Kāpēc jūs gribat bērnus?

Kādai arī 20+ gados jautā par bērniem? Mūsdienās? Man tajos gados neviens nejautāja. Bija pašsaprotams, ka to tik agri nedara

Kas vainas, ka 20+ gados par to vaicā vai dzemdē? Mana māte 19 gados dzemdēja mani. Vai tur ir kas nosodāms vai briesmīgs? Protams, bija pagrūtāk, jo tikko kā pilngadība, bet pēc viņas teiktā, viņai tā ir bijusi labākā dāvana un lēmums, ko jebkad tik agros gados pieņēmusi. Neredzu tur neko sliktu. Ja grib to bērniņu un viss vairāk vai mazāk ir pakārtots tam, tad kādēļ ne? Jauna, smuka māmiņa, bērns jau pieaudzis cilvēks, un tagad viņa var visu laiku veltīt sev.

Shanina-Eu,eu mierigāk ja? Tas nebija domats par toem kas negrib, nekada zinja!!! Bet par musdienu jaunatni kā tādu.

Negribu bērnus, lai gan citu berni man ļoti patīk, mīlu un lutinu tos.
Labprāt tāpēc ziesotu savas olšūnas, bet to diemžēl var darīt tikai dzemdējusi sieviete :'-(

Shanina Kāds sakars pansionātam ar nemīlētiem vecākiem? Vajag šaurpieres domāšanu paplašināt un paskatīties kas notiek pasaulē.Citur eiropā, piemēram ir normāli,ka vecāki dzīvo pansionātā,kurš nu galīgi nav tāds kā Latvijā,kur 5 cilvēki vienā istabā.Tur katram savs mini dzīvoklis,medicīniskā aprūpe vienmēr blakus,ir savi draugi,paziņas,notiek pasākumi un visiem sirds mierīga un visi priecājas,kad satiekas.Pansionāts jau uzreiz nenozīmē,ka vecāki aizmirsti un pamesti.uzskatu,ka labāk tā,nekā visi kopā dzīvo,katram savi dzīves uzskati,ieradumi,tad tik vien kā strīdi un problēmas.Un labāk arī nekā kad vecāki veci,vieni dzīvo,tad visu laiku jādomā vai kaut kas nav slikts noticis un par to vai viņi spēj sev ēst pagatavot un sevi aprūpēt.

Es atkal negribu , ka mani vecumdienās būtu manējiem jākopj. Labāk, lai nav kam kopt. Negribu kādam būt uz kakla.

purveniece
To kas notiek pasaulē es zinu, bet kāds sakars eiropas pansionātiem?? :-D Es nerunāju par eiropas valstīm, kurās pansionāti ir augstā līmenī,un ļoti labi ka tur tā ir. Bet tu ar savu šauro trīs pirkstu pierīti neuztvēri manu domu - es runāju par Latvijas pansionātiem, jā jā! Par Latvijas!! Kur nav viss tik rožaini...kā tajos Tevis minētajos ārzemju pansionātos! Mēs dzīvojam Latvijā, un patreiz tēma vairāk vai mazāk ir par latviešiem.

Es būšu laimīgs ja vecumā varēšu palīdzēt saviem bērniem. Pieskatīt mazbērnu vai kaut ko citu.
Tas ir labākais kas vecumā var būt.

Shanina Tava apbrīnojamā spēja uzvilkties man atsauc atmiņā vienu puisi vārdā Edgars,ko pirms pāris gadiem vienā citā forumā redzēju.Edgar,tas esi Tu te sievietes tēlā? :D

džīzassss :-D:-D:-D Ja nav ko gudru atbildēt, bet gribās tomēr kaut ko atbildēt... tad ir jāsāk mētāties ar apvainojumiem, vai ne? :-) tā tik turēt

Man ļoti patīk bērni un liekas, ka ar viņiem ģimenē ir tā jautrāk, interesantāk

Es arī esmu no tām, kas nekad nav gribējušas bērnus. Jau 4 gadu vecumā teicu, ka man nekad nebūs bērnu. Padsmit gados grūtniecība un bērns likās lielākā iespējamā traģēdija, bet tad es vēl neapzinājos, cik ļoti es arī nevēlos būt māte pēc būtības. Jo vecāka palieku, jo vairāk apzinos, ka bērnus es patiešām nevēlos. Kāpēc? To ir grūti izskaidrot. Pirmkārt, protams, nav tā instinkta, mani ļoti biedē doma iegūt statusu "māte", man tas nešķiet nekas foršs un labs. Otrkārt, izteikti nepatīk bērni. Nekādi. Nevieni. Es pat neesmu vienaldzīga pret svešiem bērniem, pārsvarā viņi mani kaitina. Treškārt, neesmu gatava savu ērto dzīvi iemainīt pret izmētātām rotaļļietām, skaļu uzvedību, jauniem tēriņiem. Vienkārši žēl sava laika, enerģijas, naudas.
Bērni vēl nenozīmē bezrūpīgas vecumdienas, to es redzu uz savu radu piemēriem, kur bērni pieaugušā vecumā saviem vecākiem rada tikai problēmas.
Par laimi, ar vīrieti sakrīt domas, viņš arī negrib.

Agrāk biju pārliecināta, ka man bērnu nekad nebūs. Satiku mīļoto vīrieti, ar laiku domas mainījās. Nejutos gan 100% gatava bērnam, taču ļāvos mazliet pierunāties, un tagad esmu laimīga par šo lēmumu.

Atceros, ka bērnībā kaimiņos dzīvoja ģimene ar četriem bērniem - tā patika tur ciemoties, likās tik mājīgi un forši, brāļi un māsas, vienmēr kaut kāda aktivitāte, pretstatā manai klusajai mājai... Pati gan neuzņemtos kļūt par daudzbērnu ģimenes māmiņu, tomēr tik daudz darba, un arī ļoti liela finansiālā atbildība.

Par to, vai vēlos vai nevēlos bērnus, nezinu - reizēm liekas, ka vēlos, reizēm, ka galīgi nē :-D
Bet, lasot šo diskusiju, mani izbrīnīja, ka daudzas meitenes vecumā ap 20 regulāri saņem jautājumus, kad viņām beidzot būs bērni...aizdomājos, ka savos gandrīz 23 gados un 3,5 g ilgajās attiecībās nekad neesmu šādu jautājumu dzirdējusi ne no viena un mani arī ļoti pārsteigtu, ja kāds man ko tādu pajautātu.

Bērni vēl nenozīmē bezrūpīgas vecumdienas, to es redzu uz savu radu piemēriem, kur bērni pieaugušā vecumā saviem vecākiem rada tikai problēmas.

Nu, kā audzina tādi arī tie bērni beigās sanāk. Iemesli daudz un dažādi, bet es arī saku, ka ja sieviete tik traki negrib bērnus, tad nevajag arī. Slikti audzināts bērns pavisam noteikti var kļūt par rūpju bērnu vēlākā vecumā.

Uzskatu, ka tās, kuras šaubās par to vai varēs, izturēs, mācēs, sapratīs ir ļoti labas potenciālās mammas. Tikai muļķim šķitīs, ka bērni aug paši no sevis un "bliežam tik augšā" - gan jau kaut kā.. gan jau kāds palīdzēs.. gan jau izaugs!
Es daudz nedomāju, zināju, ka bērni ir normāla dzīves sastāvdaļa, zināju, ka gribu kaut ko vairāk dzīvē par diviem cilvēkiem, kuri dara ko un kad grib - kuriem nav nekādas atbildības.
Kā jau meitenes te minēja - dzīvei tiešām cita garša. Es dievinu būt par mammu. Es priecājos par to, ka esmu uzzinājusi to, cik ļoti vispār ir iespējams kādu mīlēt.
Tās, kuras saka, ka ir egoistes, ka negrib kādu citu likt pirmajā vietā.
Es esmu tīrākā egoiste un ja es negribēšu,tad es savu dir*u nepakustināšu dēļ kāda cita, bet dēļ sava bērna es visu izdarīšu.. pilnīgi visu kas būs manos spēkos. Tā mīlestība, kuru jūs pret viņu izjutīsiet jūs vienkārši "dzītin dzīs" uz priekšu.. man tagad ir tik daudz enerģijas, tik daudz prieka, kuru neviena ballīte, neviens ceļojums, neviena karjera nevarētu aizstāt.
Var jau šķist, ka baigi piepušķoju, izskaistinu, bet es saku kā ir. Arī grūtniecība bija nenormāli skaists laiks manā dzīvē.. man patika būt stāvoklī. Tagad saku, ka es varētu vēl 10x būt stāvoklī, bet dzemdēt, jā, tā nebija pastaiga skaistā jūlija naktī - saku godīgi, lai neizklausītos pārāk skaisti. :D
Ir taču tik forši būt mammai. Iedomājieties to sajūtu, kad kādam mazam cilvēciņam jūs esat visa pasaule un viņš uz jums skatās sapņainām acīm un smaida kā maza saulīte.
Ehh, es varētu sākt romānus rakstīt. Tiem, kuri mani pazīst noteikti būtu diezgan liels šoks no manis lasīt tik salkanas rindas. :D

Un savs bērns ir savs bērns, lai cik reizes tas nebūtu dzirdēts, bet tā tiešām ir. Mana probēlma, ka mūždien kaut ko lasu, bet nesaglabāju. Tomēr, jā, nesen lasīju tieši, ka cilvēks patiesībā nevienu nespēj tik ļoti mīlēt kā tikai to, kas satur viņa DNS.

Negribu un nekad negribesu. Kapec lai zaudetu savu milotu virieti lai pec tam pamestu un klutu pa vientulo mati? labak veiktu 100 abortus uzreiz neka paliltu viena pec tam un nemuzam negribeta, jo nu diez vai spetu kadam virietim pec tam pateikt ka berns bijusi m rupja kluda utt... un noslept to kaa kaunu uz muzu.

es labak pec sevis spriezot vecumdienas ja ir nauda , tad izba°uditu, nevis ciestu palaujoties uz citu zelsirdibu, bet tas taa!

interesantākais ir tas, ka pansionātā reti ir cilvēki, kuriem nav nekādu bērnu, mazbērnu... bet lielākajai daļai ir diezgan lielas ģimenes un bērni, mazbērni, kuri izsvaidījušies pa visu pasauli un par sencīšiem neliekas ne zinis.

Tu zini cik maksaa pansionaats? Omites ar savam pensijaam to taa vienkarshi nevar atlauties. Vinjaam jaatdod ir pensijas un veel japiemaksaa... Letakais pansionats bija ap 400 euro....Mana ome ljoti gribeja uz pansionaatu, vinai bija vienalga ko kada draudzene teiks, vina gribeja but sabiedriba, droshiibaa. Jaa but pansionata sava zinjaa ir ari but droshiibaa, mana ome maajas nokrita, nevareja piecelties, labi, ka majas bija opis, kursh aizgaja pie kaiminiem un tie izsauca atros. Bet mamma ne pa kam negribeja pansionaatu, pati katru dienu lidz pedejai dienai braukaaja pie omes uz majam.

Godīgi sakot, bērns ir liela suņa nagla pakaļā. Savs egoisms ir pilnībā jānoliek malā, jāsaprot ka nekas nebūs kà agrāk un jāapbruņojas ar milzu pacietību un spēcīgiem nerviem.

Mani berni tieshi iedvesmo darit vairaak, apgut vairaak un kljuut par labaaku cilveeku! Viss ir ka pashi uztver, man ir paiznjas, kuras zhelojas un shausminas, ka berni, berni, viss, jau apnicis majas sedet, gribas iet stradat, gribas izrauties no majas utt. Ja taa uztver, tad protams, ka berns ir sunja nagla pakaljaa.

wee es par to egoismu un dzīves pārkārtošanu biju domājusi savādāk. Arī bērnu uztveru kā tādu pašu cilvēku kā pašus tikai mazāku. Un mana dzīve neapstājas un neriņķo tikai ap bērnu, bet nu nevaru vairs vnk izdomāt 5 min.laikā, ka O, davai aiziešu uz kafejnīcu. To var darīt, protams, bet ir jāieplāno cikos, kad un kā pabarot bērnu, vai nebūs tieši guļamais laiks utt. Tāpat kā ja man ļoti nàk miegs, tad nu es nevaru uzlikt mīksto un vnk necelties, ja bērns raud. :-D Protams, ir cilvēki, kas piekopj izraudināšanas metodi, bet nu tas galīgi nav man.

Ar nepacietibu sagaidiju savu pirmdzimto un gribu vel un vel. Gribu lielu,forsu gimeni! Pilnu maju smieklu,jautriibu. (l)

Es arī gribu mazu ķiparu (l) Ko auklēt, mīļot, audzināt un mīlē (l)
Tik mēs ar draugu esam kopā pus gadu, tā kā pa ātru kam tādam...