Kāpēc jūs gribat bērnus?

Esmu ģimenisks cilvēks, man ģimene ir tā, kas dod sirdī siltumu, mīļumu, mājīgumu. Pat grūti izskaidrot, vienkārši ir sajūta, ka gribu, esmu gatava utt. Vīriešiem varbūt ir savādāk, bet pieņemu, ka sievietēm tīri bioloģiski kaut kas "noklikšķ"?
Un par SA, vēl nesen vīram teicu: Kāpēc par to neviens nerunā? Kāpēc tas ir tāds tabu? Man pašai 2 mēnešus atpakaļ bija SA 12 nedēļās un es jutos kaut kā ļoti...vientuļi ar to savu "problēmu"? Visas tik ļoti to noklusē, ka šķiet, ka citām tas nenotiek, notiek tikai tev vēl kādai retajai un tad ir emocionāli grūti, jo man personīgi ļoti gribējās ar kādu, kurai ir līdzīga pieredze, parunāt, izkratīt sirdi kādam, kuram ir bijusi ar to pieredze un pieredze ar turpmāko eksitenci utt.

Vēlos nākotnē, bet ne tuvākajos gados..
Agrāk likās - jābūt jaunai mammai, līdz 25 noteikti.. bet nē, nebūs! Tas laiks ātri skrien garām. Gribas pēc iespējas vairāk nostabilizēties pašai. Salaulāties labprāt, bet ne palikt stāvoklī uz karstām pēdām.
Vēlētos 1 bērnu. Un divi cilvēki radīti, lai tālāk radītu pēctečus, ģimenei ir jābūt..

Negribu bērnus. Domāju, ka ari negribēšu. Tie argumenti kāpēc gribēt bērnus neatspēko visu pārējo.man svarīga sava brīvība. Kā ari negribētu kad citu cilvēku pakļaut tam kāda būs cilvēces nākotne.

5gadus gribēju bērnu, bet nebija īstie apstākļi un pašlaik jau gadu neko negribu. Nezinu vai vēlme pēc bērna atgriezīsies.

Nav nekas pret bērniem, bet sev negribētu, baigais čakars, atbildība, utml...

Gribētu 3 bērnus un 3 suņus. :D

Man gribas bērnu, bet laikam vienu un vēlāk. Nebūšu jauna mammīte, taču šobrīd galīgi neesmu gatava šādam solim. Būtu ok palikt stāvoklī pēc 3-5 gadiem. Tomēr, ja tagad pēkšņi uzzinātu par grūtniecību, nekādu abortu netaisītu, jo esmu 28 gadus veca, un ir vīrietis blakus, apstākļi atbilstoši, naudas pietiek... Man īstenībā ir tā, ka nedzīvoju sajūtā "man vajag bērnu", taču apzinos, ka nekad nedzemdēt arī nebūtu mans ideālais dzīves scenārijs. Vēl nejūtos gatava kardināli mainīt dzīvi un dažus gadus pilnībā ziedoties vienam mazam cilvēkam, tomēr nevēlos attapties vecumdienās bez bērna un mazbērniem - ir iekšēja sajūta un priekšnojauta, ka tas dzīvei tomēr iedot citu vērtību, jēgu.

Esmu ģimenisks cilvēks un vēlos censties dot labāko, ko spēju. Arī tāpēc, ka tad kad nebūs vecāku, gribēšu tādu mīlestību kāda ir iespējama starp vecākiem un bērnu.

Bērni dzīvei dod piepildījumu, pilnvērtīgumu.
Dzīves vērtība ir tieši saistīta ar tuvākajiem cilvēkiem, ar ģimeni. Kas gan var būt tuvāks kā paša bērni.
Var jau teikt ka bērni traucē darbiem, karjerām, hobijiem, draugiem... Bet, tas viss nāk un iet,
Cik bērnos mīlestības ieliksi, tik saņemsi to atpakaļ.

Laikam man tas ir parādīts/ieaudzināts kā pareizs dzīves modelis. Vienmēr esmu zinājusi, ka būšu mamma (ļoti ceru uz to, ka esmu "zinājusi"), vienmēr esmu gribējusi kādu dienu būt mamma, un tagad liekas, ka esmu tik ļoti morāli gatava. Citreiz līdz asarām tik ļoti gribas.
Kad ieraugu skraidām mazu bērniņu, it īpaši, ja kaut ko mīlīgu dara, vienmēr vēroju savu draugu. Redzot viņa pozitīvo reakciju, no priekiem nezinu, kur likties.
Jā, un vēl viens iemesls, protams, - gribu, lai mēs esam ģimene, lai viņš ir manu bērnu tēvs.
Kad biju jaunāka, vienmēr domāju, ka vēlos visu "pareizi". Sākumā apprecēties, tad bērni. Bet tajā laikā man likās, ka tas viss jau būs noticis līdz šim vecumam, kas ir pašlaik. Tagad es vienkārši gribu bērnus, tagad un tulīt. :) :D

Nu laikam visu neuztveru tik burtiski... Un, jā, reizēm gribējies visus pasūtīt ratā - kā pasakā, kur dusmās brāli novēl elfiem -, taču reizē saprotu, ka tās ir tikai mirkļa emocijas. Turklāt radinieki ir kaut kas ko neizvēlas, bet bērns ienāk dzīvē vēlāk un ir iespēja izvēlēties - ar vai bez.
Par to taču nedomā nepārtraukti, tikai, kad paprasa viedokli, tad apdomājas un pauž savas sajūtas.
Labi. Kārtējo reizi sāku justies, kā Kamī Svešinieks, kur varonis nevienam neko neskaidroja, jo tāpat neviens nesapratīs; jo vairāk centies paskaidrot, jo vairāk tiec pārprasts.

nu bet tas ir tieši tā - mīli, bet tev nepatīk daudz kas, ko tas cilvēks/bērns dara, piemēram, baurošana... Tas ir tā, ka mans vīrietis krāc pa naktīm un man tas traucē gulēt un es teiktu - eh, cik tomēr labi ir gulēt vienai! Bet tas taču nenozīmē, ka es nemīlu to vīrieti.

Nu jā, diez vai atradīsies daudzi, kam patīk bērna raudāšana vai pamperu maiņa. Tad jau laikam bērni vispār nevienam nepatīk.

Manuprāt, ir tikai labi, ka kāds pauž - var būt arī citas sajūtas nevis "bērns - dzīves laime". Varbūt kādu tas pasargās no vilšanās.

Jā, es tev pilnīgi piekrītu, ir tikai apsveicami, ka par to runā. Mani drīzāk mulsina atbildes "ar tevi viss ir vislabākajā kārtībā". Nezinu, iedomājies savus tuviniekus - vecākus, vīru, brāļus, māsas... Tev bieži nāk prātā domas, ka labāk būtu bez viņiem? Tas neizklausās pēc "vislabākajā kārtībā".
Tā vietā, lai pamudinātu cilvēkus meklēt palīdzību, sievietes, kurām pašām bērnu nav (attiecīgi, sajēga par tēmu diezgan maza), stāsta, cik tas viss ir normāli - kāpēc? Vienkārši lai parādītu cik viņas ir oriģinālas, savādākas, bezemociju ledus karalienes? Atvainojos, ja tā nav, vienkārši neizprotu. :-/

"ir foršāk tikai ar vīrieti, bez bērna" un "priecājieties, ka jums nav bērnu"

Manuprāt, ir tikai labi, ka kāds pauž - var būt arī citas sajūtas nevis "bērns - dzīves laime". Varbūt kādu tas pasargās no vilšanās.

nu bet tas ir tieši tā - mīli, bet tev nepatīk daudz kas, ko tas cilvēks/bērns dara, piemēram, baurošana... Tas ir tā, ka mans vīrietis krāc pa naktīm un man tas traucē gulēt un es teiktu - eh, cik tomēr labi ir gulēt vienai! Bet tas taču nenozīmē, ka es nemīlu to vīrieti.

Un tas "bet kā var nemīlēt SAVU bērnu"... nejau nemīl, bet vienkārši nepatīk tas bērns. Pašu miesu mīl kā tādu, bet nepatīk vai negribas ap to ņemties. Nu un kas tur tāds?

Atvaino, nesaprotu, kā tas ir - mīl, bet nepatīk? :-D Kas attiecas uz krabis-ooo, tad par problēmu liecina nevis tas, ka viņa sajūsmā nespiedz, redzot bērna zīmējumus, bet gan tas, ka viņa ir citās diskusijās teikusi, piemēram, tādas lietas kā (citēju aptuveni, precīzi neatceros) "ir foršāk tikai ar vīrieti, bez bērna" un "priecājieties, ka jums nav bērnu". Un protams, ka no kaunināšanas nebūs labuma nevienam, bet nevajag arī teikt, ka viss ir kārtībā. Tas ir "normāli" tikai tādā ziņā, ka jā, tā mēdz gadīties, nevis "tas ir pilnīgi ok".

Cilvēki savas emocijas pauž dažādi - vieniem ir vienīgs uh un ah, citi ir atturīgi. Tāpat mīlestībai var būt dažādas izpausmes, taču, jūtas ir bez cosmo "awww" izpausmēm nekļūst mazākas.
Lai arī tēma aizšļūkusi pa citām sliedēm, atgriežoties pie tās, kā, acīmredzot, mazemocionāla būtne teikšu, manuprāt, būtiskākais, ka bērns ir vecāku turpinājums tīri ģenētiski un, ja bērna nav, gēnu kombinācija tiek izslēgta no tālākās evolūcijas.

Nu, man tā nebūtu tāda tracināšana... piemēram, mani tracina, ka mans draugs krāc pa naktīm bieži, bet ikdienā par to nedomā neviens. Vienkārši pieciet un sadzīvo. Tāpat man liekas ar bērniem.. es nespēju iztēloties cilvēku, kuram sagādā baudu bērnu baurošana, bet ne visi tak izrāda to tracināšanu. Nezinu kā citām,man liekas, ka man tieši tas drīzāk būtu tāds iekšējais battle... ta kā - aaaaaa cik var baurot... ahh mans bebucītis... aaahh atkal pamperi pielika? bet nu labi tas taču tikai bērniņš maziņš. Nu, kaut kā tā :D It kā besī, bet tai pašā vienkārši sadzīvo ar to un citreiz papuksti draudzenēm un viss.

P.S.
Tieši tas pats ir, ja šķiroties bērnam tiek stāstīts ka tas otrs vecāks ir tas ļaunais. Uz bērnu tiek pārlikta daļa no atbildības par šķiršanos, viņš negribot tiek iejaukts vecāku savstarpējās attiecībās un ar viņa palīdzību viens no vecākiem mēģina manipulēt ar otru. Tas ir stulbi un no tā cieš pirmkārt bērns, jo viņš mīl abus savus vecākus un tā nav viņa vaina, ka vecāki savā starpā nav spējuši saprasties. Ņemot vērā, ka šķirta tiek katra otrā laulība un tikpat daudz šķiras arī vienkārši kopā dzīvojušie, saliekot to kopā ar vidējā Latvijas iedzīvotāja izpratni par šīm lietām, var iedomāties cik daudz bērnu uzaugs ar šādu bagāžu un kā tas iespaidos viņu attiecības vēlāk...

Ja bērns jutīs vai redzēs ka viņš mammu tracina, nekas labs nebūs. Nav nemaz īsti smieklīgi

Cik interesanti. Ja mammas izsakās labi par saviem bērniem, ka mīl un ir paši svarīgākie, tad viņas melo un nav patiesas. Bet ja pasaka, ka bērns besī, tad tas ir normāli un nekādu problēmu.
Par tiem jokiem, zīmējumiem - tas ir pilnīgi normāli, ka viņi ir nesmuki. Tas ir sākums,bērns tikai mācās. Viņam tā visa pasaule ir savādāka un nevar taču gribēt no tāda mazā skaistus darbus, mammas ir tās, kuras to iemāca. Ne tikai zīmēt, bet arī manieres un visu ko citu. Un es tiešām nesaprotu kā to var izdarīt nemīlot savu bērnu.
Varētu padomāt, ka paši nēesam bijuši bērni un tikpat tizli uzvedušās. Reāli kauns lasīt, ka sievietes tā var izteikties.