Jā,bērns it kā maina attiecības,bet kā jau te minēja,viss jaunais maina attiecībās kaut ko. Visur,kur mēs ejam/braucam bērnu ņemam līdzi (kafejnīcas, lielveikali, autosacīkstes, vasaras ballītes utt), ziemā gan nē,man kaut kā bail kkur tālāk braukt,es nezinu kā viņu mašīnā ģērbt utt. Bet domāju,kad paaugsies lielāks,tad jau ņemsim.
Par to diskusiju,kas te izvērtusies. Es neesmu nekāda cāļu mamma,taču es uzskatu,ka iziet no mājas nedrīkst,ja mājās ir mazs bērns. Paļauties uz tehnoloģijām jau nu arī nevajadzētu. Bet nu es nevienu nenosodu, katra mēs audzinam savus bērnus kā uzskatām vispareizāk, es tikai zinu,ka es nekad tā nevarētu izdarīt,tad es labāk kādam samaksāju,lai bērnu pieskata tajā naktī,ja man tik ļoti sagribētos iedzert.
Man ir viena paziņa,kas savu 3 gadīgi meitiņu atstāj mašīnā,kamēr šī tusējas pa klubiem, viņa tikai saka: nu kas tad tur ir,viņa tak visu nakti guļ. Nedod Dievs,lai meitiņai kaut kas nenotiek..tfu,tfu,tfu...
Pati es nekad neskraidu uz visiem stūriem blakus mazulim savam bērnam,ja viņš pārvietojas par māju, manā dzīvoklī viss metra augstumā ir novākts, visi rokturi noņemti,bet,ja ir klusums,tad es vnm aizeju apskatos,ko viņš dara. Ja es eju dušā,tad durvis ir vaļā,kad mazais bija mazāks ņēmu krēsliņā viņu līdzi,ja draugs nebija mājās. Uz tualeti eju viena,tue gan viņu nelaižu,bet viņš man stāv aiz durvīm un čīkst,ka nelaižu iekšā. Vispār vislabākais,lai ātri kko varētu izdarīt bez bērna klātbūtnes,ir uzslēgt TV reklāmas un es zinu,ka viņš tās 5 min sēdēs un skatīsies tās,ja nu man ātri kkas jāizdara otrā istabā vai virtuvē.