Kāpēc jūs gribat bērnus?

Nejust pret savu bērnu mīlestību nav normāli un nav dabiski. Nevajag tagad to attaisnot ar jauna, nepieredzējusi, tā mūsdienās mēdz būt. Sievietei, acīmredzami, ir problēmas, kuras jārisina!

Biggy ir taisnība. Un skumjākais ir tas, ka, lai arī ir 21.gs., vēl joprojām ir jautājumi, uz kuriem ārstiem atbilžu nav. Un nav nozīmes tam, cik daudz naudas makā un arī super puper veselīgais dzīvesveids un domu sūtīšana Visumā nelīdz. Diemžēl neauglības problēma mūsdienās ir tik milzīga, bet risinājumu ir maz.
Biggy, apsveicu ar grūtniecību! Lai viegli un skaisti satikties!

Sniegputeni, novēlu Tev kādu dienu satikt vīrieti, kurš no visas sirds mīlētu Tevi un Tavu bērniņu un cerams, ka ar laiku arī Tu spēsi izjūst mātes mīlestību! Turies, cīnies un viss būs labi (ak, cik banāli, bet tomēr, no sirds) !

Ja domājat,ka neauglības problēmu risināt ir tik viegli,tad maldāties.
Es pavisam negaidot ātri sagaidīju valsts rindu(gaidīju gadu un 8mēn.kas ir ļoooti ātri),valsts apmaksāja 3 vizītes un 3 usg (ja pašai būtu jāmaksā,tad mans ietaupījums ap 300eur), zāles aptuveni 900eur, dažas procedūras daļēji,bet paši vairāk kā 1000eur piemaksājām + jāmaksā par iesaldētajiem embrijiem.
Hormonu terapijas laikā jutos ļoti slikti un 3ned.laikā pieņēmis par 4,5kg svarā, sportot nevaru,bet pastaigāties varu. Ir ļoti grūti pieņemt to,ka nav sekss(ārsta liegums),nav sports vai aktivitātes kā normālai grūtniecei un lielāks liekais svars :( pirmajā mēn.jau izskatos kā ceturtajā :(
Tāpēc mīļās meitenes novērtējiet to,ka baby var būt dabīgā ceļā un abortus netaisiet.

Jā, bērns ir pienākums un nasta uz maniem pleciem, nevis persona, ko mīlu.
.
Bet ticu, ka iespējams tas viss mainīsies. Atgriežamies pie tēmas, nevis manas dzīves iztirzāšanas.

Elementāri...ja cilvēks saka, ka viņš jūtas dusmīgs par to, ka bērnam viss jāatdod; izsakās tā, ka nepārprotami var noprast to, ka bērns ir vairāk "ja jau uzņēmos, tad tagad jāaudzina", nevis "ak jā, esmu mamma!", bet pretī saņem pārmetumus un citas mammas saka, ka viņām bērns ir pats galvenais šai pasaulē utt, nez cik pozitīvas sajūtas viņai par sevi varētu rasties..

Džīzas, nu nevajag tagad teikt, ka aborts būtu panaceja Sniegputeņa problēmām.
Jūs kaut padomājat, cik daudz kas var aiziet šķērsām aborta gadījumā? Varbūt viņai vairs nekad nevarētu būt bērni, varbūt viņa mocītos ar nežēlīgu vainas apziņu un kristu depresija, varbūt čalis ko viņa pati atšuva (kuram viņa bija visa dzīve kā pati rakstīja iepriekšējā diskusijā) būtu aizgājis tāpat un tā tālāk un tā joprojām.
Ir tā kā ir un tērēt enerģiju uz to kā būtu bijis nav jēgas. Pietiek jau, ka Sniegputenis ar to nodarbojas, tā vietā, lai darītu ko lietderīgu...

Es vienkārši mazliet nesaprotu jēgu pārmetumiem un savu ideālo mammas-bērna attiecību izklāstiem cilvēkam, kuram, acīmredzami, jau tā nav baigi labi

Diezvai kāds te uzņemas apgalvot, ka viņiem ir ideālas mammas- bērna attiecības, ja tādas vispār eksistē. Man šķiet daļa šeit vienkārši izklāsta savas domas,jo sniegpulkstenim nav jāpaliek par situācijas gūstekni. Reizēm neliels spēriens mudina apzināties kļūdas un sākt meklēt ceļu ārpus.
Bet taisnība ir,cilvēki ir dažādi. Un tikpat dažādas viņu reakcijas un rīcības dažādās situācijās. Varbūt tieši kaut vai savu sajūtu izteikšana forumā ir solis uz labāku pašsajūtu viņai.

Varu derēt, ka lielākā daļa no tām, kas te tagad šausminās, kā var tā būt, ka bērns mātei nav pati lielākā laime un piepildījums, diskusijās par abortiem bļauj, ka nekādā gadījumā netaisi abortu, tā taču ir slepkavība utt. Nu, redziet, lūk, kāds ir rezultāts. Bērns nelaimīgs, māte nelaimīga. Un atkal jums nav labi. Taču nelieniet, tur, kur nevajag! Katrs dzīvo savu dzīvi tā, kā māk, jā, varbūt pieļauj kļūdas, bet varbūt arī nē. Tas, ka jums šķiet, ka jūs vienīgās domājat un dzīvojat pareizi, nenozīmē, ka tā tiešām arī ir.

nairalele, ne visi māk un/vai vēlas sadzīvot ar sevis pieņemtajiem lēmumiem. Ir cilvēki, kuri vienkārši deal with it, bet ir tādi, kuri visu mūžu dzīvo nožēlās par to, ka vajadzēja rīkoties citādāk. Tā ir vienkāršā patiesība. Protams, ka ar laiku viss būs labi - meitene atradīs sev foršu vīrieti, saradīs ar mazo, kad mazais paaugsies varēs atstāt omei, lai pieskata, kamēr uz kādu ballīti var izlīst arī.
Es vienkārši mazliet nesaprotu jēgu pārmetumiem un savu ideālo mammas-bērna attiecību izklāstiem cilvēkam, kuram, acīmredzami, jau tā nav baigi labi :-)

Abortu neuztaisīju, jo bērnu gribēju un cerēju, ka vīrietim mainīsies domas, kas bija mana lielākā kļūda.

Lūk... manuprāt, te arī visu nelaimju cēlonis. Nejau bērnā ir vaina, bet - vilšanās. Protams, ka jebkurai sievietei gribas bērnu audzināt ģimenē, kopā ar vīrieti. Nevis pieņemt lēmumu bērnu paturēt par spīti vīrieša iebildumiem, cerībā, ka tomēr būs laimīgas beigas, bet tad palikt vienai un sanāk ne šis, ne tas- ne tev brīvība, ne tev īsti ģimene.

Nav jau tā, ka viņa ir palikusi viena un likteņa varā. Viņai palīdz viņas ģimene. Man liekas, ka te citām māmiņām, kuras ir attiecībās, iespējams ikdiena ir grūtāka, jo vīrieši strādā pilnu darbdienu, bet vecāki vai citi tuvinieki ir tālu, ka nekā palīdzēt nevar.
Un es nesaku, ka es nesaprotu, kā tas ir, ka liekas, ka esi vientuļš, dzīve ir radikāli mainījusies, jo vairs neesi brīvs un neatkarīgs, ka jau nezin cik ilgi naktīs neguli, dienā nevari pasēdēt, kad vēlies vai padzert tēju. To nogurumu es labi spēju saprast, bet pārējo gan nē.

dr567309 Var protams saprast, ka ir grūti,ja tēvs ir pametis un ir palikusi viena un jaunaun realitāte nav iznākusi gluži tāda kā cerēts. Šai ziņā ļoti jāpiekrīt visam Caloo rakstītajam.
Mani gan tas viss aizķēra, jo nekad neesmu dzīvojusi sterilā, ideālā vidē un kopš vecākā bērna piedzimšanas esmu gājusi cauri ugunij un ellei,pilnīgai nabadzībai, santīmu skaitīšanai, daudzu savu vajadzību atlikšanai, lai šodien būtu izrāpusies jau krietni labākā vietā. Bet pat visgrūtākajā brīdī nespēju iedomāties vainot bērnu. Jo tā bija mana izvēle paturēt apzinoties grūtības.
Protams meitene ir jauna un vientuļa,kas ir grūti, bet šobrīd viņai jau ir bērns un viņas izvēles vairs neietekmē tikai viņu. Tieši tādēļ neatkarīgi no izglītības vai gudrības līmeņa ir jāsaņemas un jāizvērtē,ko darīt. Ja tā ir pēcdzemdību depresija, to ir jārisina. Ja nožēla par lēmumu, tad jāizlemj,kā tikt ar to galā pēc iespējas labāk gan pašai gan bērnam-jo kur tad vairs liksies.

Sniegputenis
Lai Tev nepietrūkst izturības un tavam bērnam tavas uzmanības. :)
Un padomā par to, kāpēc kā svarīgāko (pirmo) argumentu bērna neatdošanai, Tu piemini mātes reakciju...

Marissa, paldies. Es šīs diskusijas iespaidā saprotu, ka ir jāmaina attieksme. Varbūt tiešām pēcdzemdību depresija, es ļoti ceru, ka nākotnē bērns būs prieka avots.
Un par bērnu es slikti neizsakos nevienam, tikai šeit diskusijā, varu izpaust dziļākās sajūtas un raizes.

Feline, savu bērnu nevienam neatdošu, mana māte būtu ļoti neapmierināta un šokā par šo lēmumu. Kādēļ Jūs neejat pie ārsta un nemeklējat risinājumu neauglības risināšanai?
Abortu neuztaisīju, jo bērnu gribēju un cerēju, ka vīrietim mainīsies domas, kas bija mana lielākā kļūda. Man bija garš pārdomu periods un ļoti šaubījos. Vairākas reizes biju nolēmusi abortu veikt, bet tomēr nē..
.
Un savu bērnu nevienam neatdošu. Tā ir mana atbildība un rūpēties rūpējos. Viņam ir mājas un ko ēst.

Ne mums te viņu tiesāt un kritizēt. Izskatās, ka daļai te ir grūti aptvert, ka visas sievietes piedzimstot bērnam nekļūst bezgala laimīgas, apgarotas un mīlestības pilnas. Kāda savu bērnu mīl ļoti, kāda drusku, kāda vispār nožēlo, ka bērns ir laists pasaulē. Neviens nesaka, ka Sniegputeņa situācija ir laba un apsveicama, bet viņai ir tiesības justies tā, kā viņa jūtas.
Sniegputenis, situācija ir tāda, kā ir. Izklausās, ka Tev ir grūti samierināties, pierast pie savas jaunās dzīves, bērna, bet es Tev ieteiktu tik ļoti neieciklēties uz savām kļūdām, nožēlu, bet tā pa īstam aptvert savu jauno situāciju, izvērtēt iespējas, kā dzīvot tālāk ar savu bērnu, lai jums abiem būtu maksimāli labi. Pieņem to visu kā izaicinājumu izveidot savu dzīvi tik labu, cik iespējams, no šīs ne tik labās situācijas.

Skumji paliek no dažiem komentāriem :( Es savu mazo mīlu vairāk par visu, katra usg padarīja mani laimīgāku un piedzimšana vispār radīja nebijušas sajūtas. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka savā mūžā neesmu nevienu tā mīlējusi. Iepriekš no tā vārda baidījos. Nesaprotu, kā var to neizjust, bet es nevaru spriest par visiem un nevaru nevienu nosodīt.
Man ir bijuši brīži, kad gribās ielīst zemē, bet ne jau tāpēc es savu bērniņu mīlēšu mazāk. Biju ar to rēķinājusies, ka super puper viegli nebūs.
Un nē, es neesmu no tām, kas fb liek pampera bildes, bet par mazās sasniegumiem ļoti priecājos (sāk velties, rāpot, stutējas kājās, pasaka pirmo vārdiņu) un man tas šķiet pavisam normāli.

Feline
Visu cieņu! :)

Sniegputeni, un vispār vari uzrakstīt PM, varbūt varēšu kā palīdzēt ar kādu padomu, lai bērns nebūtu tik čīkstīgs!