Kāpēc jūs gribat bērnus?

Par tēmu. Nekad neesmu gribējusi bērnus tā apzināti. Sveši bērni galīgi neuzrunāja. Visu laiku meklēju atrunas, ka vajadzīgs pamats, izglītība, karjera, jumts virs galvas, mīļš cilvēks blakus. Taču pat tad, kad viss bija, vienalga atradās iemesli atlikt. Apstākļu salikums tomēr kādā momentā lika padoties un piekrist pamēģināt būt par mammu, taču biju pilnā pārliecībā, ka man vēl būs laiks pierast pie domas, kas, protams, nenotika, jo bērns pieteicās ar pirmo piegājienu. Reāli apzinos, ka nu neesmu es mammīte, kurai visa dzīve griežas ap bērniem, tā nav manas dzīves jēga. Laikam esmu kaut kas pa vidam. Svarīgi realizēties arī karjerā.
Bērni nes daudz patīkamu momentu, taču arī prasa savus upurus.
Gribētu 2, taču otro vairāk ne sev, bet lai bērniem būtu kopā jautrāk.

Es peedeejaa laikaa loti domaaju par so visu - kas ir normaali,kas nee? nu kurs gan to izlemj? ja cilveks ir apmierinaats, kapeec vinam kaut kas buutu jaamaina, tikai tapec,ka citiem liekas,ka tas nav normaali?

krabis-ooo - ja reiz cosmo krējums te iztirzā Tevi no visiem aspektiem, tad pateikšu arī es šeit, ne privāti - Tu esi pilnīgi normāla (un to jau Tu pati arī zini). Ir pat patīkami lasīt, ka ir cilvēks, kas anonīmā forumā spēj par sevi ko izstāstīt atklāti, nevis skata pēc spodrināt sev spalvas.

BLX-tiesi manas domas!
Man pasai bija loti gruuts saakums!Beernins naaca loti gruuti no A-Z,tad veel tik daudzas neguleetas naktis uttMan biezi ienaaca praataa doma-kaapeec man tas viss bija vajadziigs ,un tad naaca tas labais,kas saistaas ar mazuli,prieks ,ka vesels,attiistaas labi ,un viss aizmirsaas!Ar laiku iegaaja sliedees visi darbi,kas saistaas ar beenu,maaju uttPeec kaada laika jau domaajaam par otru mazuli!Man arii liekaas,ka loti daudzas sievietes par to vienkaarsi neveelaas runaat!

Agrāk domāju, ka man būs bērni kaut vai tikai tāpēc, lai būtu kas iznes miskasti. :D
Bet ja nopietni -
Tādas konkrētas atbildes, kāpēc gribu, nav. Bet gribu būt kādam vajadzīga, par kādu rūpēties, mīlēt, mācīt mīlēt. Bērns ir mans sapnis jau kopš...sen.

dusma uzsita. nespēju atturēties no sava viedokļa izteikšanas. atļaušos riskēt un aizstāvēt krabi. atceros, ka pirms kāda laika bija diskusija par abortiem vai ko tādu un te dažas ar putām uz lūpām metās bļaut, ka jādzemdē arī ja bērns ir negribēts un visas mātes iemīl savus negribētos bērnus. Te nu ir viens piemērs, kas notiek, ja kāda no tām mātēm iedomājas ieminēties, ka nē, viņas gadījumā tā nebija un viņa nožēlo.

kurām noteiktu iemeslu dēļ nepamostas nekādi mātes instinkti, bet tā ir problēma, kura jārisina

manuprāt te parādās cita problēma, kas jārisina, un tā ir sabiedrības domāšanas aizkavēšanās viduslaikos. īstenībā ir jārisina, ir tas, ka sabiedrībai būtu jāattīstās tik tālu, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās atzīties, kā viņi jūtās, pat ja tas, kā viņi jūtās ir pretēji sabiedrībā pieņemtajam, pat ja tas ir pretēji tam kā jūtās vairākums. lai cilvēkam pēc tam, kad viņš ir spēris visdrīzākais loti smagu soli un atzinis pirmkārt jau pats sev, ka jūtās tā kā viņš jūtas, lai vinam pēc tam, kad ir padalījies ar savām sajūtām anonīmā forumā, nebūtu jāsaņem draudu vēstules un nievāšana.

Kā tad ar tām sievietēm, kurām bērni vienmēr riebušies, bet kaut kā sanācis, ka tas bērns tomēr piesakās un ir?!

Undiya, vai tiešām tev pēc šajā diskusijā pieredzētās situācijas liekas, ka tās sievietes visas mīl savus bērnus ??? Vai tiešām vari apgalvot, ka daļa no viņām (un mēs nezinam, cik liela daļa) nejūtas tāpat kā krabis, bet tēlo mīlestību sabiedrības acīs, lai nebūtu jāpiedzīvo draudi, pazemojumi un iespējams pat dzīvības apdraudējums no tādām trakajām kā tās, kas draudēja krabim? vai tiešām sievietei, kas atzinusies šajās sajūtās pēc tam būtu iespējama kaut cik normāla dzīve??mēs nevaram ielīst otram iekšā, un tas, ka ārēji tev izskatās, ka šīs sievietes mīl savus bērnus, tas var arī nozīmēt tikai to, ka viņas apzinās sekas. dažreiz vajag vienkārši aizdomāties mazliet tālāk un nevis tikai malt uz riņķi kaut ko kas tev liekas pareizi, jo tā bija tev un visi citi saka, ka viņiem arī tā bija un ka tā jābūt.

miegalāci, es saprotu, ka daudzām ir bail no nosodījuma. Man vispār nav nekādu pretenziju pret krabi. Ja viņa jūtas labi par savu suni uztraucoties vairāk, nekā bērnu, tad viss ir okey! Bet ir arī sievietes, kuras jūtas slikti, uzskata sevi par sliktām mātēm! Vairāk iesaku vērsties pie speciālista tām, kuras jūt, ka tas nav normāli, kuras gribētu, lai ir savādāk!
Kad biju stāvoklī, diez gan daudz meklēju informāciju un citu sieviešu pieredzes par pēcdzemdību depresiju. Man vienkārši šķita, ka es varētu būt riska grupā un nevēlējos ar to saskarties.
Tā arī salasījos stāstus par to, ka sievietes mocījušas sevi vairākus gadus ar pārmetumiem, domām par to, ka nav pietiekami labas mammas, bet beigu beigās pie ārsta vajadzējis griezties jau agrāk.
P.S. Arī tas, ka, piemēram, krabis jūtas labi un par mešanos zem vilciena nedomā - nenozīmē, ka tā uztraukšanās par suni vairāk, nekā par bērnu nav pēcdzemdību depresija!
Es arī, piemēram, ļoti mīlu dzīvniekus un protams uztraukšos arī par viņiem, bet lai pateiktu, ka par viņiem uztraucos vairāk.. slimi! Protams, arī ne mazāk.. ja vajadzēs, tad pie ārsta vedīšu kā dzīvnieku tā bērnu.. hmm, es pat nevaru iedomāties. Cerams, ka tas bija neveiksmīgs izteiksmes līdzeklis!

Man šķiet, ka jūs pārspīlējat par to "mātes mīlestību". Vispār jau būtu jānodefinē, kas ar šo jēdzienu tiek saprasts. Alkoholiķi arī mīl savus bērnus! Ļoti! Tas nekas, ka dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, nereti pielieto pret bērniem fizisko un/vai emocionālo vardarbību, bet taču ļoti mīl! Un sevišķi skaļi par to runā, kad ir skaidrā, ir uci puci, kad ir algas diena, tad ir jaunas kleitas un kabatas naudas. Tas nerada psihisku traumu?
Tai pat laikā, ir sievietes, kurām mātes instinkts kaut kur snauž, viņas mīl savus suņus, kaķus, vispār jau mīl arī bērnus - gandrīz tikpat ļoti kā suņus un kaķus, vienkārši tās jūtas nav tādas kā Rozamundas Pilčeres filmu ekranizējumos. Varbūt šī sievietei, kura savu bērnu neceļ dieva kārtā, lasa daudz pedagoģijas grāmatu, audzina bērnu pareizi, dod kvalitatīvu pārtiku, skolo, socializē, ved uz pulciņiem, teātri, muzejiem, jo viņai smadzenes ir īstajā vietā, un bērns izaug par harmonisku personību, nevis memmīti kā Raivis. Jo tam, ka māte ienīst savu bērnu, es neticu - esmu no vairākām sievietēm dzirdējusi frāzes "gribētu, kaut nebūtu dzemdējusi", "ja zinātu, ka būs tik grūti, būtu uztaisījusi abortu", "bez bērna tomēr bija labāk", bet es tiešām ne no vienas neesmu dzirdējusi, ka viņai bērns riebtos, ka būtu izteikts naids vai pretīgums. Pārsvarā jau tos bērnus mīl, tikai neieceļ dievu un erceņģeļu kārtā.
-
Man vispār nepatīk, kad diletanti sāk runāt par bērnības traumām. Ja ņem vērā manu bērnības pieredzi ar manu tēvu, teorētiski jeb saskaņā ar cosmo standartu, man būtu jāienīst vīrieši, visu laiku jābūt vienai, visu laiku jācepas par attiecībām, jāapmeklē psihoterapeits, vvsakot, būtu jābūt nopietnām problēmām šajā jomā, bet man ir pretēji - uzskatu, ka man ar draugu ir ļoti harmoniskas attiecības, labākas nekā vairumam manu draudzeņu, kuras augušas t.s. "laimīgajā" ģimenē.
Savukārt pamatīga bērnības trauma man ir par frikadeļu zupu, ceptiem kartupeļiem un kotletēm, par šo tēmu es varētu vispār uzsprāgt.

Savukārt pamatīga bērnības trauma man ir par frikadeļu zupu, ceptiem kartupeļiem un kotletēm, par šo tēmu es varētu vispār uzsprāgt.

Tev bērnībā nebija, ko ēst, bet ļoti gribējās šos ēdienus?

Mani mulsina vārdu salikums "mīlēt neitrāli". Mīlestība jebkurā gadījumā ir jūtas. Nav pilnīgi nekādas nozīmes jūtu intensitātes analīzei, taču nulle ir nulle, nevis kaut kas ar plus vai mīnus zīmi. Mīlot jebkurā gadījumā ieliec kādā daļiņu savas sirds, mīlot rūp, mīlot tu gādā tā, kā tu proti, bet neitralitāte, manuprāt, ir mehāniska darbība - dari tāpēc, ka jādara vai citādi nevari nedarīt. Tad jau arī vīrieti var neitrāli (!) mīlēt - pamīlēties tāpēc, ka vīrietis tā grib, bet pašai absolūti neko nejust, palasīt kaudzi grāmatu par pareizu attiecību veidošanu un tad aiziet kopā uz teātri, futbola spēli whatever.. , bet visu tā neitrāli, pieklājības robežās un lietišķi.... lieki sirdi neizvēršot uz āru, pieglaužoties un mīlinoties tikai ārkārtas gadījumos.. Un justies mīlētai nemīlot, barojoties tikai no formālām darbībām un/vai neizrādot nekādas jūtu izpausmes un neveidojot pieradumu!
Tā nav kritika kādai konkrētai meitenei, lai nebūtu pārpratumu, jo forumā ķeskāt svešu dzīvju traumas un sāpes mani neinteresē, vairāk kā pārdomas par izteikumiem, cik iespējama neitrāla mīlestība.

Daenerys1 kā vienmēr izceļās ar saviem komentāriem, un ne tajā labākajā nozīmē (t)

Man gan Daenerys1 komentāri šķiet ļoti trāpīgi un racionāli :)

LuizeLuize -loti interesanti bija lasiit!Nu tas man atgaadina "Black Widow" variantu.
Es sapratu peec Daeneys1 ieraksta,ka frikadelu zupa un kotletes ir bijusas loti biezi!

Personigi es ļoti bieži saprotu ka PALDIES ka man ir tie berni nu jau lielie, liels liels liktenim un man pašai paldies!! Tā ir laime....(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)(l)

Es sapratu peec Daeneys1 ieraksta,ka frikadelu zupa un kotletes ir bijusas loti biezi!

Tādā gadījumā, jā. Nabadzīte. Visi pārējie uz viņas fona ir psihisku traumu diletanti.
First world problems.

Mjā, interesanti. :D
Piemetīšu savus 2 centus: man kā vīrietim sievietes, kuras nespēj mīlēt savus bērnus šķiet tukša vieta, jo tas ir tas, kas viņas patiešām padara par sievietēm. To nevar aizstāt nekas cits.
Protams, arī tādas sievietes var atrast atbilstošus vīriešus un visiem būs tikai labāk.
Brīnos, ka cosmietes nav aizdomājušās, ka no tā, ka viņas privāti aizrakstīs un nolamās kādu, šis cilvēks nesāks pēkšņi mīlēt savu bērnu, tieši tā, ka viņas uzskata par pareizu. Par šo "dāvaniņu" viņam jāpateicas saviem vecākiem un apkārtējiem un to nevar mainīt tā vnk mainīt...

LuīzeLuīze, atsvaidzinoši lasīt Tavas pārdomas :-)

sievietes, kuras nespēj mīlēt savus bērnus šķiet tukša vieta, jo tas ir tas, kas viņas patiešām padara par sievietēm.

Ja vīrietis mīl bērnus.. tas arī viņu padara par sievieti? :-D

Man vēlme pēc bērniem ir mainījusies dzīves laikā. :D Bērnībā un agrajos pusaudža gados gribēju, 15 gadu vecumā gribēju 3 dēlus, lai viņi kļūtu par hokejistiem. :D Pēc tam bija kaut kāds periods, kad likās, ka bērnus nekad negribēšu un nevajag. Pirms dažiem gadiem tas mainījās. Tagad man ir 26 un zinu, ka tuvāko gadu laikā noteikti gribu bērnu. No pusaudža gadiem esmu izaugusi un nav arī vairs tādu ideju, ka jāliek bērnam darīt tas, ko es gribu, lai viņi dara (kā 15 gados sapnis par dēliem hokejistiem). :D
Neuzskatu arī, ka visām sievietēm obligāti jāgrib bērni. Ja negrib, tad nav. Galvenais, lai sakrīt domas ar vīrieti, citādi pretējā gadījumā gan viens vai otrs (vai abi) tiks sāpināti.

Cormeum

a vīrietis mīl bērnus.. tas arī viņu padara par sievieti?

Padalies, lūdzu, kā Tu nonāci līdz šādam secinājumam no manis rakstītā? :D

Piekrītu Luīze Luīze.Nevar mīlēt neitrāli.Var vai nu mīlēt vai ne mīlēt.