Kāpēc jūs gribat bērnus?

dr567309 Var protams saprast, ka ir grūti,ja tēvs ir pametis un ir palikusi viena un jaunaun realitāte nav iznākusi gluži tāda kā cerēts. Šai ziņā ļoti jāpiekrīt visam Caloo rakstītajam.
Mani gan tas viss aizķēra, jo nekad neesmu dzīvojusi sterilā, ideālā vidē un kopš vecākā bērna piedzimšanas esmu gājusi cauri ugunij un ellei,pilnīgai nabadzībai, santīmu skaitīšanai, daudzu savu vajadzību atlikšanai, lai šodien būtu izrāpusies jau krietni labākā vietā. Bet pat visgrūtākajā brīdī nespēju iedomāties vainot bērnu. Jo tā bija mana izvēle paturēt apzinoties grūtības.
Protams meitene ir jauna un vientuļa,kas ir grūti, bet šobrīd viņai jau ir bērns un viņas izvēles vairs neietekmē tikai viņu. Tieši tādēļ neatkarīgi no izglītības vai gudrības līmeņa ir jāsaņemas un jāizvērtē,ko darīt. Ja tā ir pēcdzemdību depresija, to ir jārisina. Ja nožēla par lēmumu, tad jāizlemj,kā tikt ar to galā pēc iespējas labāk gan pašai gan bērnam-jo kur tad vairs liksies.

Nav jau tā, ka viņa ir palikusi viena un likteņa varā. Viņai palīdz viņas ģimene. Man liekas, ka te citām māmiņām, kuras ir attiecībās, iespējams ikdiena ir grūtāka, jo vīrieši strādā pilnu darbdienu, bet vecāki vai citi tuvinieki ir tālu, ka nekā palīdzēt nevar.
Un es nesaku, ka es nesaprotu, kā tas ir, ka liekas, ka esi vientuļš, dzīve ir radikāli mainījusies, jo vairs neesi brīvs un neatkarīgs, ka jau nezin cik ilgi naktīs neguli, dienā nevari pasēdēt, kad vēlies vai padzert tēju. To nogurumu es labi spēju saprast, bet pārējo gan nē.

Abortu neuztaisīju, jo bērnu gribēju un cerēju, ka vīrietim mainīsies domas, kas bija mana lielākā kļūda.

Lūk... manuprāt, te arī visu nelaimju cēlonis. Nejau bērnā ir vaina, bet - vilšanās. Protams, ka jebkurai sievietei gribas bērnu audzināt ģimenē, kopā ar vīrieti. Nevis pieņemt lēmumu bērnu paturēt par spīti vīrieša iebildumiem, cerībā, ka tomēr būs laimīgas beigas, bet tad palikt vienai un sanāk ne šis, ne tas- ne tev brīvība, ne tev īsti ģimene.

nairalele, ne visi māk un/vai vēlas sadzīvot ar sevis pieņemtajiem lēmumiem. Ir cilvēki, kuri vienkārši deal with it, bet ir tādi, kuri visu mūžu dzīvo nožēlās par to, ka vajadzēja rīkoties citādāk. Tā ir vienkāršā patiesība. Protams, ka ar laiku viss būs labi - meitene atradīs sev foršu vīrieti, saradīs ar mazo, kad mazais paaugsies varēs atstāt omei, lai pieskata, kamēr uz kādu ballīti var izlīst arī.
Es vienkārši mazliet nesaprotu jēgu pārmetumiem un savu ideālo mammas-bērna attiecību izklāstiem cilvēkam, kuram, acīmredzami, jau tā nav baigi labi :-)

Varu derēt, ka lielākā daļa no tām, kas te tagad šausminās, kā var tā būt, ka bērns mātei nav pati lielākā laime un piepildījums, diskusijās par abortiem bļauj, ka nekādā gadījumā netaisi abortu, tā taču ir slepkavība utt. Nu, redziet, lūk, kāds ir rezultāts. Bērns nelaimīgs, māte nelaimīga. Un atkal jums nav labi. Taču nelieniet, tur, kur nevajag! Katrs dzīvo savu dzīvi tā, kā māk, jā, varbūt pieļauj kļūdas, bet varbūt arī nē. Tas, ka jums šķiet, ka jūs vienīgās domājat un dzīvojat pareizi, nenozīmē, ka tā tiešām arī ir.

Es vienkārši mazliet nesaprotu jēgu pārmetumiem un savu ideālo mammas-bērna attiecību izklāstiem cilvēkam, kuram, acīmredzami, jau tā nav baigi labi

Diezvai kāds te uzņemas apgalvot, ka viņiem ir ideālas mammas- bērna attiecības, ja tādas vispār eksistē. Man šķiet daļa šeit vienkārši izklāsta savas domas,jo sniegpulkstenim nav jāpaliek par situācijas gūstekni. Reizēm neliels spēriens mudina apzināties kļūdas un sākt meklēt ceļu ārpus.
Bet taisnība ir,cilvēki ir dažādi. Un tikpat dažādas viņu reakcijas un rīcības dažādās situācijās. Varbūt tieši kaut vai savu sajūtu izteikšana forumā ir solis uz labāku pašsajūtu viņai.

Džīzas, nu nevajag tagad teikt, ka aborts būtu panaceja Sniegputeņa problēmām.
Jūs kaut padomājat, cik daudz kas var aiziet šķērsām aborta gadījumā? Varbūt viņai vairs nekad nevarētu būt bērni, varbūt viņa mocītos ar nežēlīgu vainas apziņu un kristu depresija, varbūt čalis ko viņa pati atšuva (kuram viņa bija visa dzīve kā pati rakstīja iepriekšējā diskusijā) būtu aizgājis tāpat un tā tālāk un tā joprojām.
Ir tā kā ir un tērēt enerģiju uz to kā būtu bijis nav jēgas. Pietiek jau, ka Sniegputenis ar to nodarbojas, tā vietā, lai darītu ko lietderīgu...

Elementāri...ja cilvēks saka, ka viņš jūtas dusmīgs par to, ka bērnam viss jāatdod; izsakās tā, ka nepārprotami var noprast to, ka bērns ir vairāk "ja jau uzņēmos, tad tagad jāaudzina", nevis "ak jā, esmu mamma!", bet pretī saņem pārmetumus un citas mammas saka, ka viņām bērns ir pats galvenais šai pasaulē utt, nez cik pozitīvas sajūtas viņai par sevi varētu rasties..

Jā, bērns ir pienākums un nasta uz maniem pleciem, nevis persona, ko mīlu.
.
Bet ticu, ka iespējams tas viss mainīsies. Atgriežamies pie tēmas, nevis manas dzīves iztirzāšanas.

Ja domājat,ka neauglības problēmu risināt ir tik viegli,tad maldāties.
Es pavisam negaidot ātri sagaidīju valsts rindu(gaidīju gadu un 8mēn.kas ir ļoooti ātri),valsts apmaksāja 3 vizītes un 3 usg (ja pašai būtu jāmaksā,tad mans ietaupījums ap 300eur), zāles aptuveni 900eur, dažas procedūras daļēji,bet paši vairāk kā 1000eur piemaksājām + jāmaksā par iesaldētajiem embrijiem.
Hormonu terapijas laikā jutos ļoti slikti un 3ned.laikā pieņēmis par 4,5kg svarā, sportot nevaru,bet pastaigāties varu. Ir ļoti grūti pieņemt to,ka nav sekss(ārsta liegums),nav sports vai aktivitātes kā normālai grūtniecei un lielāks liekais svars :( pirmajā mēn.jau izskatos kā ceturtajā :(
Tāpēc mīļās meitenes novērtējiet to,ka baby var būt dabīgā ceļā un abortus netaisiet.

Sniegputeni, novēlu Tev kādu dienu satikt vīrieti, kurš no visas sirds mīlētu Tevi un Tavu bērniņu un cerams, ka ar laiku arī Tu spēsi izjūst mātes mīlestību! Turies, cīnies un viss būs labi (ak, cik banāli, bet tomēr, no sirds) !

Biggy ir taisnība. Un skumjākais ir tas, ka, lai arī ir 21.gs., vēl joprojām ir jautājumi, uz kuriem ārstiem atbilžu nav. Un nav nozīmes tam, cik daudz naudas makā un arī super puper veselīgais dzīvesveids un domu sūtīšana Visumā nelīdz. Diemžēl neauglības problēma mūsdienās ir tik milzīga, bet risinājumu ir maz.
Biggy, apsveicu ar grūtniecību! Lai viegli un skaisti satikties!

Nejust pret savu bērnu mīlestību nav normāli un nav dabiski. Nevajag tagad to attaisnot ar jauna, nepieredzējusi, tā mūsdienās mēdz būt. Sievietei, acīmredzami, ir problēmas, kuras jārisina!

Piekrītu Salomē. Lasu un nesaprotu - mūsdienās tas tiek uzskatīts par normu? Ka bērns netiek mīlēts? Kā tad lai tas bērns izaug par mīlošu un empātisku cilvēku, ja pat paša mamma nemīl? Kādā sakarā tas tiek uzskatīts par normu un kāpēc tādas māmiņas nemeklē profesionālu palīdzību? Izskatās pēc pēcdzemdību depresijas un nesaprotu, kāpēc to tik daudzas neārstē. Tāda pati slimība kā vēzis. Vēzi taču censtos ārstēt, ne? Tad kāpēc ne depresiju?
Aj, tēma par bērniņiem mani ļoti uzvelk. Nu neesi bezatbildīga un meklē palīdzību! Kaut vai tepat, te būs meitenes, kas parunāsies un centīsies palīdzēt.

daudzam nemaz nav nekada depresija del taa,ka nemil bernu. Sniegputenis nemiil, bet vina jutas slikti,bet nejau del berna, bet sevis deel, ka taada katorga, bet krabis piemeram vispar neuztraucas par to, nemiil un viss

baigi skumji paliek lasot šo diskusiju..
manuprāt, babybox ir labākā izvēle gan bērna, gan mātes turpmākajai dzīvei (par sniegputeni un krabi). bet nu tas ir gadījumā, ja mazie vēl ir tik mazi, lai viņus tur drīkstētu atstāt.

Nevar cilvekam piepiest milet to bernu, speciali meklet to palidzibu, lai saktu milet. Nu nemil vinas tos bernus un ari negrib miilet, vinam tas nav svarigi. Ar so kauninasanu jus varat padarit visu vel sliktaku, meitenes iespitesies un vispar uzliks miiksto uz visu.

Vispār apbrīnojami-ja nav neprātīgas mīlestības pret bērnu, tad uzreiz babybox.
Ja, piemēram, nav tuvas attiecības, lielas mīlestības pret māti vai tēvu, tad arī uzreiz attiecības jānocērt kā ar nazi un problēmu gadījumā pa taisno uz pansionātu? Ja kādu brīdi šķiet, ka vīru nemīli tik ļoti, kā vajadzētu, uzreiz jāšķiras? Ja suns sagādā nepatikšanas, esi dusmīga uz viņu, uzreiz uz patversmi? Varbūt arī, ja sevi nemīli, esi neapmierināta, labāk meklēt striķi un kādu augstāku zaru?
Viss tikai vai nu balts vai melns. Neviens nav teicis, ka šos bērnus vispār neviens nemīl, nav arī akmenī kalts, ka jūtas ar laiku nemainīsies, un, manuprāt, rūpes un gādība ir labs sākums.

Vel nav miera.
Kad redzu sadu diskusijas jautajumu, kapec ir velme pec berniem, rodas pretjautams, bet kapec tu negribi?
Man skiet, ka uz siem jautajumiem nav konkeetas atbildes neviena gadijuma. Bet kad sak atbildet, esmu karjeras cilveks, man berni nepatik un ta talak, es personigi tas vispar neuzskatu par atbildem. Tas ir, nezinu, nenobrieduma pazimes drizak. Gan gribesanai, gan negribesanai ir daudz dzilaki iemesli. Bet ja tos nevar atrast, tad persona vel nemaz savaa lemumaa nav nobriedusi

marissa
ja sievietei galvā domas, ka, ja šī bērna nebūtu, bērna tēvs būtu viņai blakus, tas neko labu neliecina... visticamāk, viņas domās visu mūžu bērns būs vainīgs pie attiecību izjaukšanas.
Un- ja spēj kaitināt zīdainis, kurš, pa lielām šaibām, tikai guļ vai ēd, tad kas darīsies vēlāk, kad sīkais sāks spert soļus un būs ik mirkli pieskatāms? aiztiks lietas, bāzīs visu mutē, izjauks kārtību istabās? manuprāt, nepatika pret bērnu augs reizē ar bērna vecumu...