Kāpēc jūs gribat bērnus?

Man bija problēmgrutnieciba,ari dzemdības ar komplikācijām.Berns piedzima samocits un es pati biju knapi dziva.Rezultataa bērns kliedza neparspilejot gandrīz 24ha no vietas,es gulēju labi ja 3-4 st pa diennakti.Viram tajā laikā tieši iekrita komandejumi ,daži pat uz mēnesi.Es biju viena,pilnigi neviens man nepalīdzēja.Bet ar visu to,ka man šķita,ka es sajuksu prātā,es varu apgalvot,ka es savu bērnu mīlēju un vēljoprojām mīlu vairāk par visu uz pasaules.Bet te Sniegputenim sliti,ka bērns tikai guļot un dirsot un nevar sev smotkas nopirkt un uz tusinu aiziet.Pretigi lasīt,tiessm uzvilkos.Turklat nav tak viena,ir mamma kas palīdz.Raud par vīrieti,ka aizgājis un vaino bērnu pie tā.Sniegputeni,tas vīrietis būtu tevi pametis vienalga.U n žēl,ka neuztaisiji abortu.Un piekrītu Caloo,ja pirmais arguments ko minēji par nestdosanu babeboxaa bija ,kā māte būšot dusmīga,tad man tiesam vairāk nav komentāru.

zaceits
+1
Labi,ka bērnam ir vecmāmiņa.Jo līdz 5 gadiem tiešām bērnu audzināt nav viegli.Un ja Sniegputenim jau tagad riebjas zīdainis,tad kas būs vēlāk.

Beibe.marta, kas tev tie pa suna murgiem. Ja cilveks negrib bernu, tatad nenobriedis? Citiem tiesam svarigaka ir karjera vai berni loti kaitina. Kam tad vinus radit? Lai bojatu sev dzivi?

Cik var malt vienu un to pašu? Ir cilvēki, kam nepatīk suņi un ir arī cilvēki, kam riebjas bērni. Kapēc būtu sevi jāpiespiež mīlēt kādu?

Izskatās, ka daļai te ir grūti aptvert, ka visas sievietes piedzimstot bērnam nekļūst bezgala laimīgas, apgarotas un mīlestības pilnas. Kāda savu bērnu mīl ļoti, kāda drusku, kāda vispār nožēlo, ka bērns ir laists pasaulē.

Iespējam gribi kàdu baigi aizstāvèt, bet skaidrs, ka tev nav ne jausmas par ko tu runā...tām kurām ir bērni, labi zin cik tas ir grūti un neviena neko nerunā par apgarotību un vēl sazinko. Nevienam tas nav rožu dārs pasakā! Visiem bērni raud, kakā, niķojas utt negulētas naktis un brīvības zudumu ir visi pieredzējuši un neviens nepriecājas, bet to var pārdzīvot.
Te laikam par atgādinājumu var ņemt luīzeluīze komentàru par neitrāla mīlestība...beigu beigās viņa ir vai nu nav..bez kkadiem plus mīnus..mīl drusku vai daudz.
Un tie teksti "viņai ir tiesības tā justies" utt...varētu domàt ka jūtas taču nevar mainīt..var gan. Mums cilvēkiem ir dota tàda dāvana ka izvēle. Maini savas jūtas mainot domāšanu. Viss ir mūsu pašu rokās, pašas sievietes izvēlas sēdēt un visu dzīvi pārdzīvot ka dzemdēja, vainot bērnu pie savām kļūdām, vai vienkārši uzlikt uz visu ignor un darit tikai tik daudz kā primitīvu rūpēšanos, kas visticamāk nesagādā nekādu prieku, drīzāk nepatiku kas vienkārši ar laiku pārvēršas pieradumā.
Nevienā no šiem variantiem ne bèrns ne māte nav līdz galam laimīgi, bet tā dzīvot ir izvēlējušas viņas pašas. Neredzu ko tur žēlot un ko tur aizstāvēt "nabaga cietējas" kuras kāds laikam ar varu spieda dzemdēt. Beigu beigàs..ja reiz to "nepareizo" izvēli izdariji dzemdējot, nākamo izdari pareizi un atvieglo dzīvi visiem..sev un arī bērnam.

Meitenes, tieši tāpat kā jūs, uzvilkušās no Sniegputeņa tekstiem, rakstat, ka labāk jau būtu uztaisījusi abortu vai, lai atdod babybox, tieši tāpat viņa, uzvilkusies, izspļauj savas emocijas. Ir pietiekoši liela iespēja, ka nekas tur nebūtu labāk.
Viņa pati savā būtībā ir vēl bērns, kuram spiestā kārtā jāpieaug. Un tas nebūtu nekas traks, ja viņas ģimene viņai būtu ielikusi nepieciešamos pamatus patstāvīgai, pieauguša cilvēka dzīvei. Bet skaidri redzams, ka nav. Viņa daudz ko nezina un daudz ko nesaprot. Tepat nesen viņa jau rakstīja, ka sapratusi, ka jāmaina sava attieksme pret dzīvi utt. Labāk atbalstiet, varbūt viņai izdodas.
Un par bērnu - bērns tāpat meklēs mīlestību, ja ne no mātes, tad no citiem ģimenē, dārziņā, skolā utt.
Es savējos ceturtdien izņēmu no skolas un meita saka:
"Tēt, zini, man Keisija teica, ka viņu ģimenē nemīl!
Kāpēc viņa tā domā?
Nu, viņa saka, ka pret viņu labi izturās tikai dzimšanas dienā.
Ko vēl viņa teica?
Vēl teica, ka viņu neviens nesamīļo..."
Diezgan bēdīgi, kad pirmklasniekam jāskaidro, kāpēc reizēm dzīvē tā notiek, kā rodas tādi vecāki utt.

Un- ja spēj kaitināt zīdainis, kurš, pa lielām šaibām, tikai guļ vai ēd, tad kas darīsies vēlāk, kad sīkais sāks spert soļus un būs ik mirkli pieskatāms? aiztiks lietas, bāzīs visu mutē, izjauks kārtību istabās? manuprāt, nepatika pret bērnu augs reizē ar bērna vecumu...

Man bija zīdainis-raudātājs, kurš gandrīz visu nomoda laiku raudāja, ja neatradās kādam rokās, un man bija psiholoģiski grūti to izturēt, lai arī nebiju viena. Vismaz manā gadījumā, jo bērns lielāks, jo vieglāk kļūst. Arī zīdainis ir ik mirkli pieskatāms, ja viņš visu laiku raud. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā bez palīgiem varētu būt ļoti smagi. Sniegputenim ieteiktu meklēt profesionālu palīdzību, jo tā justies nav vienīgais variants. Ja nav naudas terapeitam, varbūt var kaut vai uzaicināt uz mājām PEP mammu?
.
Piekritīšu viedoklim, ka nemīlēt bērnu nav "normāli", un tāda situācija nerodas no zila gaisa. Nu nav tā, ka psiholoģiski stabils un vesels cilvēks bez depresijas, bez jebkādām problēmām, tā vienkārši nemīl bērnu un viss. Un tam nav ne mazākā sakara ar to, vai cilvēks priecājas un jūsmo par citu bērniem, vai pilnīgi nevar bērnus ciest. Savs bērns - tas ir pilnīgi kas cits.

Vēl es iedomājos,ka Sniegputenim vajadzētu mīlēt savu bērnu kaut vai tāpēc,ka bērns taču ir no vīrieša,vinas dzīves mīlestības.Taa ir daļiņa no cilvēka ,kuru viņa ļoti mīl.Kaut vai tāpēc.
Un vēl man liekas dīvaini,ka dažas meitenes te salīdzina bērna nemilesanu ar suņu ,kaķu un vēl sazin kā nemilesanu.So taču vispār nav iespējams salīdzināt.
Bet vēl par Sniegputeni.Man tuvos rados ir gadījums,kad ļoti jauna meitene palika stāvoklī ,piedzemdēja un par mazo vispar nelikās ne zinis.Bernu praktiski uzaudzināja jaunas māmiņas mamma.Mazais pat omi ,kad bija maziņš sauca par mammu,jo istajai mammai svarīgāk bija patuseties ar puisiem un vispār baudīt dzīvi.Bet stāsts ir ar laimīgām beigām.Pec apmēram 10 gadiem meitene attapās ,kā viņai ir bērns un sāka par viņu interesēties,sobrid cik zinu viņu attiecības ir labas.Es ļoti ceru,ka Sniegputenis tomēr attapsies ātrāk.

Krabi, tu juties tapat kaa sniegputenis?

Vispār apbrīnojami-ja nav neprātīgas mīlestības pret bērnu, tad uzreiz babybox.
Ja, piemēram, nav tuvas attiecības, lielas mīlestības pret māti vai tēvu, tad arī uzreiz attiecības jānocērt kā ar nazi un problēmu gadījumā pa taisno uz pansionātu? Ja kādu brīdi šķiet, ka vīru nemīli tik ļoti, kā vajadzētu, uzreiz jāšķiras? Ja suns sagādā nepatikšanas, esi dusmīga uz viņu, uzreiz uz patversmi? Varbūt arī, ja sevi nemīli, esi neapmierināta, labāk meklēt striķi un kādu augstāku zaru?
Viss tikai vai nu balts vai melns. Neviens nav teicis, ka šos bērnus vispār neviens nemīl, nav arī akmenī kalts, ka jūtas ar laiku nemainīsies, un, manuprāt, rūpes un gādība ir labs sākums.

Pilnīgi piekrītu.
Turklāt, ja mēs te tik psiholoģiski analizējam, cik liela ne-/mīlestība ir "normāla", tad man gribas piemest, ka es uzskatu arī pāris citus viedokļus par "nenormāliem". Piemēram, vienas konkrētas lietotājas nebeidzamos penterus par to, ka bērns svarīgāks kā vīrietis, vīrietis aizies, bērns neaizies utt.utjpr. uz riņķi katrā komentārā. Es zinus šitos gadījumus dzīvē, kad sieviete bērns, īpaši, ja tas ir dēls, kļūst par sava vīrieša aizvietotāju. Un tad viņi staigā tāda pseidoģimene, bet tur, lūk, sievietei vispār neienāk prātā, ka tas būtu jāārstē, jo nav "normāli", ka bērns ieņem vīrieša lomu.
Un tad nākamās paaudzes sievietēm ir jācīnās ar šitām trakajām vīramātēm, kurām viņas puisītis ir visa pasaule, savukārt pats puisītis uzaudzis, skatoties, kā māte tēvu ignorē vai noliek līdz ar zemi, taču viņu ceļ debesīs. Par šīm traumām negribas parunāties, psiholoģes?

Mana māte man nepalīdz, esmu viena. Es vispār nesaprotu, no kuras vietas Jūs izraujat šos "faktus"?
.
Nu un ka bērns nav visa mana pasaule? Tas ir normāli. Nevajag man tagad pārmest par to.
.
Kā arī atdod bērnu vispār ir slimi. Man ir atbildības sajūta un netaisos pamest likteņa varā.

Vissmieklīgākais šajā diskusijā ir tas, ka par bērna mīlēšanu/nemīlēšanu spriež tās, kurām nav un gan jau nebūs bērnu!
Bērnu tiešām vai nu mīl, vai arī nemīl. Tā nedaudz vai ļoti var mīlēt tikai vīriešus!
Kāds sakars te vispār ar emociju izpausmēm? Tas kā katrs cilvēks izpauž savas emocijas ir pavisam cita opera. Vispār cirks te ir! Daža laba, kura bērnus tikai no attāluma redzējusi atbalsta gan krabi, gan sniegputeni un saka, ka viņas ir baigie malači tāpēc, ka nemīl savus bērnus un stāsta par to forumā. Nu, vismaz arī turpmākajām, apjukušajām mammām būs motivācija nīst un vainot savus bērnus pie visām savām problēmām!
Bet, ja sniegputenis un krabis nīstot savus bērnus jūtas labi, tad tās ir viņu tiesības. Varu tikai paust nožēlu par to, ka ne visām mammām ir lemts piedzīvot to laimi un beznosacījuma mīlestību, kuru noteikti var izjust TIKAI pret savu bērnu! Nu, ir lemts, bet ne visām ir dotas smadzenes, lai mēğinātu situāciju vērst par labu..

Jasmina
Izlasi manis teikto velreiz, man skiet, ka tu neuztveri domu. Neviens neliek radit bernu tikai radisanas pec. Bet visi tie - nistu bernus, vini ir nevajadzigi radijumi un trauce ikdienai,manas acis nav jedzigs arguments berna negribesanai. Tas man skiet tadas nenobriedusas personas izteiksmes veids. Negribesanai tapat ka gribesanai ir daudz dzilaka jega.

Haaha, nevajag pārspīlēt manus penterus! :-D
Un, jā, ja mans vīrietis uzvestos kā pusnobriedis skuķis, nevarētu izturēt kaut kādus hormonus, nevarētu uzturēt un kas tur, kas tur, tad es galīgi neraudātu pēc tāda! Ak, jā, bet diez vai ar tādu skaidu podu būtu likusies gultā un riskējusi palikt stāvoklī. Nu, vismaz es zināju, ka manā gadījumā aborts nebūs opcija un negulēju ar visiem pa labi, pa kreisi izmantojot apšaubāmas izsargāšanās metodes! Ak, jā, bet ko nu mēs te vairs par smadzenēm..
Uzskatu, ka bērnu audzināt ir svarīgāk, nekā skraidīt pakaļ vienam krāniņam! :-)
Bet neuztraucies - mans vīrietis netiek katru dienu noniecināts un nav nabadziņš atstāts bez vakariņām un uzmanības.. kā arī mūsu attiecībās viss ir vislabākajā kārtībā! :-P

Sit pret sienu, bet nesaprotu.
Par mīļotā cilvēka veiksmēm, neveiksmēm, slimībām varam pārdzīvot un priecāties, bet par bērna nē? Saprastu, ja kāds ceptos par izpausmēm no cilvēkiem, kas pa dzīvi ir tādi, bet ne jau par visvienkāršāko mātes mīlestību.
Pati saskrāros ar pirms un pēcdzmedību depresiju vieglā formā. Mīlestība arī nebija kā zibens no debesīm ieraugot bērnu. Atbildīga jutos un visu darīju. Tomēr līdz ko tas cilvēciņš sāka ar mani komunicēt - smaidīt mani ieraugot, kaut kā viss nostājās pa plauktiņiem. Pieņemu, ka man vajadzēja kādu apstiprinājumu, ka viss ir kārtībā. Pati ikdienā neesmu no čubinātājām un pupinātājām, bet ar dēlu un vīrieti ir savādāk - tie ir mani mīļie, mani cilvēki.

Bērnam jābūt prioritātei, svarīgākajam, kas ir un par sevi jāaizmirst. Ir grūti."
Pilnigi nepareizin, vismaz veidam kada tas te tiek pasniegts. Matei jabut asv pirmajai jo laimiga un apmierinata mate spej but racionalaka, mierigaka un atbildigaka.

Ja par bebja kaku apspriesanu, protams ir kas to dara tapat, bet mazam bebulim ir avarogi kada ta kaka ir, konsistence, vai nav glotu, asins piejaukums.

Kurā vietā es teicu, ka ienīstu savu bērnu? (t)
Man bērns nekādā veidā netraucē -ne ballēties, ne strādāt un pirkt sev visu ko.
Vnk nav tā mīlestība, nesajūsmina muļķīgie joki, neglītie zīmējumi utt.

Krabi
Bet kā pret bērnu izturas viņa tēvs?Es saprotu,ka tu neesi mīlīgaa mamma,bet es ļoti,loti ceru,ka vismaz mazā tēvs ir tas,kurs bērnu samilo uut.Un par zīmējumiem un jokiem ,ka tu nesmejies,tas nu gan nav nekas traģisks.Es lai cik ļoti mīlu savu bērnu,bet piemēram,es viņu nekad neslaveju ,ja nav pamats slavēt.Es patiesībā esmu pat vairāk tāda stingrā mamma.Bet taja pašā laikā bērns no manis saņem ļoti lielu mīlestību.Gan emocionalu gan fizisku.

Undiya - sorry, sapratu, Tavā dzīvē viss ir vislabākajā kārtībā un tu esi paraugs mums visām šeit!
Acīmredzami man radās nepareizs priekšstats no iepriekšējiem komentāriem, kuros tu tik briesmīgi neciet visu vīriešu sugu. Bet laikam jau mēs te visas visu laiku tiekam pārprastas. ;)