Labrīt!
Jau atkal rīts sācies ar slapju, pieraudātu spilvenu.
Kāpēc mēs, sievietes, nemācamies no kļūdām un arvien ļaujamies tikt sāpinātas?
Man arī likās, ka šoreiz viss būs citādi, bet ņiifiga...
Kādu laiku atpakaļ sāku tikties ar burvīgu vīrieti, garīgā un emocionālā saskaņa 110%, kad esam kopā vienkārši lidoju.... Un sekss... es beidzot, pirmo reizi mūžā saprotu, kas ir tās 7. debesis, par ko visi tā runā...
Bet viņam ir viens niķis - ik pa laikam pilnīgi pazust no zemes virsas. Un pēc tam tēlot, it kā nekas nebūtu bijis. Kā arī sarunāt tikšanos, bet atkal pazust.
Nē, citas sievietes diez vai ir, bet zinu, ka ir alkohols.
It kā jau nekas traks, es nekad neesmu aizliegusi saviem ex vīriešiem iet ballēties utml, bet nu tad piezvani un paziņo, nevis pazūdi.
Man vajadzētu dusmoties, bet nē - es muļķe priecājos, ka šis tomēr ir uzradies pēctam, jo redz kopā ir tik labi....
Pilnīgs bērnudārzs no pieauguša vīrieša, kuram jau ir bērni no iepriekšējām laulībām.
It kā jau sīkums vien ir - nepiezvanīja, nepainformēja. Bet jūtos kaut kā nejauki. Nenovērtēta.
Taču pamest arī negribas, jo ir cerība, ka kopā varētu būt labi, bet varbūt beigt sevi muļķot??
Kā jūs rīkotos?
47
