bērnus, jo tā dara mamma un tētis. 

Bet vai tiešām tas ir dabiski,jo tad tā teorijā būtu jārīkojas visiem, un nerastos atkāpes no "tradicionālā"

Tālāk pieaugot, tas taču katra paša ziņā.

Te pat šajā diskusijā uzpeld frāzes, ka tā esit misija, tā esot ieaudzināts, tāds esot pienākums. Man ir nācies saskarties ar to ka apkārtējie izdara spiedienu, bāž savus šnobeļus ,kur nav viņiem daļa ir šis spiediens un negācijas no apkārtējo puses, bez maz vai kā nav kauna.? Par šo vispār ir arī no citiem daudz dzirdēts , ka nāk spiediens no apkārtējo puses. Tajā momentā sāk zust šī paša indivīda izvēle, jo apkārtējiem tas ir bijis "pareizais" modelis un šo indivīdu mēģina "salabot", jo tā taču neesot norma.
Tāpēc mani arī interesē vai tiešām tā ir paša vēlme, bet vrb tas ir tīri šis tā ir pieņemts un cik ļoti šo paša vēlmi tas iespaidojis.?

Nē

Mēs izdomājām spontāni. Vienkārši bija vēlme un taisam. Man liekas, jo ilgāk marinē - apsver visus par un pret, grib vēl to un šito, jo grūtāk ir saņemties par labu bērnam.
Viegli nav bijis un nebūs droši vien vairs nekad, jo vienkārši dzīve ar bērnu ir... Kaut kas citā dimensijā. Es kā cilvēks vairs neesmu tāda pati, kāda biju pirms bērna. Uztvere, emocionālā pasaule, vērtību skala, viss ir mainījies. Bet tas ir to vērts. Aplaušānās - iedomas vs realitāte, man nav bijušas.

Jo es paziņu lokā reāli redzu kā vecāki apzināti vrb arī neazpināti, grūti teikt, mēdz no mazotnes jau to domu likt iekšā kā "pareizo" modeli un man tas šķiet tik ļoti jocīgi.

Kas tieši tajā ir jocīgs? Drīz šķiet izzudīs visas tradicionālās vērtības - ģimene, kāzas, bērni. Jo viss ir jocīgs. Bet vai kaut kam šajā modernismā nevajadzētu kā pamatam?
Es vienmēr esmu teikusi, ka bērnus nevajag visiem. Bet tas ir dabiski, ka bērni spēlējoties, maziem esot, izspēlē mammas un tētus, auklē bebīšus, kā savus iedomu bērnus, jo tā dara mamma un tētis. Bērniem drīzāk to nevis liek iekšā, bet tas dabiski notiek, jo bērni kopē vecākus. Vēlāk sarunas mājās, skolā runā kas ir ģimene, mācās kā bērns nāk pasaulē utt. Tālāk pieaugot, tas taču katra paša ziņā.

Ja cilvēkam GRIBAS bērnus, kāda starpība, kāpēc un no kurienes nāk tā sajūta? Nav runa par "laikam tā vajag, jo tā pieņemts", bet par reālu vēlmi, cerību ieraudzīt tās divas strīpiņas.

Bet kas rada to vēlmi? Jo tai vēlmei kaut kur jārodas.
Kurā un cik daudz tiešām ir paša indivīda vēlme un kurā momentā tas tomēr ir sabiedrības spiediens,jo to var viegli sajaukt ar it kā savu vēlmi, īpaši, ja tas ir ieaudzināts no mazotnes.
Cupcake2, runa nav par sagatavošanos/nesagatavošanos , bet gan tieši par to momentu, kad ekspektācijas neskarīt ar realitāti, vai šajā momentā nerodas jautājumi, neizpratne vai šis sadursmes moments nerada šaubas?
Man vnk intersē, kā teica kiskismau tas nav nekāds uzbrauciens utt., tīri interese.

Kas ir veicinājis šo bērnu gribēšanu-mātes instinkts, vai sabiedrības ietekme.

Mātes instikta,tāda īsti nemaz nav.
Jo es paziņu lokā reāli redzu kā vecāki apzināti vrb arī neazpināti, grūti teikt, mēdz no mazotnes jau to domu likt iekšā kā "pareizo" modeli un man tas šķiet tik ļoti jocīgi.

Ikdienā nešķiet, ka ļoti alktu pēc bērna, jo esmu reāliste (druksu pesimiste) un saprotu, cik liela atbildība tā ir un cik daudz par ko jāuztraucas, par ko tāpat var neuztraukties, cik ļoti jāmaina dzīvesveids (to es noteikti darītu, jo man nešķiet, ka bērns ir pelnījis vecākus, kuri noliek savus netikumus un pieradumus pirmajā vietā), bet kad sanāk pabūt ar kādu mazu bērnu, saprotu, cik forši ir pavadīt laiku ar šādu mazu cilvēciņu, kam viss ir jauns un nezināms..tajos brīžos šķiet, ka man arī tādu vajag :D
Bet kopumā šobrīd vairāk gribētu tradicionālo modeli - vispirms apprecēties, tad tikai sākt plānot bērnus :)

K.28 @ 14.10.2019 20:42

Esmu ģimenisks cilvēks un vēlos censties dot labāko, ko spēju. Arī tāpēc, ka tad kad nebūs vecāku, gribēšu tādu mīlestību kāda ir iespējama starp vecākiem un bērnu.

Tas gan, skumji palika iedomājoties, ka kaut kad tas notiks, kad mīļo vecāku vairs nebūs. ?
Esmu zem 25, bērnu nevēlēšos vismaz līdz 28, vismaz šobrīd tā liekas.. Vienīgā motivācija, kas būtu, lai radītu bērnu, ir tā misija izaudzināt jaunu cilvēku dzimtā, kas kuplinās ģimenes loku, vecumdienās varētu ar bērnu uzturēt kontaktu, ciemoties, papriecāties par mazbērniem. Citādāk sametas šķērmi, iedomājoties negulētās naktis, visa veida šmuces, raudāšanu utml. Bet tikai tad, ja iztēlojas to, ka šo jāpacieš, ka viss labais tikai sekos un tas zīdainis arī reiz būs pieaudzis cilvēks, tad drošvien tas ir to moku vērts.

Man arī līdz 17 gadiem gribējās bērnus, domāju būs vismaz 2 un tas viss nāca no tā ka ģimenē tā audzināja, ka jāturpina sava dzimta, sievietēm IR JĀDZEMDĒ citādāk neesi sieviete. Kad iestājās pilngadība sapratu ka tā nav. Mans pienākums nav radīt citu cilvēku, mana dzīvē ir piepildīta bez bērna, es neesmu sliktāka sieviete par tām kurām ir bērni.
Protams spiediens no ģimenes ļoti ietekmē pārus. Baidās sāpināt topošās vecmāmiņas un visus radus, jo redz tu tagad būsi tas sliktais un nebūs bērnu, kuriem tad atstāt to veco servīzi.
Ja cilvēkam neborētu galvā ka viņam ir jāvairojas, vai tad mēs gribētu bērnus un vai tad mūsu būtu tik daudz?
Šis viss ko es saku un andie nav jāuztver kā apvainojums, bet jāpaskatās uz psiholoģiju aiz tā visa un pašiem uz sevi. Kas ir veicinājis šo bērnu gribēšanu-mātes instinkts, vai sabiedrības ietekme.

Kurā momentā tā ir jūsu konkrēti vēlme, bet kurā momentā tas ir " tā ir ieaudzināts,jo tā ir pieņemts"?
Vai tā "sajūta" nenāk no šī " tā ir pieņemts/ieaudzināts"?

Ja cilvēkam GRIBAS bērnus, kāda starpība, kāpēc un no kurienes nāk tā sajūta? Nav runa par "laikam tā vajag, jo tā pieņemts", bet par reālu vēlmi, cerību ieraudzīt tās divas strīpiņas.

Vai nav tāds baigais aplauziens momentā, kad ekspektācijas saduras ar realitāti?

Vai vari nedaudz vairāk paskaidrot, ko ar šo biji domājusi? Manuprāt, lielākā daļa apzinās, ka bērna piedzimšana ienes dzīvē grūtības - visi par to esam dzirdējuši, visi esam redzējuši humoristiskus video internetā. Tad par kādām ekspektācijām ir runa? Bet, protams, gandrīz vienmēr ir "aplauziens", jo nevar tā īsti sagatavoties tam, ko nekad neesi pieredzējis. Pat, ja cilvēks ir to jau pieredzējis, zina, cik grūti vai viegli ir bijis, pēc laika tas viss aizmirstās un liekas - nu, nebija jau nemaz tik traki.

Man šī diskusja ir kā mini eksperemtna rezultāts, visi kuri pamtā raksta,ka grib, vienā vai citā veidā atsaucas uz to ka "tā kaut kā ir ieaudzināts" " tā tam būtu jābūt, jo tā ir pieņemts", "iekšējām sajītām" reāli interesanti.?
Kurā momentā tā ir jūsu konkrēti vēlme, bet kurā momentā tas ir " tā ir ieaudzināts,jo tā ir pieņemts"?
Vai tā "sajūta" nenāk no šī " tā ir pieņemts/ieaudzināts"?
Vai jūs nenožēlojat šo sekošanu standarta modelim?
Vai nav tāds baigais aplauziens momentā, kad ekspektācijas saduras ar realitāti?
Vai lēmums ir jūsu pašu rūpīgi izvsverot visus par un pret,vai tomēr nepārdomāts/spontās gribu un viss?
Man tiešām ir intereanti, kā šajā virzienā stādā domu gājiens.