Bet kā tad pa lielam ir, ikvienam ir jāprot sevi prezentēt. Neviens nevēlas pieņemt darbinieku, kurš nemāk izgludināt kreklu, pateikt pāris sakarīgus teikumus un arī pastāstīt, ko ir darījis.
Arī es šobrīd meklēju jaunu darbu, pilnīgi citā sfērā - mana darba specifika - analītika.
Parasti pastāstu samērā labi par to, ko protu, ko esmu darījusi un ko vēlos darīt tālāk.
Vakar vienā darba intervijā jutos pilnīgi nu nekā, telpas drūmas, Personāla vadītāja kucīga, piesējās pie katra otrā vārda, ko varbūt ne tā pateicu un sāku uztraukties vēl vairāk, šķiet, ka no tām telpām izgāju slapja. Uzdevumu, protams, izpildīju labi. Savās mājās un bez stresa, jo es savu darbu daru labi.
Un ko ņems vērā, protams, atcerēsies manus neveiklos teikumus. Lūk, skarbā dzīves realitāte.
Man jautājums uzņēmumu īpašniekiem/īpašniecēm - kā ir ar to darba algu?
Es pasaku savu ciparu, nu pieņemsim, 700 eur.
Bet ir vēl otra kandidāte, kurai varbūt mazāka pieredze, sliktāk izpildīts uzdevums, itkā jauka, bet viņa paprasa 600-650 eur. Kurai tad dos šo darbu?
Manā gadījumā es reti kad uzzinu atteikuma iemeslu un, ja es uzzinātu, ka šie piem., 50-100 eur ir bijusi starpība, kādēļ mani nepaņem tā nedaudz skumji, jo es jau būtu gatava kaulēties un darbiņš šobrīd svarīgs.
Gribētos, lai vismaz darba devējs pasaka to savu ciparu arī, nevis gaida, ka tagad darbinieks nosauks savu cenu. Kā tirgū, bez maz vai.
Atvainojos, ka tik gari, man šobrīd šis emocionāls jautājums. Negribas gluži nolaist savu "cenu" līdz 400 eur. :( Bet drīz jau būs tāds izmisums, ka būs tā jādara.