Gudrā diskusija.

es balsī smejos tik smieklīgi.

Izlasīju Modo un atcerējos, ka draugs rimītī svešai sievietei grozā sameta savus produktus, jo domāja, ka tā esmu es. Pēc tam ķeksēja laukā, tā sieviete galīgi nesaprata, kas notiek, jo mēs vēl abi smējāmies.

Vienreiz stāvēju ar draugu benzīntankā, laikam gaidīju junk food un pētu tos CD, ko tur var nopirkt, kaut kādi krievu dziedoņi pārsvarā, ritīgi monologā laižu, par to, kas klausās tādus un tur vēl baigos jokus stāstu. Pēc brīža pagriežos, tur vispār cits vīrietis, ne draugs. Pēc tam sāku viņu meklēt, viņš jau sen mašīnā sēž :D

Vispār man bieži gadās visādas situācijas, bet es nesaprotu, kāpēc nevaru tagad atcerēties.

Hah, tikko atcerējos, ko tiešām smieklīgu. :D Nu jau liekas pasen, kad tikko sāku mācīties pirmajā kursā, sanāca pārvākties uz Rīgu, tā nu jau biju ievākusies dzīvoklī, bet pirms skolas sākuma vēl aizbraucu uz mājām, lai tikai 1dienas rītā atgrieztos Rīgā un vēl uz dzīvokli, tieši pirms skolas aizvestu kādas tur mantas. Tā nu gāju uz to dzīvokli, mājas durvīm kods, bet bija vaļā, tā nu aizgāju līdz durvīm un sāku mēģināt slēgt vaļā, nekas neizdevās, sāku zvanīties pie durvīm, jo zināju, ka otra dzīvokļbiedrene noteikti tur ir, tikai varbūt guļ, zvanījos, zvanījos, sadzirdēju kustību, tā kā kāds, pa dzīvokļa koridori pārvietojas, iespējams pieiet pie durvīm, bet vaļā netaisa, - tā nostāvēju, zvanoties pie durvīm un mēģinot atslēgt kādu pusstundu, - šo visu redzēja sētniece, tā man iesaka aiziet pieklauvēt pie loga, - nu tā arī izdaru (1majā stāvā dzīvoklis), tā pat neviens neiet, beigās zvanīju savai dzīvokļa biedenei, - kur viņa ir, es stāvu pie durvīm un netieku iekšā, - šī ar mani runā, saka - nu nav neviena pie durvīm - es atkal - kā nav, es te jau pusstundu stāvu, - un tikai tad man pieleca, ka iespējams esmu iegājusi citā, ļoti līdzīgā māju pagalmā. :D :D 100% tajā dzīvoklī kāds bija un tiešām nezinu, ko varēja padomāt par blondīni ar lielu čemodānu, kas izmisīgi cenšas tikt dzīvoklī. :D Ak šausmas, tāds kauns un reizē smiekli bija. :D

Kādreiz dzīvoju mazpilsētā laikā, kad vēl dzīvokļu durvis cilvēki neslēdza. Ar vecākiem nesen bijām pārvākušies uz dzīvokli stāvu zemāk. Abas ar mammu vēl kādu laiku pēc pārvākšanās mēdzām iet dzīvoklī pie jaunajiem augšējā stāva kaimiņiem - es pēcpusdienā atnāku no skolas un eju uz veco dzīvokli un tur pārsteigti kaimiņi priekšā. Tajā pašā vakarā mamma pēc darba aiziet uz veco dzīvokli un tur nabaga kaimiņi. Nu, drīz pēc tam viņi sāka slēgt ciet sava dzīvokļa durvis... :)

Runāju darbā pa telefonu ar ļoti nopietnu klientu, nu tādu, ar kuru tikai uz Jūs, Labdien! Visu labu! utt., nekādas familiaritātes. Sarunas beigās man domas jau novirzījās nost no sarunas un es aizdomājusies uz atvadām viņam pateicu: "Nu labi, davai, čau!". Pauze. Atbilde, smiekliņš: "Čau, čau, Sophie.!" Fjuu, nu labi, ka onkulim bija humora izjūta! :)

Vienīgais, kas uz sitienu nāk prātā par tiešām gudriem izgājieniem:
Biju kopā uz kino ar simpātiju uz kkādu filmu (kaut kas par 'Burvis no Oza zemes' tematikas) un es tā ieraugu uz ekrāna ir zīme "China town". Paspēju jau viņu pabakstīt un ķipa ierēkt, kad pēkšņi ekrānā parādās trauki un man dalec, ka China tak angliski ir arī porcelāns un tā ir porcelāna pilsēta nevis ķīniešu kvartāls.... Kāds man bija kauns :D

oga un Jackie, aaaa, es vnk nomiru :D

man bieži gadās, ka es ātrāk kaut ko pasaku, nekā reāli izdomāju, ko teikt, un tad sanāk tāda pilnīgākā neattapība. pirms laika konkrēti izblomējos meetingā ar klientu. apspriežam visus darba jautājumus, viss forši, sākam kaut ko par uzņemumu runāt un ka viņiem vairāk džeku nekāmeiteņu, es ieminos, ka viņi baigi lielais kolektīvs un ka mēs jau redzam, ka meitenēm uzvārdi mainās - izskatās, ka precaties arī savā starpā un kaut ko nosmīnu vēl. viņs tāds, jāā, un šķiramies arī. es tādā šokētā-ierēcošā-wft izteiksmē - kāāā? apprecās, izšķirās un vēl turpina strādāt kopā? nopietni? :D viņš - jā, es un mana bijusī sieva, piemēram. // es vispār neaizdomājos, ka viņiem taču bija vienādi uzvārdi, ka biju jau kaut kur kopā redzējusi utt. tajā brīdī vnk gribējās zem galda palīst :D

Haha ,tā sasmējos :D :D

** Man bija mazāk par 18, kad mācījos citā pilsētā, dzīvoju kopmītnēs. Jau kopš bērnības man garšoja rieksti it visā, un veikalā pie kopmītnēm tirgoja tik garšīgas bulciņas ar riekstiem. Tad nu ar draudzeni aizgājām uz veikalu, par kaut ko nenormāli sasmējāmies, aizgāju pie bulciņu stenda , gaidu rindā , tad sieviete bija gatava apkalpot, un tad es pēkšņi atcerējos to smieklu brīdi, un, smieklus valdot, izmetu : man te divas "vāverītes" vajag (tā tās bulciņas sauca) . Tā sieviete paskatījās uz mani ar tāāādu skatienu, aši paķēru bulciņas un sakautrējusies aiznesos meklēt draudzeni.

** Cik reizes nav bijis tā,ka ,esot veikalā, esmu aizsapņojusies un gandrīz pagājusi garām kasei ar šādiem tādiem pirkumiem nesamaksājot. Nu tik stulba sajūta :D

** Abi ar draugu guļam no rīta, draugs mani pamodina un pajautā ,lai paskatos cik pulkstens. Es paņemu telefonu rokā, kaut kā nebūt attaisu acis vaļā un dusmīgi atbildu : chicken! un apveļos uz muguras, uztaisu facepal, un viegli aizmiegu :D Par šito vēl šad tad draugs iesmej :D

Tas nav mans feilers, bet atļaušos ielikt, jo iespiedies atmiņā (Spīdolas stāsts) :

Eju no darba, jāsteidzas uz lekciju, bet ļoti gribas ēst. Nolēmu pa ceļam ieskriet Galerijā Centrs. Paņemu groziņu, ielieku tajā vienu banānu un paciņu riekstu. Paralēli runāju ar māsu pa telefonu. Samaksāju un eju prom, nekādi nevaru saprast, kāpēc tas apsargs uz mani tāāā skatās. Nu ok, eju ārā, steidzos uz trolejbusu, turpinu runāt pa telefonu. Sagaidu trolejbusu, iekāpju, nopīkstinu etalonu, apsēžos pie loga un sajūtu, ka kaut kas nav... vietas par maz. Skatos, uz elkoņa karājas Rimi groziņš.

Cilvēki skatās, smejas. Bet man nav laika doties atpakaļ, jo svarīga lekcija. Braucu ar visu groziņu. Pie fakultātes atstāju krūmos, domāju, ka atpakaļceļā paņemšu un rīt aiznesīšu atpakaļ. Tā arī bija, groziņš kur stāvējis. Draudzenes pārsmējušās, bet pa ceļam vēl jāieiet Superneto. Es arī. Noslēpu atkal savu groziņu. Izejam ārā, groziņa nav


Nu labi, nav - nav. Tad skatāmies - groziņš cēli viens pats stāv pieturā pāri ielai. Ar draudzeni aizgājām pakaļ, pacēlu un ātri ejam projām. Jūtu, ka kāds seko. Paātrinām gaitu, skatāmies - urla skrien pakaļ. Krieviski kliedz, ka esmu nozagusi VIŅA groziņu!!! Un lai atdodu.

Esmu braucis mašīnā ar nenolaistu rokas bremzi (tad kad signāllampiņas vēl nebija) un dusmojies kāpēc auto „nevelk”
Kā arī aizmrisris tumsā ieslēgt auto gaismas un brīnījos kāpēc neko nevar redzēt.

Ha, ha, ha :D :D esmu pārsmējusies! :D tik laba diskusija :D

Pastāstīšu pa savu dzīves ablomu :D
Kad sāka parādīties testeri, tad mēs ar draudzeni lepni iesoļojām, pēc izskata, krutā veikalā un pa taisno devāmies pie testeru plauktiem. Sākām smaržināties uz nebēdu, ar domu, ka smaržosim, kā smalkas dāmas, līdz pie mums pienāca konsultante un smaidot jautāja, vai pastāstāstīt kaut ko vairāk par jaunajiem paklāju kopšanas līdzekļiem :D TO kauna sajūtu laikam nekad neaizmirsīšu :D

Nesen braukšanas nodarbībā visu laiku brīnījos, kāpēc skatoties spogulī, kas notiek aizmugurē, viss rādās tik tumšs. Domāju, varbūt tāpēc, ka apmācies laiks. Nodarbības beigās attapos, ka neesmu noregulējusi spoguli un tas visu nodarbību bija pavērsts pret aizmugurējiem sēdekļiem.
Gāju pa ielu, priekšā 2 meitenes sāk māt, es automātiski māju pretī, tad attapos, ka viņas māj kādam, kas iet aiz manis :-D
Ziemā drauga tēvs ienāca mājā pufaikā un cepurē, aizgāja uz wc, es viņu galīgi neatpazinu un škoēta prasīju draugam - kas tas tāds?

Veikalā sajuka vārdi un pajautāju pārdevējai nevis "man, lūdzu, vistas picu" bet gan "man, lūdzu" picu vistai" un stāvu gaidu pilnā nopietnībā savu picu vistai un nesaprotu, kadeļ pārdevēja apstulbusi :D

Nopirku velosipēdu, bet lukturīši nestrādāja. Es automātiski iedomājos, ka nav bateriju. Vēl visiem prasīju, kādas baterijas ir vajadzīgas velo lukturīšiem, bet nekādi netiku ne līdz apskatei, ne pirkšanai. Tad man uzsprāga kamera, aizvedu uz servisu. Servisā domāju - pie reizes tad lai ieliek arī tās baterijas, prasu - kādas vajadzīgas? Nestrādā, iekšā nav bateriju. Meistars paņem lukturīti, atver un tur - hops, baterijas! Viss, kas bija jāizdara - vajadzēja izvilkt to drošības plēvīti, kas ārā diezgan redzami karājās, bet es nebiju iedomājusies. Viņš tik pasmējās un teica - priekšdienām zināšanai. :D

kopā ar draudzeni pie lielās maximas pazaudējām mašīnu- vakars, tumšs, noliekam vienā rindā, izejam ārā no veikala un nez kāpēc abas domājām, ka autiņš bija citā rindā, aizejam līdz tai vietai, tukšums, abas jau saskatamies,ka viss, kāds aizdzinis autiņu, KTD? pēc mirkļa tikai sapratām, ka mašīna ir turpat, tikai tālāk :D kad stāstījām šito džekiem, viņi tā rēca- nu kā var pazaudēt mašīnu : :D :D

brālēns nākot pie mums ciemos, iegāja dzīvoklī stāvu augstāk, visi bija manāmā šokā, bet stulbi klusēja :D mazu pagastu klasika, kur neviens neslēdz durvis :D

juskā netīšām nozagu ziepju burbuļus- par visu pārējo, kas bija rokās, samaksāju, bet aizmirsu ka uz ratiem biju uzmetusi arī tos. nu neko, pusi dienas domāju, kā es tā varēju :D

reāla neattapība- sēžam ar draudzenēm, runājam, ko skatamies pa TV, aiziet runa par Brīvdienām Meksikā, kā viņi tur dzīvo, kā uzvedas, kāda attieksme citam pret citu... un tad es pasaku- NU jā, ko var gribēt, krievi taču :D :D un tai pat brīdī atcerējos, ka draudzene ar krievu ir precējusies :D :D :D :D šī ir mana klasika- izspļaut kaut ko stulbu un tikai tai brīdī saprast, ka nevajadzēja

IEkopēšu savējo no citas diskusijas,



Reiz runāju ar māsu pa telefonu, reizē iepērkoties Galerijas Rimi. Runāju, runāju, maksāju, eju projām. Apsargs uz mani tā dīvaini noskatās, nu neko, lai skatās. Eju prom. Eju pāri Operas parkam uz trolejbusu. Iesēžos trolejbusā, braukšu uz lekcijām. Joprojām runāju pa telefonu. Apsēžos, jūtu, kaut kas nav. Rimi groziņš uz rokas karājas! Kā es smējos! :D

Varu iedomāties, ko cilvēki apkārt par mani domāja.

Bet ar to vēl groziņstāsts nebeidzas. Izstāstīju kursabiedrenēm, tās arī sasmējās, atstāju groziņu pie ieejas fakultātē. Domāju, ja neviens nebūs paņēmis, nākamajā dienā nesīšu atpakaļ uz veikalu. Neviens nebija paņēmis. Ejam ar meitenēm uz kojām, pa ceļam viņām bija jāieiet Superneto. Iegāju es ar, groziņu noliku tā, ka īpaši no malas nevar redzēt. Izejam laukā, groziņa nav. Pēkšņi skatos pāri ielai, groziņš viens pats stāv nolikts trolejbusa pieturā. Mēs jau no smiekliem nezinam, kur likties. Aizgājām un paņēmām. Ejam uz kojām, pēkšņi pakaļ skrien urla, ka esam nozagušas VIŅA groziņu! :D :D :D Mīļā miera labad atdevu es viņam to groziņu, vai man vajag, bet nu to gadījumu ar groziņa nedienām nekad neaizmirsīšu.

Ziemā drauga tēvs ienāca mājā pufaikā un cepurē, aizgāja uz wc, es viņu galīgi neatpazinu un škoēta prasīju draugam - kas tas tāds?

Man bijis līdzīgs gadījums. Braucām visa skola ekskursijā - skolēni, vecāki, skolotāji. Braucām uz tādu atpūtas kompleksu mežā. Bērni sāk bizot, bet vecāki un skolotāji "klāt galdu". Skatos, ka uz mūsu pusi nāk vīrietis. Tāds noaudzis, nekopts.Kaut ko parunā ar vienu bērnu, nāk tuvāk. Pieiet pie galda, paņem maizītes. Es tādā šokā : "Kas tas par veci? Kāpēc viņš ņem mūsu maizītes?" :-O Kolēģe :" Tas ir mūsu šoferis". :D Tas bija nu tik neērti, bet zviedzām arī līdz nemaņai. :D
Es tak no rīta nepētīju to šoferi! :D

ar draudzeni(viņa pie stūres) pa nakti ar drauga mašīnu braucām cauri visai pilsētai līdz Stacikam, lai nopirktu hotdogus- liels bija mūsu šoks, kad menti mūs noturēja un pateica, ka nakts laikā nedrīkst braukt bez gaismām :D :D pilsēta tā izgaismota, ka pat prātā neienāca, ka gaismas nav ieslēgtas (draugs iepriekš teica, ka gaismas ieslēdzas automātiski mašīnu iedarbinot, kā noteikti nebija noticis mūsu gadījumā)

Bāc, meitenes, šito nav ieteicams lasīt ēdot vai dzerot :D pārsmējos, mēģinot dzert savu rīta kafiju :-D tas oga gadījums veikalā vispār unikāls:-D un vēl par sugar miseni un par kādas lietotājas atslēgu meklēšanu pie lifta :-D

Es tagad tā uzreiz visus feilus neatceros, bet vienu gan... kad ar starppilsētu busu aizbraucu uz citu LV pilsētu un bija sarunāts, ka draugs sagaidīs mani pie autoostas...es izkāpu no busa un gāju gaidīt draugu, bet nezināju vai viņš būs ar savu auto vai vecāku auto vai brāļa auto...bet nu nostājos, ieraudzīju džipu un nodomāju, ka atbraucis ar vecāku auto, es jau pieeju, atveru durvis un ieraugu, ka tur pie stūres kaut kāds onkulītis ar tādu šokētu skatienu :D man tāds "uj, atvainojiet!", fiksi aizvēru durvis un aizgāju tālāk no ielas gaidīt draugu :-D pēc tam, kad iekāpu īstajā auto, viņš nesaprata par ko es uzjautrinos un tad kad pateicu, ka iekāpu pie tā onkulīša zaļajā džipā, viņš man paziņoja, ka vecākiem taču esot zils :D

Ā jā, nepamanīju, pati iekopēju, haha :D

ka iekāpu pie tā onkulīša zaļajā džipā, viņš man paziņoja, ka vecākiem taču esot zils

Man vienreiz sarunāta tikšanās pie Nacionālā teātra. Es stāvu, gaidu, ārā janvāris, mīnus 20, salstu. Nenāk. Staigāju, mīņājos. Nenāk. Pēkšņi zvana - kad es jau minūtes 15 esmu nogaidījusi. Viņš prasa - "Kur Tu esi?" Es saku - kā, kur esmu? Pie teātra! Kur Tu esi?

Viņš arī pie teātra esot, manis tur nav.

Paceļu galvu. Bāāāc. Sajaucu teātri ar Operu. Stāvu nepareizajā vietā un domāju, ka kavē viņš.

Joprojām nesaprotu, kā to varēja dabūt gatavu.

:-D:-D:-D