Man nav grāda psiholoģijā, bet tik, cik esmu to mācījusies (Vienos kursos paralēli mācija - nepieciešams bija), tad tiem cilvēkiem, kam ir pāri 25 un nav attiecību pieredzes vispār, trūkst sociālo iemaņu šādu attiecību veidošanai. Kā likums visi attaisnojas, ka nav satikuši īsto, bet parasti tur apakšā ir kompleksi par savu izskatu vai kaut ko vēl (pusaudži bieži vien pārdzīvo arī par savu sociālo statusu un vecāku, līdz ar ko arī savu, finansiālo stāvokli), kas summējas ar bailēm izrādīt uzmanību potenciālajai otrajai pusei. Vēlāk, pat, ja tikts galā ar sākotnējiem kompleksu iemesliem (pumpas, liekais svars, naudas trūkums), tos jau aizvieto nākamais bubulis - pieredzes trūkums. Ja autors to uzskatītu par normālu, nemaz nebūtu veidojis te diskusijas, bet laimīgs dzīvojis tālāk. Cilvēki, kas ar sevi ir apmierināti, nerunā par to, viņi laimīgi dzīvo tālāk, viņiem nevajag ne palielīties, ne uzzināt, vai viss ir normāli.
Kas attiecas uz manu personīgo viedokli, tad par visu, kas ir lasīts, man ir sekojoši komentāri:
1) "Meitenes nāk un iet, bet īsti draugi paliek", tas tā arī ir. Un viņiem tās meitenes arī nāks un ies, jo sieviete ar nopietniem nākotnes plāniem, necietīs ilgi, viņai otrā vieta aiz kaut kāda tēvaiņu bara nav vajadzīga. Draugi un meitene, tās ir dažādu tipu attiecības. Ja nemāki apvienot, bet izvirzi vienu par prioritāti, vai nu paliksi bez draugiem, vai meitenes.
2) "Gribu meiteni ar mazu attiecību pieredzi". Normālai 25 gadus vecai meitenei jau būs bijusi viņas pirmā mīlestība, ar ko veidotas attiecības 16-17 gadu vecumā. Vairumam šīs attiecības izjūk pēc 3-4 gadiem, kad ap 20 sāk mainīties intereses vai attiecības neiztur attālumu - studēšanu dažādās pilsētās. Tad nāk otras attiecības un pirmā kopdzīves pieredze. Ja 25 gadus vecai meitenei ir bijušas 2 attiecības, tas nekas ārkārtējs nav. 3 arī nē. Protams tādam, kam pašam attiecību nav bijis, tas liekas ļoti daudz.
3) Ja diskusijas mērķis ir mēģināt pārliecināt šeit esošās sievietes, ka viņas visas ir sliktas, jo līdz 25 gadu vecumam nav sēdējušas klosterī, tad ir skaidrs, ka pasniedzējam, kas man mācīja psiholoģiju bija taisnība un autors ir atnācis ārstēt kompleksus, mēģinot sajusties labāk no tā, ka citiem stāsta, kādi viņi nepareizi.
683
