nekad neesmu redzējusi, ka būtu kaut ko rakstījusi par bērniņu
un
Vai ne? Tikai kosmētika un šmotkas.
Kāpēc jāraksta? Es šādus pašus pārmetumus saņēmu, kad Cosmo komentēju par bērniem, uz ko man pateica, ka nevietā, un tad pateicu, ka bērnam ir jau tuvu gadam. Dotajā brīdī jau gatavojos otrajai dzimšanasdienai. Kas Cosmo ir par tādu svētnīcu, lai te atskaitītos? Es arī netaisīju tēmu par bālu otro strīpiņu, bet ar jautājumu gāju pie ārsta (Man tiešām bija jautājums, lietoju OK), tāpat par visiem citiem jautājumiem, kas bija sakarā ar grūtniecību, vērsos pie ārsta. Forumā skaitītas personas zināja un visu cieņu, ka cienīja manu nevēlēšanos to šeit iztirzāt. Mazais piedzima, auga, šķiet, mans pirmais jautājums šeit attiecībā uz bērnu bija ar pieredzi par Bounceriem. Tad arī sākās - kā gan var te katru dienu sēdēt un neko neteikt, ka patiesībā aug vēders, moka nelabums, kājas pampst, pagulēt grūti, vēl visādas problēmas, netaisīt tiešo reportāžu no DzN un pēc tam neatskaitīties par katru sīkumu - ko un kā ēd, kaka kādā krāsā, cik garš un smags un kā attīstās. Tā ir ģimenes lieta, bet šis ir forums. Ja kādai šķiet, ka viss līdz sīkumam ir jāatstāsta šeit, varbūt jāsāk dzīvi pārdomāt? Tā ir tur - aiz interneta. Tā ir tur, kur WiFi nav zonas, tur, kur neta kabelis nesniedzas un mobilajam netam nav zonas. Te ir, kas man PM jautā, kur esmu pazudusi. Tur arī esmu - šis mazais cilvēks bija mana izvēle un es zināju, ka tas man atņems daudz no pierastā, nu jau nagus lakoju, kad viņš gulēt aiziet, jo pa dienu lego jāliek un vilcieni jābīda. Patiesībā - biju domājusi, ka paņems vairāk, nekā paņēma.
Krabis-ooo, ja pati jūti diskomfortu no tā, ka tā ir, uzraksti. Pastāstīšu, kur, ko un kā, kur Tevi sapratīs, nevis nosodīs kā te.
Par tēmu man patīk izaugsme, bet ar jēgu. Protams, var visu dzīvi studēt un mācīties dažādas lietas, man pašai mācību process ir nebeidzams. Bet nebeidzami mācīties dažādas lietas, tikai lai mācītos, nav jēgas, ja nav turpinājuma. Lai iemācītos karjerai, pietiek ar maģistru un laiku pa laikam kursiem.
Es zināju, ka gribu bērnu. To, ka es gribu savu bērnu, es sapratu, kad vēl svešus studiju laikā auklēju. Reizēm man te pārmet pārgudrību. Ziniet, no kā tā rodas? Tas sanāk, kad akadēmiskās zinības kombinē ar bērna acīm. Tas, kā pasauli redz bērns, ir fantastiski! Mums tā ir tāda simbioze - viņš no manis mācās - cilā karoti, sēžas uz poda, zobus tīra, veļu veļasmašīnā liek (Ja tikai veļu - tur vienmēr jāpārbauda, viņš uz lietām skatās savādāk - ja kas ir netīrs, veļasmašīna izmazgās, vienalga, vai tās ir drēbes, vai ar banānu nosmērēta TV pults) un es no viņa - nedaudz vairāk pievērst uzmanību tam, kas notiek ap mani, arī tādām lietām, kam nav nozīmes, tās vienkārši rada prieku. Bija jāpaiet 20 gadiem, lai es atcerētos prieku no tā, kā krikšķ ledus uz seklām peļķēm. :) Es bērnu uztveru kā savu papildinājumu - viņš pārāk maz zina par pasauli, tāpēc teātri netaisa - ja kas nepatīk, to es uzreiz uzzinu. Man bērns ir jauns pasaules izzināšanas veids - ja apsēdies uz grīdas/zemē - pasaule izskatās savādāk. Nekad nebūtu domājusi, ka trolis ir kas īpaši priecīgs. Un vēl neatsverams ir tas moments, kad pie manis skrien un saka "Mamma mīļa" un momenti, kad lūdz uz deju :)
279
