Kāpēc jūs gribat bērnus?

Vistrakaakais laikam ir tas variants,ka pasai negribaas veel ,un tomeer tiek tas mazais dzemdeets un tad nav juutu,pacietiibas utt

Jāā!! ir dzirdēti gadījumi, pat no paziņu loka :-/ skumji.

Shanina, nē, neesi vienīgā. Man ir tieši tā - jo vairāk gadu paliek, jo vairāk saprotu, ka bērni man tiešām nebūs, lai gan nekad neesmu arī gribējusi bērnus vai ģimeni. Esmu atradusi sevi citās lietās un nodarbēs, pilnībā nejūtos tā it kā man dzīvē kaut kas pietrūktu. Katram savs - būs cilvēki, kuri aicinājumu atradīs kuplā ģimenē un bērnu bariņā, būs tādi, kuriem tas viss nebūs vajadzīgs. Sevi varu pieskaitīt pie otrā tipa. Laikam vienīgais kaitinošais visā ir tas, ka neviena veco klasesbiedreņu vai paziņu satikšana nepaiet bez jautājuma "Nu, kad tad tev būs?". Brīžiem tas jautājums pilnīgi var izvest no pacietības. :D

Shanina, neesi tāda vienīgā.

Es roku liekot uz sirds, varu teikt, ka es bērnus negribu. Nu tiešām negribu. Un izjūtu spiedienu no mammas, apkārtējiem, ka nu kā tad tā, precējušies esat, vajadzētu arī mazulīti. Šķiet, ka visi gaida to brīdi, kas, kamēr tas būs manā varā, nepienāks.

Iespējams, daļa šeit zina, ka ar savu vīru esmu precējusies divreiz. Jāsaka godīgi, pirmajā reizē, kad bijām precējušies, mans vīrs runāja par bērniem utt, pateicu, ka atsakos. Ne tā iemesla dēļ šķīrāmies, pavisam citu iemeslu dēļ, bet šķīrāmies.

Precoties otru reizi, kad viņš mani atkal bildināja, saprotot to, ka šoreiz tas man ir pa īstam, neslēpu savu nostāju, man par laimi, viņš arī teica, ka viņš mani mīl daudz, daudz vairāk par neesošiem potenciāliem nākotnes bērniem, ka viņš mani mīl pārāk stipri, lai atteiktos no manis bērnu dēļ. Man tas ir tik nozīmīgi. Uzskatu, ka man paveicies ar manu vīru.

Un es pati esmu no ģimenes, kur bijām trīs bērni, man nav nekas pret bērniem, ģimenēm, es mīlu savu brāli, māsu līdz bezgalībai, bet savus bērnus es negribu. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc, bet jūtu, kas tas nav man.

Ophelia, marissa es Jūs ļoooti saprotu, mums ir līdzīgas situācijas, kā vienmēr tie uzmācīgie radinieki. Mammai esmu pateikusi "atvaino, bet es ļoti šaubos ka tev būs mazbērns." Viņa vēl kaut cik cenšās saprast, bet mana kristīgā, dievticīgā ome, jau trīs gadus man poiedzied ausis par kuplas ģimenes dzīvi un ka to vienkārši VAJAG...bet man negribās viņai pateikt ka sevi neatražošu, un iespējams viņa nepiedzīvos mazmazbērnu. Pat nezinu kā lai ar viņu runā.
Marissa, ceru ka mani vīrs sapratīs šajā jautājumā, tāpat kā tavs ir sapratis ir Tevi. Ja drīkst jautāt, kad un kā Tu viņam atklāji, ka nevēlies nekad dzemdēt bērnu?

Shanina, nekā īpaši viņam to neatklāju, domāju, ka pa lielam, zinot, kāda esmu, manu attieksmi pret dzīvi, notikumiem, cilvēkiem viņam tas bija vairāk vai mazāk skaidrs jau no paša sākuma. Jā, bija kaut kādas sarunas par to, bet ne tā, ka viņš upurēja savus sapņus vai ko tml, vienkārši tika skaļi izteikti mums abiem zināmi fakti.

Es pat negaidu, lai, piemēram, mamma mani saprastu šajā jautājuma. Jo viņa mani konsekventi nesaprot nevienā jautājumā. :-D Man dažreiz liekas, ka labi, ka man nav bērnu tieši viņas dēļ, jo, kā gan viņa pārdzīvotu to, ka man beidzot kaut kas ir pareizi, ka vēl nepazūd dzīves jēga-izlabot mani-tad ir cauri, atstiepsies uz vietas.

Man arī ir sajūta, ka bērnus negribu un nezinu vai kādreiz būs. Varbūt pēc 5-10 gadiem domas mainīsies un sagribēsies, bet šobrīd pat par nākotni domājot nav sajūtas, ka kādreiz gribētu. Bet vispār man bērni patīk - spēlējos ar radu bērniem, veikalos sasmaidos ar svešiem bērniem, bet sev negribētu. No apkārtējiem gan pagaidām nekādu spiedienu nejūtu, radinieki ar jautājumiem par bērniem neuzbāžas. Draugam par to, ka negribu bērnus pateicu ļoti ātri pēc iepazīšanās un viņš to ir ļoti labi pieņēmis. Domāju, ka piepildītu dzīvi var nodzīvot arī bez bērniem.

Vēlme pēc bērniem ir lielākai daļai cilvēku, tikai daudzi to nospiež ar "svarīgākā lietām", vai aprok dziļi zemapziņā.
Ar gadiem agri vai vēlu tā vēlme izlaužas, jo uzskati un vērtības ar gadiem mainās.
Kā arī ļoti daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas un attiecībām paša ģimenē.

Oftopic Marissa - es izlasu katru tavu postu ar interesi un aizrautību. Tavi apraksti par savu kolorīto ğimeni un vīru liek man smaidīt. :-D:-D:-D Tas ir kā seriālu skatīties8-)

Lollipop, lasot Tavus ierakstus, man nenooormāli gribas privātmāju. :-) Pēc Tevis rakstītā šķiet tik forši. :-D

Bērnus gribas tāpēc, ka tā, manuprāt, ir katras sievietes būtība - būt mātei un sievai. Ģimene ir lielākā vērtība šajā dzīvē un neviens un nekas mani nepārliecinās par pretējo. Karjera un naudas taisīšana, lai paliek vīriešu lauciņš. :)

Es kādreiz arī galīgi negribēju bērnus, jo man vienkārši bērni nepatīk, neliekas ne mīlīgi, ne jauki. Satiku savu tagadējo draugu un brīžiem pat iedomājos par to, ka kādreiz nākotnē varētu, jo tā būtu daļa no mums mazā cilvēciņā. Gribētu noteikti 2, lai vismaz abi mācās sadzīvot un dalīties, nevis viens, kurš uzaug par mazu egoistu. :D

Liekot roku uz sirds, varu pateikt, ka bērns smaidiņš un smiekliņi ir jaukākais, ko esmu piedzīvojusi. Es burtiksi kūstu bērna klātbūtnē.
Un es tiešām nožēlotu, ja nekad nebūtu dzīvē šo sajūtu dabūjusi.

Par citiem-vienalga, cik vai necik bērnu.

Dzīvoju pilnīgi pārliecināta, ka bērni un ģimene, tas nav man. Vidusskolā vēl eļļu ugunij pielēja tas, ka visu vasaras brīvlaiku pavadīju auklējot mazo pusbrāli no rīta līdz vakaram. Sveši bērni nekad nav īpaši patikuši un nu nespēju ar viņiem tā vienkārši sākt ucināties, spēlēties utt. Viss mainījās kad satiku tagadējo vīru. Bija tik neaprakstāms klikšķis pret šo cilvēku, ka sapratu uzreiz, ka vēlos tomēr ģimeni ar viņu. Visu krietni pastiprināja vēl tas, cik ļoti viņam patīk bērni un ka pats ļoti tos vēlējās. Būtu viņa teikšana, sen jau būtu bērnu bariņš, bet es uzreiz pateicu, ka nav gredzentiņa, nav bēbīša. :-D (man bija ļoti svarīgi radīt bērnu laulībā) un nu uzreiz pēc kāzām arī ķērāmies klāt. Tagad jau auklēju savu 4 mēnešus veco kunkulīti un ir sajūta ka tā ir bijis vienmēr.

Godīgi sakot, bērns ir liela suņa nagla pakaļā. Savs egoisms ir pilnībā jānoliek malā, jāsaprot ka nekas nebūs kà agrāk un jāapbruņojas ar milzu pacietību un spēcīgiem nerviem. Tomēr lai cik banāli tas neizklausītos- tas brīdis, kad mazais tev kaut vai uzsmaida, aizslauka pilnīgi visu negatīvo kaut kur pavisam prom un viss cits liekas buļļa sūds salīdzinājumā ar to kā jūties ģimenē ar fantastisku vīru un bērnu. Bet nu ja nav pilnīga pārliecība ka gribi bērnu, tad labàk tiešām nevajag..iedzīvosies depresijā, bērns mētāsies pa omēm un auklēm un beigàs vèl tiks vainots pie tā, ka redz tu visu savu jaunību un iespējas esi ziedojusi viņa dēļ..

Kad man bija tie paši 22 un sāku ar vīru tikties, teicu, ka gribu 3 bērnus, 2 ar mazu gadu starpību un trešo vēlāk, kad abi būs paaugušies. Bērnus esmu gribējusi jau kopš 16 gadu vecuma- gribēju ģimeni, bērnus. Savu meituku gribeju ļoti, ļoti. Tā kā acīs cirtās, mēs abi ar vīru. Bija gaidīta, mīlēta, plānota.
Apprecējāmies, piedzima mazā un šobrīd ir tā, ka man negribas vairs nevienu bērnu. Kaut arī bērns man ir iedalīts superīgs, un no mierīgā gala, un grūtniecības laiks bija superīgs, bet otrreiz vai trešo reizi es to vairs nevēlos piedzīvot. Varbūt pēc 10 gadiem manas domas būs mainījušās, bet mani pilnībā apmierina šī brīža situācija. Bet man ir jārēķinās arī ar vīru, kurš vēlas vēl vismaz vienu, un tuvākajā laikā, tad nu nezinu pie kāda kompromisa nonāksim, bet pašai pilnīgi noteikti vairs negribas. Grūti savas izjūtas aprakstīt, bet tā tas ir.

Godīgi sakot, bērns ir liela suņa nagla pakaļā. Savs egoisms ir pilnībā jānoliek malā, jāsaprot ka nekas nebūs kà agrāk un jāapbruņojas ar milzu pacietību un spēcīgiem nerviem.

Zini, es laikam esmu nenormāla egoiste, bet manu egoismu pat bērns nav spējis salauzt. Esmu mainījusi lietas, kuras esmu gribējusi mainīt par labu bērnam, bet par lielam esmu tik pat liels egoists, cik biju :D

Godīgi sakot, bērns ir liela suņa nagla pakaļā. Savs egoisms ir pilnībā jānoliek malā, jāsaprot ka nekas nebūs kà agrāk un jāapbruņojas ar milzu pacietību un spēcīgiem nerviem.

lielākās muļķības ever ! Bērns nav pasaules gals, nav ciplanētietis un sazin vēl kas , tas ir tāds pats cilvēks , kā tu tikai maziņš!
Es esmu liela egoiste , bet bērns gandrīz 2 gadu laikā nav bijis traucēklis manām iegribām, kaprīzēm un darīšanām.
Bet es arī neesmu no tām mātēm , kas ucinās uzskata, ka mēs kakājam, mums nāk zobi u.c štrunti. Mani neaizkustināja pat visu slavētā sajūta pēc dzemdībām , kad uzliek bērnu uz vēdera :D
Mani tranci 97% citu bērnu atlikušie 3% parasti atstāj mani vienaldzīgu , jo vienkārši uzvedas normāli .... , bet es gribu kaut ko atstāt pēc sevis , gribu vecumdienās lai pie manis ciemos brauc mazi cilvēciņi , lai man ir par ko piedomāt un ir kas ūdens glāzi atnes :)

Kādai arī 20+ gados jautā par bērniem? Mūsdienās? :D Man tajos gados neviens nejautāja. Bija pašsaprotams, ka to tik agri nedara.

Laiki mainās bet jaunatne klūst arvien stulbāka:-)

Laiki mainās bet jaunatne klūst arvien stulbāka

eu, eu, mierīgāk, ja? Ja es pareizi sapratu, tas ir tēmēts uz mums, kuras negribam nekādus bērnus, ja? Uzvilkos pilnīgi. Mūsdienās nevajadzētu uzdrīkstēties kādu nosodīt par VIŅA PAŠA IZDARĪTU IZVĒLI, tāpat kā es nenosodu nevienu meiteni, kura 20+ gados dzemdē bērnus. Viss ir katra paša rokās. Stulbas nav sievietes, kuras atsakās no bērniem, stulbs ir tavs viedoklis

wee

bet es gribu kaut ko atstāt pēc sevis , gribu vecumdienās lai pie manis ciemos brauc mazi cilvēciņi , lai man ir par ko piedomāt un ir kas ūdens glāzi atnes

Nevaru nepiekrist, visnotaļ taisnība. Bet manai vecmammai pansionātā ir dažas paziņas, interesantākais ir tas, ka pansionātā reti ir cilvēki, kuriem nav nekādu bērnu, mazbērnu... bet lielākajai daļai ir diezgan lielas ģimenes un bērni, mazbērni, kuri izsvaidījušies pa visu pasauli un par sencīšiem neliekas ne zinis. Gadās visādi :-| Pat ja bērni labi, kārtīgi un mīļi audzināti... bet tomēr...