Labvakar, meitenes! :)
Vēršos pie jums saistībā ar kādu situāciju par kuru droši vien vislabāk mācēs izteikties sievietes, kurām ir bērni, taču priecāšos par padomu no ikvienas no jums!
Man ir draudzene ar kuru esam pazīstamas jau aptuveni 10 gadus. Pirms diviem gadiem draudzene pasaulē laida savu pirmdzimto. Bieži netikāmies, jo dzīvojām katra savā pilsētā, katrai bija sava dzīve, darbs, interešu loks utt. Pirms kāda laika atgriezos dzimtajā pilsētā darba darīšanās, satiku draudzeni un viņas divgadīgo mazuli, kurš bija ne mammai pie rokas, bet ieguldīts, tā saucamajos, būdu ratos. Mēģināju delikāti pajautāt vai bērniņam nav kādas veselības problēmas, saņēmu noraidošu atbildi, jo patiesi - rotaļlaukumā puika spēlējās, skraidīja apkārt, šūpojās. Kad vēl pāris reizes biju draudzeni satikusi uz ielas un redzējusi, ka bērns asarām acīs cenšas rauties ārā no ratiem, bet viņa to nogulda atpakaļ tajos, vaicāju vai puikam viņa vecumā nevajadzētu ļaut staigāt pašam, saņēmu strupu atbildi, ka viņai tā esot vieglāk viņu pieskatīt. Rezultātā - nu jau kādu laiku neesam sazinājušās, jūtos diezgan draņķīgi. Apkārt redzu pavisam mazus ķiparus, kuri knapi turas kājās, bet mēģina iet vecākiem pie rokas, taču šeit divgadīgs bērns mātes kaprīzu dēļ iespundēts būdu ratos. Vēlējos vaicāt - kā runāt ar draudzeni tā, lai saruna nenovestu pie kārtējās dusmu lēkmes? Negribas jaukties iekšā viņas dzīvē, taču tai pat laikā sirdi pušu plēš tie mirkļi, kad redzu bērna skatienu, kad viņš grib skriet, šūpoties, spēlēties, bet māte iegrūž atpakaļ ratos. Jāpiebilst, ka draudzene man ir palicis kā gluži svešs cilvēks, nesaprotu kā laiks tik ļoti spējis mainīt cilvēku...
Priecāšos par katru padomu un ieteikumu, citādi gan bērnu bezgala žēl, gan draudzeni ar kuru sarunas nu nepavisam vairs nevedas, taču 10 gadu garumā veidotas atmiņas dara savu - negribas atmest ar roku :-/
796
