Kāpēc jūs gribat bērnus?

"ir foršāk tikai ar vīrieti, bez bērna" un "priecājieties, ka jums nav bērnu"

Manuprāt, ir tikai labi, ka kāds pauž - var būt arī citas sajūtas nevis "bērns - dzīves laime". Varbūt kādu tas pasargās no vilšanās.

nu bet tas ir tieši tā - mīli, bet tev nepatīk daudz kas, ko tas cilvēks/bērns dara, piemēram, baurošana... Tas ir tā, ka mans vīrietis krāc pa naktīm un man tas traucē gulēt un es teiktu - eh, cik tomēr labi ir gulēt vienai! Bet tas taču nenozīmē, ka es nemīlu to vīrieti.

Nu jā, diez vai atradīsies daudzi, kam patīk bērna raudāšana vai pamperu maiņa. Tad jau laikam bērni vispār nevienam nepatīk.

Manuprāt, ir tikai labi, ka kāds pauž - var būt arī citas sajūtas nevis "bērns - dzīves laime". Varbūt kādu tas pasargās no vilšanās.

Jā, es tev pilnīgi piekrītu, ir tikai apsveicami, ka par to runā. Mani drīzāk mulsina atbildes "ar tevi viss ir vislabākajā kārtībā". Nezinu, iedomājies savus tuviniekus - vecākus, vīru, brāļus, māsas... Tev bieži nāk prātā domas, ka labāk būtu bez viņiem? Tas neizklausās pēc "vislabākajā kārtībā".
Tā vietā, lai pamudinātu cilvēkus meklēt palīdzību, sievietes, kurām pašām bērnu nav (attiecīgi, sajēga par tēmu diezgan maza), stāsta, cik tas viss ir normāli - kāpēc? Vienkārši lai parādītu cik viņas ir oriģinālas, savādākas, bezemociju ledus karalienes? Atvainojos, ja tā nav, vienkārši neizprotu. :-/

Nu laikam visu neuztveru tik burtiski... Un, jā, reizēm gribējies visus pasūtīt ratā - kā pasakā, kur dusmās brāli novēl elfiem -, taču reizē saprotu, ka tās ir tikai mirkļa emocijas. Turklāt radinieki ir kaut kas ko neizvēlas, bet bērns ienāk dzīvē vēlāk un ir iespēja izvēlēties - ar vai bez.
Par to taču nedomā nepārtraukti, tikai, kad paprasa viedokli, tad apdomājas un pauž savas sajūtas.
Labi. Kārtējo reizi sāku justies, kā Kamī Svešinieks, kur varonis nevienam neko neskaidroja, jo tāpat neviens nesapratīs; jo vairāk centies paskaidrot, jo vairāk tiec pārprasts.

Laikam man tas ir parādīts/ieaudzināts kā pareizs dzīves modelis. Vienmēr esmu zinājusi, ka būšu mamma (ļoti ceru uz to, ka esmu "zinājusi"), vienmēr esmu gribējusi kādu dienu būt mamma, un tagad liekas, ka esmu tik ļoti morāli gatava. Citreiz līdz asarām tik ļoti gribas.
Kad ieraugu skraidām mazu bērniņu, it īpaši, ja kaut ko mīlīgu dara, vienmēr vēroju savu draugu. Redzot viņa pozitīvo reakciju, no priekiem nezinu, kur likties.
Jā, un vēl viens iemesls, protams, - gribu, lai mēs esam ģimene, lai viņš ir manu bērnu tēvs.
Kad biju jaunāka, vienmēr domāju, ka vēlos visu "pareizi". Sākumā apprecēties, tad bērni. Bet tajā laikā man likās, ka tas viss jau būs noticis līdz šim vecumam, kas ir pašlaik. Tagad es vienkārši gribu bērnus, tagad un tulīt. :) :D

Bērni dzīvei dod piepildījumu, pilnvērtīgumu.
Dzīves vērtība ir tieši saistīta ar tuvākajiem cilvēkiem, ar ģimeni. Kas gan var būt tuvāks kā paša bērni.
Var jau teikt ka bērni traucē darbiem, karjerām, hobijiem, draugiem... Bet, tas viss nāk un iet,
Cik bērnos mīlestības ieliksi, tik saņemsi to atpakaļ.

Esmu ģimenisks cilvēks un vēlos censties dot labāko, ko spēju. Arī tāpēc, ka tad kad nebūs vecāku, gribēšu tādu mīlestību kāda ir iespējama starp vecākiem un bērnu.

Man gribas bērnu, bet laikam vienu un vēlāk. Nebūšu jauna mammīte, taču šobrīd galīgi neesmu gatava šādam solim. Būtu ok palikt stāvoklī pēc 3-5 gadiem. Tomēr, ja tagad pēkšņi uzzinātu par grūtniecību, nekādu abortu netaisītu, jo esmu 28 gadus veca, un ir vīrietis blakus, apstākļi atbilstoši, naudas pietiek... Man īstenībā ir tā, ka nedzīvoju sajūtā "man vajag bērnu", taču apzinos, ka nekad nedzemdēt arī nebūtu mans ideālais dzīves scenārijs. Vēl nejūtos gatava kardināli mainīt dzīvi un dažus gadus pilnībā ziedoties vienam mazam cilvēkam, tomēr nevēlos attapties vecumdienās bez bērna un mazbērniem - ir iekšēja sajūta un priekšnojauta, ka tas dzīvei tomēr iedot citu vērtību, jēgu.

Gribētu 3 bērnus un 3 suņus. :D

Nav nekas pret bērniem, bet sev negribētu, baigais čakars, atbildība, utml...

5gadus gribēju bērnu, bet nebija īstie apstākļi un pašlaik jau gadu neko negribu. Nezinu vai vēlme pēc bērna atgriezīsies.

Negribu bērnus. Domāju, ka ari negribēšu. Tie argumenti kāpēc gribēt bērnus neatspēko visu pārējo.man svarīga sava brīvība. Kā ari negribētu kad citu cilvēku pakļaut tam kāda būs cilvēces nākotne.

Vēlos nākotnē, bet ne tuvākajos gados..
Agrāk likās - jābūt jaunai mammai, līdz 25 noteikti.. bet nē, nebūs! Tas laiks ātri skrien garām. Gribas pēc iespējas vairāk nostabilizēties pašai. Salaulāties labprāt, bet ne palikt stāvoklī uz karstām pēdām.
Vēlētos 1 bērnu. Un divi cilvēki radīti, lai tālāk radītu pēctečus, ģimenei ir jābūt..

Esmu ģimenisks cilvēks, man ģimene ir tā, kas dod sirdī siltumu, mīļumu, mājīgumu. Pat grūti izskaidrot, vienkārši ir sajūta, ka gribu, esmu gatava utt. Vīriešiem varbūt ir savādāk, bet pieņemu, ka sievietēm tīri bioloģiski kaut kas "noklikšķ"?
Un par SA, vēl nesen vīram teicu: Kāpēc par to neviens nerunā? Kāpēc tas ir tāds tabu? Man pašai 2 mēnešus atpakaļ bija SA 12 nedēļās un es jutos kaut kā ļoti...vientuļi ar to savu "problēmu"? Visas tik ļoti to noklusē, ka šķiet, ka citām tas nenotiek, notiek tikai tev vēl kādai retajai un tad ir emocionāli grūti, jo man personīgi ļoti gribējās ar kādu, kurai ir līdzīga pieredze, parunāt, izkratīt sirdi kādam, kuram ir bijusi ar to pieredze un pieredze ar turpmāko eksitenci utt.

Man šī diskusja ir kā mini eksperemtna rezultāts, visi kuri pamtā raksta,ka grib, vienā vai citā veidā atsaucas uz to ka "tā kaut kā ir ieaudzināts" " tā tam būtu jābūt, jo tā ir pieņemts", "iekšējām sajītām" reāli interesanti.?
Kurā momentā tā ir jūsu konkrēti vēlme, bet kurā momentā tas ir " tā ir ieaudzināts,jo tā ir pieņemts"?
Vai tā "sajūta" nenāk no šī " tā ir pieņemts/ieaudzināts"?
Vai jūs nenožēlojat šo sekošanu standarta modelim?
Vai nav tāds baigais aplauziens momentā, kad ekspektācijas saduras ar realitāti?
Vai lēmums ir jūsu pašu rūpīgi izvsverot visus par un pret,vai tomēr nepārdomāts/spontās gribu un viss?
Man tiešām ir intereanti, kā šajā virzienā stādā domu gājiens.

Kurā momentā tā ir jūsu konkrēti vēlme, bet kurā momentā tas ir " tā ir ieaudzināts,jo tā ir pieņemts"?
Vai tā "sajūta" nenāk no šī " tā ir pieņemts/ieaudzināts"?

Ja cilvēkam GRIBAS bērnus, kāda starpība, kāpēc un no kurienes nāk tā sajūta? Nav runa par "laikam tā vajag, jo tā pieņemts", bet par reālu vēlmi, cerību ieraudzīt tās divas strīpiņas.

Vai nav tāds baigais aplauziens momentā, kad ekspektācijas saduras ar realitāti?

Vai vari nedaudz vairāk paskaidrot, ko ar šo biji domājusi? Manuprāt, lielākā daļa apzinās, ka bērna piedzimšana ienes dzīvē grūtības - visi par to esam dzirdējuši, visi esam redzējuši humoristiskus video internetā. Tad par kādām ekspektācijām ir runa? Bet, protams, gandrīz vienmēr ir "aplauziens", jo nevar tā īsti sagatavoties tam, ko nekad neesi pieredzējis. Pat, ja cilvēks ir to jau pieredzējis, zina, cik grūti vai viegli ir bijis, pēc laika tas viss aizmirstās un liekas - nu, nebija jau nemaz tik traki.

Man arī līdz 17 gadiem gribējās bērnus, domāju būs vismaz 2 un tas viss nāca no tā ka ģimenē tā audzināja, ka jāturpina sava dzimta, sievietēm IR JĀDZEMDĒ citādāk neesi sieviete. Kad iestājās pilngadība sapratu ka tā nav. Mans pienākums nav radīt citu cilvēku, mana dzīvē ir piepildīta bez bērna, es neesmu sliktāka sieviete par tām kurām ir bērni.
Protams spiediens no ģimenes ļoti ietekmē pārus. Baidās sāpināt topošās vecmāmiņas un visus radus, jo redz tu tagad būsi tas sliktais un nebūs bērnu, kuriem tad atstāt to veco servīzi.
Ja cilvēkam neborētu galvā ka viņam ir jāvairojas, vai tad mēs gribētu bērnus un vai tad mūsu būtu tik daudz?
Šis viss ko es saku un andie nav jāuztver kā apvainojums, bet jāpaskatās uz psiholoģiju aiz tā visa un pašiem uz sevi. Kas ir veicinājis šo bērnu gribēšanu-mātes instinkts, vai sabiedrības ietekme.

K.28 @ 14.10.2019 20:42

Esmu ģimenisks cilvēks un vēlos censties dot labāko, ko spēju. Arī tāpēc, ka tad kad nebūs vecāku, gribēšu tādu mīlestību kāda ir iespējama starp vecākiem un bērnu.

Tas gan, skumji palika iedomājoties, ka kaut kad tas notiks, kad mīļo vecāku vairs nebūs. ?
Esmu zem 25, bērnu nevēlēšos vismaz līdz 28, vismaz šobrīd tā liekas.. Vienīgā motivācija, kas būtu, lai radītu bērnu, ir tā misija izaudzināt jaunu cilvēku dzimtā, kas kuplinās ģimenes loku, vecumdienās varētu ar bērnu uzturēt kontaktu, ciemoties, papriecāties par mazbērniem. Citādāk sametas šķērmi, iedomājoties negulētās naktis, visa veida šmuces, raudāšanu utml. Bet tikai tad, ja iztēlojas to, ka šo jāpacieš, ka viss labais tikai sekos un tas zīdainis arī reiz būs pieaudzis cilvēks, tad drošvien tas ir to moku vērts.

Ikdienā nešķiet, ka ļoti alktu pēc bērna, jo esmu reāliste (druksu pesimiste) un saprotu, cik liela atbildība tā ir un cik daudz par ko jāuztraucas, par ko tāpat var neuztraukties, cik ļoti jāmaina dzīvesveids (to es noteikti darītu, jo man nešķiet, ka bērns ir pelnījis vecākus, kuri noliek savus netikumus un pieradumus pirmajā vietā), bet kad sanāk pabūt ar kādu mazu bērnu, saprotu, cik forši ir pavadīt laiku ar šādu mazu cilvēciņu, kam viss ir jauns un nezināms..tajos brīžos šķiet, ka man arī tādu vajag :D
Bet kopumā šobrīd vairāk gribētu tradicionālo modeli - vispirms apprecēties, tad tikai sākt plānot bērnus :)

Ja cilvēkam GRIBAS bērnus, kāda starpība, kāpēc un no kurienes nāk tā sajūta? Nav runa par "laikam tā vajag, jo tā pieņemts", bet par reālu vēlmi, cerību ieraudzīt tās divas strīpiņas.

Bet kas rada to vēlmi? Jo tai vēlmei kaut kur jārodas.
Kurā un cik daudz tiešām ir paša indivīda vēlme un kurā momentā tas tomēr ir sabiedrības spiediens,jo to var viegli sajaukt ar it kā savu vēlmi, īpaši, ja tas ir ieaudzināts no mazotnes.
Cupcake2, runa nav par sagatavošanos/nesagatavošanos , bet gan tieši par to momentu, kad ekspektācijas neskarīt ar realitāti, vai šajā momentā nerodas jautājumi, neizpratne vai šis sadursmes moments nerada šaubas?
Man vnk intersē, kā teica kiskismau tas nav nekāds uzbrauciens utt., tīri interese.

Kas ir veicinājis šo bērnu gribēšanu-mātes instinkts, vai sabiedrības ietekme.

Mātes instikta,tāda īsti nemaz nav.
Jo es paziņu lokā reāli redzu kā vecāki apzināti vrb arī neazpināti, grūti teikt, mēdz no mazotnes jau to domu likt iekšā kā "pareizo" modeli un man tas šķiet tik ļoti jocīgi.

Mēs izdomājām spontāni. Vienkārši bija vēlme un taisam. Man liekas, jo ilgāk marinē - apsver visus par un pret, grib vēl to un šito, jo grūtāk ir saņemties par labu bērnam.
Viegli nav bijis un nebūs droši vien vairs nekad, jo vienkārši dzīve ar bērnu ir... Kaut kas citā dimensijā. Es kā cilvēks vairs neesmu tāda pati, kāda biju pirms bērna. Uztvere, emocionālā pasaule, vērtību skala, viss ir mainījies. Bet tas ir to vērts. Aplaušānās - iedomas vs realitāte, man nav bijušas.

Jo es paziņu lokā reāli redzu kā vecāki apzināti vrb arī neazpināti, grūti teikt, mēdz no mazotnes jau to domu likt iekšā kā "pareizo" modeli un man tas šķiet tik ļoti jocīgi.

Kas tieši tajā ir jocīgs? Drīz šķiet izzudīs visas tradicionālās vērtības - ģimene, kāzas, bērni. Jo viss ir jocīgs. Bet vai kaut kam šajā modernismā nevajadzētu kā pamatam?
Es vienmēr esmu teikusi, ka bērnus nevajag visiem. Bet tas ir dabiski, ka bērni spēlējoties, maziem esot, izspēlē mammas un tētus, auklē bebīšus, kā savus iedomu bērnus, jo tā dara mamma un tētis. Bērniem drīzāk to nevis liek iekšā, bet tas dabiski notiek, jo bērni kopē vecākus. Vēlāk sarunas mājās, skolā runā kas ir ģimene, mācās kā bērns nāk pasaulē utt. Tālāk pieaugot, tas taču katra paša ziņā.