Kāpēc jūs gribat bērnus?

krissycat
mes ar viru pirms bernina par so tematu runajam un vienojamies, ja ta var teikt, ka ienest pasaule berninu nebut nenozime, ka vinam bus japienem viss,kas slikts sastradats.mes drizak uz to raudzijamies pozitivak, ka audzinas atbildigu cilveku, kurs vares turpinat mainit pasauli uz labo!
dzemdet bernu pasai ir bijis lidz sim manas apzinigas dzives vienigais egoistiskais lemums pret pasauli! ceru, ka vina man to piedos, ja centisos savejo audzinat atbildigi!

Tas, ka krabis nav sajusmaa but par maati, nenoziimee, ka vina pret bernu slikti izturaas vai neruupejas.
Un kada velna pec vinai vispar butu jastasta forumaa par savu beernu vai citam privatam lietam..ja vina seit naak parunat par kosmetiku un drebem, vinai nav veel bonusaa jastasta citas lietas. (t)
Un vispar man liekas, ka vina ir vnk nogurusi. Es atvainojos krabi, jo atceros, ka vienreiz pazobojos par to, ka tu laikam nemili savu bernu

Es pari ari negribu bernus. Man viens bija, man pietika.
Varbut ar laiku...bet vairak sliecos, ka nekad.
Katram ir savi iemesli, kapec cilveki negrib bernus. Ne vienmer taa ir velme pec brivibas un riebums pec berniem kaa tadiem

Arī zinu sievieti, kas pēc bērnu piedzimšanas jau gadiem dodas uz mēnesi pagulēt depresijas slimnieku nodaļā, lai tikai atslēgtos no bērnu audzināšanas. Tur viņa atgūst dzīvesprieku. Tur gan faktors, ka bērnu daudz sadzima īsā laikā (1+dvīņi).

Alexxa ir smieklīga :-P

Es vēlos bērniņu, jo tā ir loģiska dzīves sastāvdaļa..attiecību turpinājums. Un ne tikai (bet varbūt tieši tāpēc), ka dabā tā iekārtots, bet vēlēšos būt māte (l)

Neesmu baigais bērnu fans, bet man arī ir pašai viens :D Bet tas nenozīmē, ka nemīlu un nepriecājos par viņu. Tieši otrādi, man priecē tā sajūta, kad kāds mini me nāk un saka, ka mani mīl, visi tie mazie izgājieni un jociņi, un tā apziņa, ka tomēr ir kaut kāda daļiņa no manis arī :D
Jā, nav viegli, ir reizēm tādi brīži, kad gribas kaut kur vnk pazust. Pirms bērna es noteikti zināju, ka man tāds vai tādi būs. Tagad es domāju, ka pietiks ar vienu :D

Manuprāt, vēlēties bērnu ir diezgan dabiski un vīpsnāt par šādu izvēli ir tieši tāda pati attieksme kā cilvēkiem, kuri nosoda cilvēkus, kuri izvēlas neradīt bērnus. Vienīgais, ko es vēlētos, bet tas ir nereāli, ka cilvēki saprastu, ka tam bērnam pieaugušais ir vitāla nepieciešamība un bērnam netika dota izvēle, kādā gimenē piedzimt. Łoti kaitina teksti par tēmu "bērns izjauc attiecības" vai par apgrūtinošo dzīvi "dēł bērna". Nē, attiecības parasti izjūk dēł PIEAUGUŠO neprasmes/nevēlēšanās risināt problēmas, ir negodīgi uzvelt atbildību par to bērnam. Otrkārt, šajā forumā ir vairākkārt minēts, ka daudz kas ir atkarīgs no paša indivīda attieksmes. Treškārt, ceru, ka pienāks mirklis dzīvē, kad cilvēki cienīs viens otra izvēli un nejutīs vēlmi izteikt dzēlību tikai tāpēc, ka tā ir atškirīga.

Pirms berna ienaksanas bija vienkarsi sajuta, ka vajag. Vienkarsi tads, ka kods, ka bernam ir jabut, ka nevaru iedomaties dzivi bez berniem.
Bet kad ir berns, es nevaru aprakstit vardiem to sajutu, kaa ir, ka kadu milu TIK loti, ka gribas visu laiku milot un buchot. Es neprotu to aprakstit, bet es justos druasmigi, ja nebutu dzive so sajuutu jutusi. To man nevaretu neviens cits pastastit, to var sajust tikai pats ar savu bernu.
(Bet man ne tuvu viss nav bijis tik saulaini, saakums enocionali bija LOTI gruuts)

Meitenes, es viņu nesitu, pat balsi nepaceļu.izturos normāli un pavadu arī laiku kopā utt. Es jau nesaku, ka nemīlu, vnk neesmu īpaši apgaroti laimīga. Mani nesajūsmina nekādi bērnu jociņi, pirmie darbiņi un nedarbiņi un nemaz neliekas mīlīga

MADassaHATER
Tev jau nu gan par berniem ta nevajadzetu satraukties jo lai pie viniem tiktu, ir janidarbojas ar seksu. Un tev sekss tacu ir kautkas pretigs un nevajadzigs

krabis-ooo, beidz iespaidoties no smadzeņu skalošanas :) Nu nav, NAV visas sievietes ar bērniem laimīgas un apgarotas! Tā vienkārši ir pieņemts uzskatīt, ka tam ir jābūt.

krabis-ooo, manuprāt, Tu esi sev galvā iedzinusi (vai kāds Tev ir iedzinis) klišeju, ka visām mātēm ir jākūst bērnu klātbūtnē un jāsajūsminās par katru soli, gluži kā piparenei. Man atkal šķiet, ka normāla un veselīga ir tāda mīlestība, kad tu mīli, rūpējies, bet nespiedz aiz sajūsmas par katru savandīto atvilktni. Atvainojiet, ja kādu aizskāru, bet man tāda āaaa uci puci sajūsmas izrādīšana, bučošana un jūsmošana par katru bērna gājienu šķiet vienkārši slima.

Negribēju aizlasīties, bet tomēr visu diskusiju izlasīju. Interesanti. Es mēģinu saprast visas puses.
Es negribēju bērnus vidusskolā, kad to gribēja citas. Ne tā, ka kategoriski, bet nu es par to nedomāju kā par tuvu nākotni. Es negribēju bērnus 20 gados. Ne tā, ka kategoriski, bet nu es apsvēru domu, ka man bērnu varētu nekad nebūt. Tagad man ir 26 gadi, un es negribu bērnus. Šobrīd. Un šobrīd man šķiet, ka es viņus varētu kādreiz gribēt, bet skatos uz to kā uz tikpat tālu nākotni, kā vidusskolā par to domāju.
Drusku problemātiski ir tas, ka es draugs bērnus grib, un es domāju, ka, ja būtu ar kādu citu kopā, viņam bērns jau būtu, varbūt pat vairāki. Esam kopā 4 gadus, un es visu attiecību laiku esmu atklāti stāstījusi par savām vēlmēm un sajūtām. Šobrīd viņš pats saka, ka it kā negrib bērnus patreiz, nezinu, kā būs vēlāk. Katrā ziņā, ja kādā brīdī nonāksim pie secinājuma, ka viņam bērnus tiešām gribas, un man arvien vēl nē, tad iniciēšu šķiršanos. Jo sapnis par bērniem tomēr ir pārāk nozīmīgs, lai to upurētu otra dēļ, savukārt, es noteikti neesmu no cilvēkiem, kas var dzemdēt tāpēc, ka tā vajag.

Esmu laimīga, ka mums ir bērns. Ļoti! Bet piekrītu, ka tas ir attieksmes jautājums. Ne visiem tā attieksme vienāda, ne visiem ir tas "klikšķis", citi ir pārlaimīgi un ucinās, citi vnk audzina un sniedz savu atbalstu, vēl citi nolaižās, vaino visās likstās bērnu, nerūpējas, atstāj, vēl citi izmet miskastē.
Ne visiem ir jābūt par vecākiem, ne visi to grib, ne visi to spēj.
Turklāt iznēsāt un piedzemdēt, tas ir tikai pats sākums.
Ja ir vēlme pēc bērna un vēlme palīdzēt pieaugt un atbalstīt, bet nav iespējas dzemdēt, jādomā plašāk, pilna pasaule ar pamestiem bērniņiem, ne viņi vainīgi, ne ar ko sliktāki.

Atvainojiet, ja kādu aizskāru, bet man tāda āaaa uci puci sajūsmas izrādīšana, bučošana un jūsmošana par katru bērna gājienu šķiet vienkārši slima.

Tādā gadījumā man šķiet, ka Tava nevēlēšanās kļūt par māti arī ir slima, Tu neesi normāla, Tu esi novirze no normas utt.
.
Besī, ka cilvēki nevar pieņemt otra viedokli, respektēt to, bet tā vietā sāk mētāties ar apvainojumiem. Tādā gadījumā Tu ne par mata tiesu neesi veselāka ;)

Man arī neliekas piekakātu pamperu rādīšana publiskai apskatei kaut kas baigi mīļš un foršs :D
Par bērniem. Man ir 22, pirms 2 gadiem vel domāju, ka vispār negribēšu tuvākos 10 gadus, tagad domāju, ka jau varbūt ātrāk varētu, bet ne vēl tagad. Optimāli laikam 26-28, bet dzīve rādīs. Katrā ziņā man neliekas slimi ne negribēt, ne gribēt jau 20 gados (apzinoties atbildību, iespējas, protams!).

Daenerys1
Jaa, Tu mani aizskaari. Mani reti kas aizskar, bet sis aizskaara.
Kaa Tu vari nosaukt milestibu pret bernu par slimu?
Un kur es tiesi teicu, ka lecu no sajusmas par savanditu atvilktni??
Un ka Tevi vispar var traucet kada attieksme pret savu bernu? Es kadam ar to uzbaazhos? Es vienu reizi atbildu par bernu uz diskusijas jautajumu, bet Tev slimi.
Tas ka kada atzist, ka neizjut pret bernu milestibu, tas ir ok. Ja kada atzist- slimi.
Patin atpakal filmu, kaa vecaki pret Tevi ir izturejusies!!!

To mīlestību pret bērnu var tikai mamma sajust. Ar kaimiņu, radu bērniem tā patika var nebūt. Tie sīkie var kaitināt, bet pret savu bērnu tās sajūtas ir citas. Tāpēc man liekas ļoti muļķīgi tie - " man bērni nepatīk, nekūstu no viņiem utt.".

Besame, bet tepat meitenes minēja, ka arī pret saviem bērniem tā ir, kas nozīmē, ka ne visas tiešām "kūst"