Vai atrast darbu viegli pec ilgstošas būšanas prom.

Bet kā tad pa lielam ir, ikvienam ir jāprot sevi prezentēt. Neviens nevēlas pieņemt darbinieku, kurš nemāk izgludināt kreklu, pateikt pāris sakarīgus teikumus un arī pastāstīt, ko ir darījis.

Arī es šobrīd meklēju jaunu darbu, pilnīgi citā sfērā - mana darba specifika - analītika.
Parasti pastāstu samērā labi par to, ko protu, ko esmu darījusi un ko vēlos darīt tālāk.
Vakar vienā darba intervijā jutos pilnīgi nu nekā, telpas drūmas, Personāla vadītāja kucīga, piesējās pie katra otrā vārda, ko varbūt ne tā pateicu un sāku uztraukties vēl vairāk, šķiet, ka no tām telpām izgāju slapja. Uzdevumu, protams, izpildīju labi. Savās mājās un bez stresa, jo es savu darbu daru labi.
Un ko ņems vērā, protams, atcerēsies manus neveiklos teikumus. Lūk, skarbā dzīves realitāte.

Man jautājums uzņēmumu īpašniekiem/īpašniecēm - kā ir ar to darba algu?
Es pasaku savu ciparu, nu pieņemsim, 700 eur.
Bet ir vēl otra kandidāte, kurai varbūt mazāka pieredze, sliktāk izpildīts uzdevums, itkā jauka, bet viņa paprasa 600-650 eur. Kurai tad dos šo darbu?

Manā gadījumā es reti kad uzzinu atteikuma iemeslu un, ja es uzzinātu, ka šie piem., 50-100 eur ir bijusi starpība, kādēļ mani nepaņem tā nedaudz skumji, jo es jau būtu gatava kaulēties un darbiņš šobrīd svarīgs.

Gribētos, lai vismaz darba devējs pasaka to savu ciparu arī, nevis gaida, ka tagad darbinieks nosauks savu cenu. Kā tirgū, bez maz vai.

Atvainojos, ka tik gari, man šobrīd šis emocionāls jautājums. Negribas gluži nolaist savu "cenu" līdz 400 eur. :( Bet drīz jau būs tāds izmisums, ka būs tā jādara.

Vasarasmeita, ja es no intervijas izeju ar nepatīkamām sajūtām, tad es tādā uzņēmumā automātiski strādāt nevēlos.
Man tā pāris reizes ir bijis, viens pat zināms uzņēmums, izgāju raudādama, un neuzskatu, ka darba intervijai ir jābūt totālam presingam un tavu profesionālo prasmju apgānīšanai, un otrā vietā bija ļoti forša personāla vadītāja, bet tiešais vadītājs totāls kretīns. Un labi vien ir ka to tu redzi jau pašā sākumā.

ja es no intervijas izeju ar nepatīkamām sajūtām, tad es tādā uzņēmumā automātiski strādāt nevēlos.

Par šo es piekrītu, man tā ir bijis 2x, bet ir bijis arī tā, ka pēc intervijas iznāku super pārliecināta un laimīga, mani pat pieņem darbā, sāku strādāt un nāk gaismā auzas.
Reizēm vadītāji māk spēlēt baigo teātri, un pieņemu, ka man bija arī PMS, tas visu saasina un sāpošais vēders nav pateicīgs, turklāt nebija iespējas pārcelt interviju, tādēļ tas viss kopā veidoja šo nepatīkamo sajūtu.

Normālā, vēlreiz uzsveru NORMĀLĀ un cienījamā uzņēmumā, katrai amata pozīcijai ir savs budžets, ko var atvēlēt/atļauties maksāt pretendentam, un nemaksās mazāk vai nepieņems darbā tikai tāpēc, ka kāds no amata pretendentiem/ēm vēlas/nosauc mazāku summu, par ko būtu gatavs strādāt. Vismaz tajos, tiesa gan starptautiskajos, uzņēmumos, kuros esmu strādājusi, tā vienmēr ir bijis. Bet, ja uzņēmums ir gatavs darbinieku pieņemt pēc principa, "ka tik mazāk prasa" un demonstrē attieksmi "ko viņš vispār iedomājas, esmu šeit priekšnieks, visu regulēju, apkārtējie ir sīki, mazi, dumji kukainīši", pēc tam vēl pasmīkņāt par amata pretendentiem, varbūt pat ir jāpriecājas, ka nepieņem darbā - ar tādu darba devēju tāpat pieņemama darba atmosfēra nebūs(t)(t)