Kāpēc jūs gribat bērnus?

Nē

Kas tieši tajā ir jocīgs? Drīz šķiet izzudīs visas tradicionālās vērtības - ģimene, kāzas, bērni. Jo viss ir jocīgs. Bet vai kaut kam šajā modernismā nevajadzētu kā pamatam?

Jo tas šķiet, savādi, nedot izvēles iespēju, jo šī te iejaukšanās ar saviem uzskatiem tomēr pliek kaut kur apziņā kā "pareizais" modelis, jo tā taču ieūdzināts. Vnk no ta viedokļa.

Es vienmēr esmu teikusi, ka bērnus nevajag visiem

Tieši tā, bet šī iaudzināšana ir rakstutīga sabiedrības vairākumam, ka tā it kā esot jābūt, bet līdz ko kāds cilvēks izvēlas savādāk ir šis sabiedrības spiediens un negācijas.

Bet tas ir dabiski, ka bērni spēlējoties, maziem esot, izspēlē mammas un tētus, auklē bebīšus, kā savus iedomu bērnus, jo tā dara mamma un tētis. 

Bet vai tiešām tas ir dabiski,jo tad tā teorijā būtu jārīkojas visiem, un nerastos atkāpes no "tradicionālā"

Tālāk pieaugot, tas taču katra paša ziņā.

Te pat šajā diskusijā uzpeld frāzes, ka tā esit misija, tā esot ieaudzināts, tāds esot pienākums. Man ir nācies saskarties ar to ka apkārtējie izdara spiedienu, bāž savus šnobeļus ,kur nav viņiem daļa ir šis spiediens un negācijas no apkārtējo puses, bez maz vai kā nav kauna.? Par šo vispār ir arī no citiem daudz dzirdēts , ka nāk spiediens no apkārtējo puses. Tajā momentā sāk zust šī paša indivīda izvēle, jo apkārtējiem tas ir bijis "pareizais" modelis un šo indivīdu mēģina "salabot", jo tā taču neesot norma.
Tāpēc mani arī interesē vai tiešām tā ir paša vēlme, bet vrb tas ir tīri šis tā ir pieņemts un cik ļoti šo paša vēlmi tas iespaidojis.?

negribu un negribēšu bērnus. šāda pārliecība man ir jau no pusaudžu gadiem un vel tagad 27 gados. nav neviens iemesls, kāpēc gribētu, bet ir simts iemesli kāpēc negribu.

andie, bērnam tā psiholoģija ir mazliet savādāka. Viņa visa pasaule griežas ap mammu un tēti kādu noteikti brīdi. Tas ir tas kopēšanas brīdis - auklē lelles piemēram. Un mamma protams, teiks - tu kā mammīte, auklē bēbīti utt. Lielākam paaugoties, bērns jau izrāda interesi - kā es rados, kā dzimst bērni utt. Vecāki stāsta un lai labāk uztvertu, saka - TU satiksi, TU iemīlēsi, TU dzemdēsi vai TU iedēstīsi sēkliņu. Tas tā primitīvi, bet domu saproti?! Bērns pēc tam izaug, apaudzē sevi ar citu informāciju, un izdomā, ka bērnus negrib. Mazs bērns to nesaprot, viņam liekas, ka visi noteikti kādreiz kļūst par mammītēm un tētīšiem, un auklē bēbīšus, jo mana mamma taču tā dara/
Nezinu kā tas ir no psiholoģijas viedokļa komunikācijā ar bērniem, tas noteikti nav "kā no grāmatas", bet es stāstu kā tas ir no mana skatupunkta. Un kad es šādi ar bērniem runāju, es viņus nezombēju, bet runāju primitīvi, lai viņi saprot, ka izaugot lieli, viņi var kļūt par mammu un tēti. Jo viņi izrāda interesi par to tematu. Tas ir dabiski. Bet man nevienā brīdī nav doma, ka viņi tiešām būs mamma un tētis, jo... Es par to nemaz nedomāju. Tā jau tālāk būs viņu izvēle. Un jā, es uzskatu, ka tas ir dabisks process. Mēs taču esam, no fizioloģiskā viedokļa, paredzēti vairoties. Tā ir dabiska lieta, kas noteikti kaut kur iepeld arī mūsu smadzenēs, zemapziņā, saistībā ar to, ka mums arī iedoti fiziski visi nepieciešamie rīki bērna radīšanai un iznēsāšanai. Es ticu tam, ka bērnu/pusaudzi var nozombēt par to, ka kāzas un bērni ir vienīgais pareizais risinājums, un tikai tā ir jādzīvo, un tas ir vispareizākais. Bet es šaubos, ka tas tiešām tā tiek darīts. Cik novēroju, tas vnk ir cilvēkiem ielikts - omes gaida mazbērnus, bērni kaut kādā vecumposmā prasa brāli/māsu, ja viņiem tāda nav un tāpat cilvēks kaut kādā savā dzīves posmā aizdomājas - gribu bērnu.
Par to, ka citi bāž šnobeļus citu darīšanās - tas tā ir un būs. Un ne tikai bērnu gribēšanas/negribēšanas jautājumos, bet arī visos citos, apkārtējie taču zina labāk. Viss ir tajā, kā to pats uztver. Vismaz man tā ir vieglāk dzīvot - kā es sevi noskaņoju, tā es arī jūtos. Un novēlu citiem to pašu.

andie, principā tu tagad izturies tā pat kā visi tie, kas "lien tavā dzīvē, izdara uz tevis spiedienu". Tev neribas bērnus, tāpēc tu tagad mēģini pierādīt, ka neviens cits arī negrib, tas vienkārši ir ieaudzināts. Kāpēc ir tik grūti saprast un samierināties ar to, ka cilvēks vienkārši to vēlas? Izklausās, ka tavā uztverē negibēt bērnus ir normāli, bet, lai gribētu, ir jābūt kaut kādai super maģijai, kaut kādam izskaidrojumam. No kurienes un kāpēc personīgi man radās šī vēlme? Kā lai es to zinu? Un kāda ir starpība? Bet nopietni, KĀDA STARPĪBA?
Protams, ka cilvēciņš, kas aug ģimenē ar mammu un tēti, uzskatīs, ka tas ir tas īstais un pareizais modelis. A kā citādāk? Jāsaka - nē, tu neskaties uz mammu un tēti, tas, ka viņi šādi dzīvo, neko nenozīmē. Protams, otrs variants ir atstāt to bērnu mežā, lai viņu nekas neietekmē un pats var izdarīt visas izvēles.
Šo diskusiju var salīdzināt ar situāciju, ja gejs/lesbiete man tagad neliktu mieru ar jautājumu - kāpēc tev patīk pretējais dzimums? Vai tas ir tāpēc, ka tev bērnībā vecāki parādīja, ka tas ir normāli? Kā tu vari zināt, ka tev tiešām patīk vīrieši nevis sievietes?
Nu, stulbums vai ne?

principā tu tagad izturies tā pat kā visi tie, kas "lien tavā dzīvē, izdara uz tevis spiedienu". Tev neribas bērnus, tāpēc tu tagad mēģini pierādīt, ka neviens cits arī negrib, tas vienkārši ir ieaudzināts. Kāpēc ir tik grūti saprast un samierināties ar to, ka cilvēks vienkārši to vēlas? Izklausās, ka tavā uztverē negibēt bērnus ir normāli, bet, lai gribētu, ir jābūt kaut kādai super maģijai, kaut kādam izskaidrojumam. No kurienes un kāpēc personīgi man radās šī vēlme? Kā lai es to zinu? Un kāda ir starpība? Bet nopietni, KĀDA STARPĪBA?
Protams, ka cilvēciņš, kas aug ģimenē ar mammu un tēti, uzskatīs, ka tas ir tas īstais un pareizais modelis. A kā citādāk? Jāsaka - nē, tu neskaties uz mammu un tēti, tas, ka viņi šādi dzīvo, neko nenozīmē. Protams, otrs variants ir atstāt to bērnu mežā, lai viņu nekas neietekmē un pats var izdarīt visas izvēles.
Šo diskusiju var salīdzināt ar situāciju, ja gejs/lesbiete man tagad neliktu mieru ar jautājumu - kāpēc tev patīk pretējais dzimums? Vai tas ir tāpēc, ka tev bērnībā vecāki parādīja, ka tas ir normāli? Kā tu vari zināt, ka tev tiešām patīk vīrieši nevis sievietes?
Nu, stulbums vai ne?

jap, tas ir tas, ko es gribēju pateikt, bet man tik sulīgi nesanāca? 10 balles! precīzi!

cupcake2 @ 17.10.2019 15:55

andie, principā tu tagad izturies tā pat kā visi tie, kas "lien tavā dzīvē, izdara uz tevis spiedienu". Tev neribas bērnus, tāpēc tu tagad mēģini pierādīt, ka neviens cits arī negrib, tas vienkārši ir ieaudzināts. Kāpēc ir tik grūti saprast un samierināties ar to, ka cilvēks vienkārši to vēlas? Izklausās, ka tavā uztverē negibēt bērnus ir normāli, bet, lai gribētu, ir jābūt kaut kādai super maģijai, kaut kādam izskaidrojumam. No kurienes un kāpēc personīgi man radās šī vēlme? Kā lai es to zinu? Un kāda ir starpība? Bet nopietni, KĀDA STARPĪBA?
Protams, ka cilvēciņš, kas aug ģimenē ar mammu un tēti, uzskatīs, ka tas ir tas īstais un pareizais modelis. A kā citādāk? Jāsaka - nē, tu neskaties uz mammu un tēti, tas, ka viņi šādi dzīvo, neko nenozīmē. Protams, otrs variants ir atstāt to bērnu mežā, lai viņu nekas neietekmē un pats var izdarīt visas izvēles.
Šo diskusiju var salīdzināt ar situāciju, ja gejs/lesbiete man tagad neliktu mieru ar jautājumu - kāpēc tev patīk pretējais dzimums? Vai tas ir tāpēc, ka tev bērnībā vecāki parādīja, ka tas ir normāli? Kā tu vari zināt, ka tev tiešām patīk vīrieši nevis sievietes?
Nu, stulbums vai ne?

100/100 ?

Nedomāju ka andie to bijā tā domājusi un jūs jau uzreiz reaģēja tik asi... Ja cilvēks grib izprast tas nav nekas slikts, uzreiz uztver kā personīgu apvainojumu. Klasiska forumā ?

Man jau ir 30, aptuveni 2 gadus jau procesu uzsākām, bet nu nevedas tik viegli, kā gribētos, bet nu labs nāk ar gaidīšanu.
Es esmu liela egoiste un man tā īpaši nav bijis, ka tur baigi gribētu vēlmi ņemties ar maziem bērniem, bet +/- ap manu esošo vecumu jau es gribu mazo. Jo, es gribu redzēt savu un vīra turpinājumu, domāju, ka mums izdotos kaut kas lielisks un vīrs ļoti grib bērnus, tas ir viņa sapnis jau sen, es biju tā, kura bremzē.
Gribas arī pašai pāriet nākamajā līmenī, atmest savu ego, būt mammai, saprotu, ka tas nebūs viegli, bet gribas, lai mazas rociņas mani apķer un pasaka, ka "es Tevi mīlu mammīt!"
Ir ģimenes vērtības, zinu, ka gribēšu būt arī forša oma, kas gaida ciemos savu ģimeni svētkos un šmorē un vāra un darbojas.
Nu par mātes instinktu - diez, kur tad tāds termins ir radies?

Tāpēc ka tā ir sieviešu bioloģiskā vajadzība pēc bērniem. Tas ka sabiedrība (globālistu organizācijas) iestāsta, ka sievietem var negribēties bērnus (lai samazinātu dzimstību) ir vienkārši propaganda. Jo bioloģiski gandrīz visām sievietēm gribās bērnus kādā vecumā, arī lezbietēm.
Tagad tehnoloģiski ir iespējams atdalīt seksu no reprodukcijas, bet tas faktu nemaina, ka cilvēkiem ir zemapziņas tieksme seksot tikai dēļ reprodukcijas/bērnu ražošanas.
30 gadu vecumā jau daudzām ir par vēlu tam, atškirībā no tā kāds dzīvesveids, veselība ir bijusi kopš 14 gadu vecuma. Ja sievietes ir daudz lietojušas estrogēna tabletes, tad hormonālā sistēma ir izbojāta un bērnus vēlākā vecumā nevarēs. Tas pats ar makeup lietošanu, ja sievietes nepārtraukti kopš 14 gadu vecuma ir smērējušas uz savas sejas parabēnus, tad auglība ir samazinājusies.
Chemicals in beauty products could harm women's fertility or cause breast cancer, new study finds
https://www.independent.co.uk/news/health/beauty-products-breast-cancer-fertility-chemicals-women-birth-control-makeup-a8538931.html

Those with chemicals such as parabens (a preservative widely used in cosmetic products), benzophenones (used as UV filters) and bisphenol A in their urine were found to have abnormal amounts of the reproductive hormones oestrogen and progesterone.
Excessive oestrogen has been linked to fibroids and irregular menstrual periods, while too little prevents eggs maturing and being released from the ovary.
Too much progesterone is associated with both breast cancer and unusual vaginal bleeding, while it is thought bisphenol A (BPA), known as the 'gender-bending' chemical for its effects on male breast growth, could cause fertility problems.

Kā var nesaprast tik primitīvas lietas? Sievietēm menstruācijas periodi sākās jau no 14 gadu vecuma, jo dzemde sagatavojas bērnu taisīšanai, tas turpinās līdz apm. 30 gadu vecumam kad visas 'olas' ir jau beigušās, citām sievietēm tas beidzas ātrāk, citām vēl var arī bērnu 35 gados uztaisīt.

Haily @ 23.10.2019 13:58

Man jau ir 30, aptuveni 2 gadus jau procesu uzsākām, bet nu nevedas tik viegli, kā gribētos, bet nu labs nāk ar gaidīšanu.
Es esmu liela egoiste un man tā īpaši nav bijis, ka tur baigi gribētu vēlmi ņemties ar maziem bērniem, bet +/- ap manu esošo vecumu jau es gribu mazo. Jo, es gribu redzēt savu un vīra turpinājumu, domāju, ka mums izdotos kaut kas lielisks un vīrs ļoti grib bērnus, tas ir viņa sapnis jau sen, es biju tā, kura bremzē.
Gribas arī pašai pāriet nākamajā līmenī, atmest savu ego, būt mammai, saprotu, ka tas nebūs viegli, bet gribas, lai mazas rociņas mani apķer un pasaka, ka "es Tevi mīlu mammīt!"
Ir ģimenes vērtības, zinu, ka gribēšu būt arī forša oma, kas gaida ciemos savu ģimeni svētkos un šmorē un vāra un darbojas.
Nu par mātes instinktu - diez, kur tad tāds termins ir radies?

'mātes instinktu'
... atkal, modernais cilveks kas atrauts no dabas un realitates nemaz neapjedz ka cilveki un dzivnieki darbojas.
https://en.wikipedia.org/wiki/Maternal_bond
Grūtniecības laikā hormons oksitocīns pavairojas un izraisa 'mātes instinkta' saikni ar savu bērnu, un nekad neesi iedomājusies kāpēc sievietēm ir tieksme glābt ielu kaķus, suņus un migrantus vidusjūrā? Ja neesi ievērojusi tad visur Eiropā bēgļu pasākumos dominē tikai pusmūža sievietes.

Sievietēm (bez-bērnu) kurām nav sanācis ar savu bērnu radīt to instinkta saikni parasti to projicē savādākā veida, caur kaķiem, suņiem, imigrantiem un ‘atstumtajām’ grupām. Kas ari izskaidro to, ka sievietes bez bērniem, kas ir kādā amata, piem. tiesneši, advokāti, viņu lēmumus vienmēr ietekmes tas 'matēs instinkts', it īpaši periodos kuros lielākā hormonālā aktivitāte.

Man liekas,ka man jau skolas laikā bija skaudība uz māmiņām ar bērniem...☺ Kad piedzima puika es domāju,cik jauki,man 18.g.nebūs garlaicīgi☺ un vēl bija tik forša sajūta,ka ir kāds par ko rūpēties... Tagad man ir jaunas attiecības, kurās es tiešām mīlu otru cilvēku un lai gan sākumā bērnus ar viņu neplānoju, rodas sajūta,ka tomēr vēlos,jo gribu viņu iepriecināt,gribu,lai manī būtu daļa no viņa, un lai mums būtu vēl kaut kas kopīgs,kas mūs darītu vēl laimīgākus...

Bija interesanti palasīt savus vecos komentārus, kad vēl gaidīju savu mazo :) Domas nav mainījušās - es esmu ģimenes cilvēks un es nevarētu sevi iedomāties bez bērniem. Tas man bija viens no galvenajiem dzīves mērķiem - izveidot ģimeni.
Tagad meitukam ir jau trīs gadi. Vēl nezinu, vai esmu gatava otram bērnam, bet zinu, ka gribēšu. Gribētos līdz tricāram, jo tas skaitlis vismaz pagaidām mani šausmīgi biedē. Gan jau uz to laiku domāšu savādāk :D
Jāatzīst, ka es līdz galam nesaprotu, kā var negribēt bērnu/s, ja ir blakus cilvēks, kuru mīli, bet no judge. Katram savs, tas manā dzīvē neko nemaina :D