Uz mūžu...

Es laulības uzskatu par pierādīšanu viens otram, ka es vēlos saistīt savu dzīvi ar Tevi un tikai Tevi. Kā dzīve ies tālāk, to mēs uzzinam tikai to dzīvojot.
Var nodzivot laulība visu mužu kopā, apkārt ir daudz tādu pāru.

man šķiet, viss sāk brukt tad, kad otru sāc uztvert kā pašsaprotamu nevis likteņa, Dieva, u.tml dotu dāvanu, un attiecībās ar kuru gribas kļūt arvien labākai/-am un pret kuru gribas izturēties tā, lai tam otram pat prātā neienāktu doma, ka kaut kur citur zāle zaļāka un varētu būt labāk (un kāja paslīdēt).

Es ticu un ceru, ka var būt uz mūžu. Mēs esam viens otram pirmā mīlestība un abi vienmēr esam gribējuši, lai tā tas arī paliktu. Pašlaik liekas, ka mēs tiešām varētu nodzīvot mūžu kopā, bet, protams, nekad jau nevar zināt kā būs realitātē. Mēs tomēr abi ceram un darām visu iespējamo, lai tiešām būtu vienmēr kopā laimīgi. Un mums abiem ar vīru apkārt ir piemēri, ka var nodzīvot mūžu kopā, tas nav nekas neiespējams. Turklāt abi neesam tādi, kas pie pirmajām grūtībām padosies un skries prom, ar lielo mīlestību un ticību esam daudz mainījuši un atrisinājuši.
Par minēto alkoholu, varmācību neuzticību un te iepriekš citām izskanējušām lietām, varu pateikt tikai to, ka ar cilvēku, kas būtu saistīts ar to, es vispār pat nebūtu apprecējusies.

Uzskatu, ka pie attiecībām ir jāstrādā. Nevar dabūt gredzenu pirkstā un gaidīt ilgi un laimīgi. Ieguldot attiecīgu darbu pie attiecībām, mīlestību un rūpes, tad arī būs mūžīga laulība.
Tam es ticu un uz to es eju savās attiecībās.

Nu es nemaz neprecētos, ja nedomātu, ka tas ir uz mūžu. Ja es precēšos, tad pirms tam pārliecināšos, ka šis cilvēks ir uzticams, ka viņš spēj uzņemties atbildību, risināt problēmas un pie pirmajām grūtībām neaizskries prom, ja jutīšu, ka arī no viņa puses viss ir pa īstam un viņš tiešām vēlas ar mani pavadīt kopā visu mūžu nevis tikai pāris gadus. Ja abi to no sirds vēlas, tad ticu, ka var saglabāt laulību (un mīlestību) mūža garumā un visas problēmas atrisināt. Vienīgais, ko nevar piedot un atrisināt ir sānsolis, ja tas notiek, tad gan laulībai beigas.

Esmu precējusies, un protams ka ceru uz mūžu! :) mani vecāki ir šķīrušies, bet apkārt daudz pozitīvu piemēru- kaut vai vīra vecāki :)
Es ticu, ka kopjot attiecības tas tikai attīstās un turpina dzīvot. :)

Man liekas, ka laulība ir pārāk nopietnas saistības, lai balstītu to tikai uz mīlestību. Mana versija ir, ka vajag būt labākajiem draugiem, vajag mācēt likt otram smieties, mācēt salīgt mieru un piekāpies. Kā arī kādas kopīgas intereses, kas pāri saista. Ļoti reti, man liekas tie gadījumi "līdz nāve mūs šķirs" ja apprecas ātri, neiepazīstot otru pilnībā. Es pati nevaru 100% apgalvot, ka mēs ar vīru nekad nešķirsimies, bet es zinu, ka laulība mums abiem ir bijis pārdomāts un svarīgs solis, lai veidotu lielu, stipru un laimīgu ģimeni. Mums abiem ģimenes nebija līdz galam izdevušās un laimīgas dažādu iemeslu dēļ tāpēc mūsu vēlēšanās ir savā mūžā būt daļai no laimīgas ģimenes.

Ticu, ka gadās mīlestība uz mūžu un ceru, ka ar vīru laimīgi sagaidīsim kopā vecumdienas un noliksim karoti vienlaicīgi. BET..stāsti "kam tik viņi nav gājuši cauri.." mani neaizkustina. Palikt kopā ar cilvēku, kas krāpj, ir alkoholiķis, azartspēlmanis, vai varmāka, lai pēc 30-40 gadiem varētu palepoties ar saglabātu laulību..nez, man tas šķiet drīzāk nožēlojami un mazohistiski. Palikt kopā cauri slimībai, nabadzībai, to es saprotu kā cienījamu un mīlestības pilnu rīcību, bet pārējie varianti..

+1

Godīgi sakot, es varu tikai apskaust tos sirmos pārus, kuri tiešām ir viens otram īstie un nodzīvo kopā no jaunības dienām līdz kapa malai, man tas šķiet kaut kas līdzīgs varoņdarbam un nereāli romantisks :D :-P

Par saviem uzskatiem man grūti teikt, jo nav nekādas īpašas ticības laulībai, kāzām, solījumiem uz mūžu un nav izsapņotu kāzu vai tāda sapņa kopš bērnības...
Man vienkārši nav ne jausmas, kā var būt pārliecināts par to, kas ir vai nav īstais un būs uz mūžu vai neilgu laiku (t)

Bet man prieks, ka šeit daudzām ir tāda pārliecība :)

ahh NordicBelle tik forši pateica :)

Mana kļūda precoties, iespējams bija tā, ka es vispār neko nedomāju :D Tik par to, ka būsim oficiāla ģimene un būs visiem vienāds uzvārds. Protams, plānā nebija šķiršanās, bet tā mīlestība kkur pazuda otrajā plānā.

Laulājoties arī nebija tāda doma - nu lūk, uz visu mūžu :D Tas bija man vairāk tikai tāds oficiāls pasākums. Un te jau arī sākas problēma :D

P.S. Mēs esam 4 gadus kopā un kāzu jautājums šķiet vēl krietni par agru. Pēc 5 gadiem būtu ok :)

Par to jau varētu spriest pēc tā nodzīvotā " mūžīgi kopā", nevis tagad. ;-)

Lielākā vai mazākā mērā tas ir uz mūžu, ja vien neprecas uzreiz, tas ir, pēc pāris mēnešiem. Ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai kārtīgi cilvēku iepazītu. Dažas paliek stāvoklī, tad apprecas, lai nav nesmukums, un vēlāk ižšķiras, jo nevar sadzīvot. Zinu daudzus šādus gadījumus. Labāk precēties, kad tiešām zini visus mīļotā cilvēka melnumiņus un plusiņus.

Es zinu, ja es apprecēšos, tad uz visu mūžu, līdz nāve mūs šķirs.

Turpini vien sapņot. Protams vēlu lai tev tā notiktu, bet realitāte parāda ko pilnīgi citu.

Es drīzāk precētos nevis ar domu ka tas būs līdz mūža galam, bet gan ar domu ka ar šo cilvēku es piedzīvošu ļoti daudz īpašus un svarīgus notikumus kas mūs tomēr saistīs uz mūžu.
Jāmīl tas kas ir tagad, nevis jādomā par to kā būs pēc 5-10 gadiem, jo ja tā sāk aizdomāties, tad var tādus brīnumus safantazēt ka uz līdzenas vietas jāšķiras jau tagad.

Pirms es satiku vīru, es par kāzām nebiju domājusi, neredzēju jēgu un neizpratu to būtību. Vīrs mani bildināja, es pateicu "jā" un tad ilgi domāju, ko man tas nozīmē. Es kāzu dienā nedomāju, ka laulājos uz mūžu, līdz nāve mūs šķirs. Es laulājos, jo es šo cilvēku gribu sev blakus šodien un rīt, es ar šo cilvēku vēlos veidot ģimeni tagad. Es nezinu, kas būs pēc gada vai pieciem gadiem, kādas tad būs manas jūtas. Zinu tikai vienu, laulība ir jākopj un pie tās ir abiem jāstrādā. Mēs būsim kopā tik ilgi, kamēr būs mīlestība, cieņa un tā īpašā sajūta, kas ir šobrīd.

p.s. es domáju kázu diená visi lígavainji un visas lígavas domá, ka tas ir uz múzhu

Es zinu, ja es apprecēšos, tad uz visu mūžu, līdz nāve mūs šķirs.

ceru ka arí toposhais vírs tápat domás. a ja nu vírs péc laika izdomás pamest, pakársies? iesi uz klosteri?:-/

Piekrītu delusion... Ir jāsaprot, kad vērts cīnīties un kad ne.

Ja pāris precas, tad jau domā par attiecībām nopietni. Bet dzīvē gadās visādi. Es neturētos pie attiecībām visiem spēkiem, ja nebūtu tajās laimīga. Tas gan nenozīmē "šķirties pie pirmajām problēmām".

Palikt kopā ar cilvēku, kas krāpj, ir alkoholiķis, azartspēlmanis, vai varmāka, lai pēc 30-40 gadiem varētu palepoties ar saglabātu laulību..nez, man tas šķiet drīzāk nožēlojami un mazohistiski. Palikt kopā cauri slimībai, nabadzībai, to es saprotu kā cienījamu un mīlestības pilnu rīcību, bet pārējie varianti..

+++

Ticu, ka gadās mīlestība uz mūžu un ceru, ka ar vīru laimīgi sagaidīsim kopā vecumdienas un noliksim karoti vienlaicīgi. BET..stāsti "kam tik viņi nav gājuši cauri.." mani neaizkustina. Palikt kopā ar cilvēku, kas krāpj, ir alkoholiķis, azartspēlmanis, vai varmāka, lai pēc 30-40 gadiem varētu palepoties ar saglabātu laulību..nez, man tas šķiet drīzāk nožēlojami un mazohistiski. Palikt kopā cauri slimībai, nabadzībai, to es saprotu kā cienījamu un mīlestības pilnu rīcību, bet pārējie varianti..