Kāpēc jūs gribat bērnus?

so.so, es tikai neciešu vīriešus lupatas. Un neciešu arī tādas sievietes, kuras tā vietā lai audzinātu un mīlētu savus bērnus skraida tādiem pakaļ.
Manai mammai darbā ir tāda kolēğe, kura vēljoprojām skraida visu laiku pa randiņiem un vīriešus maina vienu pēc otra.
Respektīvi, viņas 15 gadīgais dēls atnāca pie viņas uz darbu un pajautāja naudu cigaretēm. Vārds pa vārdam.. māti nosauca par mau** tādu un aizgāja.
Nu, es domāju, ka ne bez iemesla tas dēls viņai ir tik neaudzināts un māti necienošs. Arī citi cilvēki zin teikt, ka bērnus viņa īpaši nav audzinājusi. Protams, bērniem ir kur dzīvot, arī nauda tiek iedota, drēbes nopirktas, bet cieņu pret māti nevar nopirkt.
Es protams nevaru pateikt, ka pati izaudzināšu superīgu, gudru un talantīgu bērnu, bet es vismaz centīšos darīt visu iespējamo, lai vēlāk nebūtu nekas sev jāpārmet.

Manai māsai ir bērns, pirmie ~6 mēneši bija traki. Nebija mierīgs bērns, visu laiku raudāja, nebija no rokām noņemams utt. Tagad, kad jau pāri gadam, ir daudz labāk, jo ir patstāvīgāks, neraud tik bieži, pats staigā, var kaut ko darīt. Es, skatoties uz māsas bērnu, sāku gribēt vispār sev bērnu tā no gadiem 3-4, izlaižot viņa pirmos dzīves gadus. :D Man zīdainis šķiet traka padarīšana. Nākotnē gribētu sev bērnu, lai sniegtu tam mīlestību, man šķiet, tā būtu tāda kā jēga dzīvot, piepildījums.. Bet vēl daudzus gadus neredzu sevi ar bērnu.
.
Man šķiet ļoti netaktiski, ka aizrādāt meitenēm, kuras pasaka taisnību, ka bērns nav viņām visa pasaule.
.
Priecāšanās par kakām, skricelējumiem utt. nesaprotu, bet vispār pazīstu tikai vienu mammu, kura tik ļoti priecājās par kakām, ka pat to stāsta visiem ciemiņiem. Citas mammas nav mainījušās pēc bērna piedzimšanas.

krabis-ooo - ja reiz cosmo krējums te iztirzā Tevi no visiem aspektiem, tad pateikšu arī es šeit, ne privāti - Tu esi pilnīgi normāla (un to jau Tu pati arī zini). Ir pat patīkami lasīt, ka ir cilvēks, kas anonīmā forumā spēj par sevi ko izstāstīt atklāti, nevis skata pēc spodrināt sev spalvas

+
Tas pats attiecas uz otru meiteni, ko te noķengā. Es domāju, ka jūs esat normālas sievietes, kuras nebaidās pateikt patiesību, kamēr daudzas citas tādas pašas savas emocijas pret bērnu apzināti vai neapzināti noslēpj. Un vēl tā šausmīgā pareizība un spalvu spodrināšana internetā...

Marcy, paldies. :)

Marcy varētu nodefinēt visiem to "normāli" un kur sākas "nenormāli", lai visi saprot. :D
Man, piemēram, tas nešķiet normāli. Jā, es saprotu, ka tāda ir dzīves realitāte, es saprotu kā tādi cilvēki rodas utt., bet pateikt, ka ar tādiem cilvēkiem, viss ir normāli? Nu nezinu gan.
Te bija teksts, par to ka paša suns ir tuvāks nekā bērns, tas arī ietilpst normas robežās, ja?
Ja ēst prasa suns un paša bērns , tad priekšroka ir sunim?
Ja uzmanību prasa abi, tad vispirms tā jādod sunim?
Ja no laivas izkrīt abi, tad pirmkārt ir jāglābj suns?
Šis laikam ir jānoved līdz absurdam, lai par to aizdomātos...

Vispār jau, tas, ka krabim tagad nepatīk visas muļķīgās bērnu padarīšanas, nenozīmē, ka vēlāk, kad bērns būs pusaudžu gados, viņiem nevarētu būt super labas attiecības. Tas viss taču ir atkarīgs no tā, kāda attieksme tiek pasniegta pret bērnu. Ļoti šaubos, ka krabis izturās slikti vai pasmejās par neglītu zīmējumu bērnam sejā. Un nevajag noliegt, mēs visi zinām, ka lielākā daļa no šiem mākslas šedevriem ir parastas ķēpas, bet pat ja nepatīk, bērnam taču mēs sakām, ka zīmējums ir smuks nevis iesmejam sejā, tāpēc nedomāju, ka viņa ir tik slikta mamma, kā daudzas te to pasniedz.
Paskaidrojiet man, lūdzu, kādam ir jābūt cilvēkam, lai pie savām izvēlēm vainotu bērnu? Nopietni, paskaidrojiet man,kāpēc sievietes tā dara? Es gribu to saprast, jo pie vecāku šķiršanās māte vainoja un vēl aizvien visticamāk vaino mani. Es to nesapratu ne pirms 10gadiem, ne arī tagad.

Teddy Psiholoģiskas problēmas, kas būtu jārisina. Bet te jau visas bļauj ka viss normāli :D

Un joprojām te iet vaļā karstās sarunas.. :D palasīju pāris pēdējās lapas un teikšu jums tā, dāmas.. :D
Ir cilvēki, kuriem vienkārši nepatīk bērni. Nu nevis nemīl, bet tik tiešām vienkārši neliekas smieklīga tā patizlā tēlošana, ka smejās, kā iebaksta un rēcot skrien prom, ka zīdaiņi raud, ka ir jāņemās un jābaro bezmaz ar varu citreiz utt utt utt...Citiem tas liekas "mīlīgi". Citiem kaitina kāda tipa cilvēki, vinu pieradumi utt, citiem krākšana un piršana liekas "mīlīga" vai vismaz pieņemama/piedodama tuvākiem cilvēkiem. Tāpat kā citiem neliekas mīlīgi, ka suņi guļ pie kamīna vai ar ķepiņu baksta, lai paglauda, bet ir cilvēki, kuri apraudāsies ko tādu redzot. Visi mēs esam dažādi! Un tas "bet kā var nemīlēt SAVU bērnu"... nejau nemīl, bet vienkārši nepatīk tas bērns. Pašu miesu mīl kā tādu, bet nepatīk vai negribas ap to ņemties. Nu un kas tur tāds?

Peekaboo1, pārsvarā jau bļauj tās, kurām pašām nav savu bērnu vai tās, kurām arī ir tādas pašas psiholoğiskas problēmas! :-)

undiya, un tā parasti saka tās, kas ir apsēstas ar savu viedokli un ir gatavs attaisnojums pilnīgi visiem, kuru viedoklis ir pretēji viņējam. Šajā gadījumā - vai nu bezbērneles vai psiholoģiski neveselas. Mjaa :D

tā jau saka, ka kad pašai savs, tad ir savādāk! bet nu man tās bērnu gribēšanas uznāk pa posmiem! gribu un tad vairāk negribu, nu tā ir šausmīga noņemšanās, sevis pazaudēšana ik pa brīdim un ikdienas cīņa, lai tavs bērns neizaug par alkānu, slepkavu vnk bomzi, jo neesi iemācījusi viņam tās lietas, lai nenotiktu tā dzīvē. Tā ir šausmīga atbildība, un protams, ir tādas, kuras ir gatavas uz to, bet es ar katru dienu pārliecinos, ka man arvien vēlāk būs tie bērni, jo vnk neesmu gatava atdot sevi kādam! varbūt egoisms, varbūt vnk realitāte!

Es arī gribu bērnus, bet tas nenozīmē, ka man viņi patiks :-D es tik tiešām ar šausmām domāju par autiņiem, neērtības ar ratiņiem un patiesībā ar VISU :-D bet es nesaku, ka nemīlēšu savus sīkos. Mīlēt ta mīlēšu, bet besīs man viņi ļoti :-D

Teddy

Vispār jau, tas, ka krabim tagad nepatīk visas muļķīgās bērnu padarīšanas...

Vispār jau šīs "bērnu padarīšanas" nav muļķīgas! Tikpat labi var pateikt, ka tava sēdēšana universitātes solā, ne kā nesaprašana un tizlie mēģinājumi aptvert vienādojuma risināšanu ir muļķīga! (t) Bērns mācas, trenējas un attīstās darot šīs tā saucamās muļķības. Tas ka viņam ne uzreiz kaut kas sanāk ir normāli. Un tā tas arī ir jāuztver, kā mācību process. Ja tavs bērns sēž un blenž TV, tā vietā lai zīmētu kinķēziņus, līmētu papīrus, lauztu mantiņas vai spēlētos ar lellēm un vēlams ar tavu aktīvu līdzdalību tajā visā, lai viņam ir no kā ņemt piemēru, tad Tev aug viens reāls dārzenis, jo visa šī ķimerēšanas ar pirkstiem un citas nodarbes atstāj nopietnu iespaidu uz smadzeņu attīstību.
Un es nesaku, ka Krabis ir briesmone un bērns ir pazudināts. Es vnk saku, ka tamlīdzīgu attieksmi pret savu bērnu nevajag uzskatīt par normu. Jo šādu "normu" rezultātā pieaug iespēja, ka bērni neizaugs laimīgi un harmoniskas attiecības veidot spējīgi.

Paskaidrojiet man, lūdzu, kādam ir jābūt cilvēkam, lai pie savām izvēlēm vainotu bērnu? Nopietni, paskaidrojiet man,kāpēc sievietes tā dara? Es gribu to saprast, jo pie vecāku šķiršanās māte vainoja un vēl aizvien visticamāk vaino mani. Es to nesapratu ne pirms 10gadiem, ne arī tagad.

Tam cilvēkam ir jābūt neizglītotam egoistam, kurš neprot uzņemties atbildību par savu rīcību. Tā dara ne tikai sievietes un pamatā jau tāpēc, ka tā ir vieglāk. Priekš kam rakties savā galvā ja var novelt visu uz bērnu un lieta atrisināta. Ļoti ērti...

Cik interesanti. Ja mammas izsakās labi par saviem bērniem, ka mīl un ir paši svarīgākie, tad viņas melo un nav patiesas. Bet ja pasaka, ka bērns besī, tad tas ir normāli un nekādu problēmu.
Par tiem jokiem, zīmējumiem - tas ir pilnīgi normāli, ka viņi ir nesmuki. Tas ir sākums,bērns tikai mācās. Viņam tā visa pasaule ir savādāka un nevar taču gribēt no tāda mazā skaistus darbus, mammas ir tās, kuras to iemāca. Ne tikai zīmēt, bet arī manieres un visu ko citu. Un es tiešām nesaprotu kā to var izdarīt nemīlot savu bērnu.
Varētu padomāt, ka paši nēesam bijuši bērni un tikpat tizli uzvedušās. Reāli kauns lasīt, ka sievietes tā var izteikties.

Ja bērns jutīs vai redzēs ka viņš mammu tracina, nekas labs nebūs. Nav nemaz īsti smieklīgi

P.S.
Tieši tas pats ir, ja šķiroties bērnam tiek stāstīts ka tas otrs vecāks ir tas ļaunais. Uz bērnu tiek pārlikta daļa no atbildības par šķiršanos, viņš negribot tiek iejaukts vecāku savstarpējās attiecībās un ar viņa palīdzību viens no vecākiem mēģina manipulēt ar otru. Tas ir stulbi un no tā cieš pirmkārt bērns, jo viņš mīl abus savus vecākus un tā nav viņa vaina, ka vecāki savā starpā nav spējuši saprasties. Ņemot vērā, ka šķirta tiek katra otrā laulība un tikpat daudz šķiras arī vienkārši kopā dzīvojušie, saliekot to kopā ar vidējā Latvijas iedzīvotāja izpratni par šīm lietām, var iedomāties cik daudz bērnu uzaugs ar šādu bagāžu un kā tas iespaidos viņu attiecības vēlāk...

Nu, man tā nebūtu tāda tracināšana... piemēram, mani tracina, ka mans draugs krāc pa naktīm bieži, bet ikdienā par to nedomā neviens. Vienkārši pieciet un sadzīvo. Tāpat man liekas ar bērniem.. es nespēju iztēloties cilvēku, kuram sagādā baudu bērnu baurošana, bet ne visi tak izrāda to tracināšanu. Nezinu kā citām,man liekas, ka man tieši tas drīzāk būtu tāds iekšējais battle... ta kā - aaaaaa cik var baurot... ahh mans bebucītis... aaahh atkal pamperi pielika? bet nu labi tas taču tikai bērniņš maziņš. Nu, kaut kā tā :D It kā besī, bet tai pašā vienkārši sadzīvo ar to un citreiz papuksti draudzenēm un viss.

Cilvēki savas emocijas pauž dažādi - vieniem ir vienīgs uh un ah, citi ir atturīgi. Tāpat mīlestībai var būt dažādas izpausmes, taču, jūtas ir bez cosmo "awww" izpausmēm nekļūst mazākas.
Lai arī tēma aizšļūkusi pa citām sliedēm, atgriežoties pie tās, kā, acīmredzot, mazemocionāla būtne teikšu, manuprāt, būtiskākais, ka bērns ir vecāku turpinājums tīri ģenētiski un, ja bērna nav, gēnu kombinācija tiek izslēgta no tālākās evolūcijas.

Un tas "bet kā var nemīlēt SAVU bērnu"... nejau nemīl, bet vienkārši nepatīk tas bērns. Pašu miesu mīl kā tādu, bet nepatīk vai negribas ap to ņemties. Nu un kas tur tāds?

Atvaino, nesaprotu, kā tas ir - mīl, bet nepatīk? :-D Kas attiecas uz krabis-ooo, tad par problēmu liecina nevis tas, ka viņa sajūsmā nespiedz, redzot bērna zīmējumus, bet gan tas, ka viņa ir citās diskusijās teikusi, piemēram, tādas lietas kā (citēju aptuveni, precīzi neatceros) "ir foršāk tikai ar vīrieti, bez bērna" un "priecājieties, ka jums nav bērnu". Un protams, ka no kaunināšanas nebūs labuma nevienam, bet nevajag arī teikt, ka viss ir kārtībā. Tas ir "normāli" tikai tādā ziņā, ka jā, tā mēdz gadīties, nevis "tas ir pilnīgi ok".

nu bet tas ir tieši tā - mīli, bet tev nepatīk daudz kas, ko tas cilvēks/bērns dara, piemēram, baurošana... Tas ir tā, ka mans vīrietis krāc pa naktīm un man tas traucē gulēt un es teiktu - eh, cik tomēr labi ir gulēt vienai! Bet tas taču nenozīmē, ka es nemīlu to vīrieti.