Gribu bērnus, jo gribu pilnvērtīgu ğimeni. Tādu, kāda tā ir bijusi man un daudziem apkārtējiem cilvēkiem. Gribu, lai vecumdienās man ir bariņš mazbērnu, kurus man apciemot vai , kuri ciemotos pie manis.. Ja vīrs var pamest un palikt par svešu cilvēku, tad bērns neaizies pie citas mammas un nepazudīs no manas dzīves uz visiem laikiem. Un nevajag tagad sākt filozofēt par to, ka arī bērni var pamest vai kaut kas ar viņiem var notikt. Dzīvē neko nevar paredzēt.
Gribu izaudzināt vienu cilvēciņu tā, kā es uzskatu par pareizu, gribu neatkārtot savu vecāku kļūdas.. gribu nodrošināt viņam laimīgu bērnību un vienkārši būt laba mamma savam bērnam!
Tas ir tik jauki - redzēt savu bērnu smaidam un iemācamies ko jaunu. Tik mīļi, kad viņš ar savām mazajām rociņām tev apvijas cieši ap kaklu.. kad tu esi vienīgā, kas spēj viņu samīļot tā, ka pēkšņi viņam beidz sāpēt tikko atsistais pakausis! :-D
Mans bērns ir manas dzīves piepildījums, viss pārējais ir tikai fons..vismaz pagaidām!
Man gan bērns nenoteica, kad es iešu dušā, kad ēdīšu vai vēl ko citu darīšu. Kad gāju vannā, tad bērns bija līdzi autokrēslā, ēdu kad gribēju.. vai tad grūti ko uzsildīt un ēst kopā ar bērnu? Man bija bērns pie krūts un mierīgi stampāju iekšā.
Bērns mani nekădi nav ierobežojis. Tik, cik no tusiņiem atturējis, bet tāpat tas viss nekur nepazudīs un esmu daudz kur bijusi arī kopā ar bērnu.
Un par tām mammām, kas tiešām kaut kādā veidā priecājas par kakām - viņas noteikti arī iepriekš ir priecājušās par savdabīgām lietām.. nevajag tajā tagad bērnu vainot! :-D