Tiesi sorit gatavojot brokastis notizlojos. Uzliku cepties olas, tikmer lasiju tvnet zinjas. Paiet minutes 5, 10, 15, nemaniju, ka aizlasijos. Riksoju uz virtuvi un brinos, ka nemaz nav sakusas cepties. Velkos pie datora un gaidu. Vel pec 15 min attapos, ka panna uzlikta uz rinka kurs nav ieslegts. Izmetu olas misenee un apedu desmaizi.
Reiz sen atpakal skraidu pa maaju kaa furija no nevaru atrast telefonu, metu visu rinki, spilvenus no divaniem ara, visi plaukti, skapji, atvilknes izvanditas. Kad pacietiba beigusies, visi lamu vardi izrunati, prasu savam lai uzzvana. Blin, telefons man rokaa. UN ta man diezgan biezi gadijies, ka lietu kuru mekleju turu rokas. Kaa es to nemaniju, neredzeju, neprasiet, nezinu.
Vai gluzi otradi, kautko mekleju un tas atrodas deguna prieksaa, bet simts reizes eju garam. Kaa tas gadas, ari neprasiet.
Esmu so jau senak kautkur stastijusi, bet stulbaais kas gadijies ir aizejot uz skolu, nogerbjot virsdrebes klases garderobe attapties, ka man pie dzempera karajas piekeries krusturis. Taa ir, ka pusaizmigusi gerbjas.