Attiecības ar brāli un viņa ģimeni

Es so situaciju vsp redzu taa-ta ja brala sievai ir slikts kontakts ar vinu,vina beidzot "izmantoja savas tiesibas" padzit vira gimeni no majas. Mahinacijas ar mantojumu ari var pastavet,bet diez vai. Manuprat,situacija jarisina ar brali,Jo ta tomer vina maja

Pajautāšu vēlreiz, kā nepatika pret noteikumiem maina to spēku?

Nemaina! Ja es būtu brāļa māsa, pirms ciemošanās noteikti piezvanītu. Ja es būtu brāļa sieva, man patiktu, ja ciemošanās būtu plānotas nevis spontānas!

Bet tai brala sievai kauns nav,ka bralis biezi dzivojas pie masas,bet vinai tgd liegts braukt uz mantoto maji? Uzskatu,kamer bralis dzivo dd pie masas,vina drosi var biezi braukt pie vina. Domajat,vkbai nebesi,ka vinas bralis tur gandriz vai dzivo un biezi ievelas vel vina sieva?! Bet saprast var ari brala sievu.vina ta jau redz biezi to vira masu,un vel brivdienas nav miera. Sis pie kafijas teses butu velreiz jaizruna,cik biezi masa drikstetu braukt pie brala un cik ilgu laiku ieprieks bridina,jo tomer jaievero,ka te dzivo gimene. Tai pat laiks,ja vralis ar ausim vsp neklapetu un vina majas man butu liegtas,tad manas majas butu liegtas viniem abie

Es neko neaizstāvu. Kā jau iepriekš komentāros minēju, es aizliegusi ciemošanos nebūtu, bet mazliet ir jāpakontrolē viesošanās skaits un nevar tak ieskriet pa durvīm iekšā tikai tāpēc, ka tev ir tādas tiesības. Jārespektē to, ka tur tomēr tagad mitinās brālis, viņa sieva un bērni.
Un, ja man jautātu, es teiktu, ka Steisijas lielākā sāpe patiesībā nav aizliegums tur ciemoties, bet gan pati māja, bet diemžēl arī ar to nāksies Steisijai sadzīvot, ja vien negribēs uzspļaut uz veca cilvēka pēdējo gribu bet ko tad es...man neviens nejautā..

Pajautāšu vēlreiz, kā nepatika pret noteikumiem maina to spēku?

Alexxa, aiz cieņas pret omi, ir jāatstāj istaba vai divas, atkarībā no mājas lieluma, vīra radiem. Jā, un lai brauc, kad grib. Tā taču ir ģimene. Ja to nevar izturēt, tad jāiet ir prom tiem, kas nespēj pildīt vecā cilvēka pēdējo gribu.

Man nepatiktu, ja man pašai brāļa sieva noteiktu, kad es SAVĀS dzimtas mājās drīkstu ierasties.

Tātad, brālis ir morāli tiesīgs pārkāpt vecmāmiņas gribu? Vai tas Tev nešķiet nelietīgi, proti, kamēr ome dzīvo, klusēt, liekot domāt, ka viss kārtībā, māsa un mamma brauks, bet, kad nomirst un neko nevar izdarīt, tā uzspļauj uz vecā cilvēka pēdējo gribu? Tā ir tā morāles virsotne, ko aizstāvi?

Es neko neaizstāvu. Kā jau iepriekš komentāros minēju, es aizliegusi ciemošanos nebūtu, bet mazliet ir jāpakontrolē viesošanās skaits un nevar tak ieskriet pa durvīm iekšā tikai tāpēc, ka tev ir tādas tiesības. Jārespektē to, ka tur tomēr tagad mitinās brālis, viņa sieva un bērni.
Un, ja man jautātu, es teiktu, ka Steisijas lielākā sāpe patiesībā nav aizliegums tur ciemoties, bet gan pati māja, bet diemžēl arī ar to nāksies Steisijai sadzīvot, ja vien negribēs uzspļaut uz veca cilvēka pēdējo gribu ;-) bet ko tad es...man neviens nejautā..

Alexxa, manuprāt, dzimtas īpašums ir kaut kas īpašāks par dzīvokli Rīgā vai vienkāršu ēku, kurā cilvēki dzīvo. Tā ir visas ģimenes sirds, atmiņu lāde. Kādēļ, lai māsa nevēlētos vasaras nogalēs tur padzīvot

Prasu vēlreiz - ko tur darīt? Sāks ierīkot savu kārtību, neskatoties uz to, ka tur dzīvo cita ģimene, kam tur jāpavada ikdiena, nevis kas pa brīvdienām atbrauc?
Aizbraukt vasarā uz nedēļu paciemoties pie brāļa, tas būtu ok, vēl apmeklēt viņu dzimšanas dienās vai vēl kādos svētkos, bet iepriekš to laicīgi saskaņot, jo neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav dzimtas īpašums, tur dzīvo ģimene, bet tāds "Izdomāju rīt braukt un braukšu!" pataisa to par iebraucamo sētu. Aizbrauks uz to māju un ko tālāk? Sāks ierīkot savu kārtību, neskatoties uz to, ka tur dzīvo cita ģimene, kam tur jāpavada ikdiena, nevis kas pa brīvdienām atbrauc? Ja pie Tevis katras brīvdienas brauktu vīra radi, pat ja ar viņiem labas attiecības, nepieriebtos?

Te tā lieta ir jārisina savādāk, ir jārunā ar brāļa sievu un jāskaidro, ka savas vizītes saskaņos iepriekš un nebraukās jau katras brīvdienas, tad arī attieksme nomainīsies. Citādi - nav jau smuki, kā tā brāļa sieva uzvedās, bet, ja iedziļinās jautājumā, var saprast arī viņas nostāju. Es neškandalētos tā uzreiz, bet, pēc zināma laika, gan jau ka arī sāktu izrādīt neapmierinātību. Tas cilvēcīgi taču nav izturams.

Iedomājos sevi brāļa vietā.. Ja man atstātu mantojumā māju, es to tāpat nekad neuztvertu kā SAVU. Tā joprojām manās acīs būtu lielā ģimenes māja..

Manās mājās mīļotā drauga (kā arī manējie) tuvinieki ir vienmēr gaidīti.. pat ja tas būs 3 naktī vai agrā svētdienas rītā.

Cituviet paaudzes dzīvo mazos dzīvoklīšos, bet te.. princesi ielaida mājā un sākās valdīšana..

Tādām sievietēm es vispāt ieteiktu meklēt vīriešus, kuru attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām ir nekādas vai arī mūžīgā konfliktā.. Ja redz, ka vīrietis ir ģimenisks, kāpēc tas viss jāgrauj?

Tad jau tiešām iet un īrēt dzīvokli atsevišķi. Izņēmums, ja brālis un sieva vienojas un uzaicina, bet ja pati uzprasās uz padzīvošanu. Man, piemēram, ne īpaši patiktu. Sevišķi, ja būtu savstarpējas nesaskaņas.

Tātad, brālis ir morāli tiesīgs pārkāpt vecmāmiņas gribu? Vai tas Tev nešķiet nelietīgi, proti, kamēr ome dzīvo, klusēt, liekot domāt, ka viss kārtībā, māsa un mamma brauks, bet, kad nomirst un neko nevar izdarīt, tā uzspļauj uz vecā cilvēka pēdējo gribu? Tā ir tā morāles virsotne, ko aizstāvi?

Kādēļ, lai māsa nevēlētos vasaras nogalēs tur padzīvot?

Tad jau tiešām iet un īrēt dzīvokli atsevišķi. Izņēmums, ja brālis un sieva vienojas un uzaicina, bet ja pati uzprasās uz padzīvošanu. Man, piemēram, ne īpaši patiktu. Sevišķi, ja būtu savstarpējas nesaskaņas.

Rubyy, kā personas subjektīvā nepatika pret noteikumiem maina to spēku?

Jā, piekrītu Rubby un Alexxa nostājai, ka tam, kam pieder, ir tiesības uzstādīt noteikumus. Tāpēc mana rekomendācija autorei ir pieprasīt savu daļu un mammai savu. Būs kopīpašums un tad vai nu brālis ar savu sievu varēs maksāt kompensāciju vai iekārtot mammai un māsai savas istabas :D

Alexxa, manuprāt, dzimtas īpašums ir kaut kas īpašāks par dzīvokli Rīgā vai vienkāršu ēku, kurā cilvēki dzīvo. Tā ir visas ģimenes sirds, atmiņu lāde. Kādēļ, lai māsa nevēlētos vasaras nogalēs tur padzīvot? Jo brāļa sievai tas nepatīk? Vai fakts, ka dāmai ir pretenzijas, mājai atņem dzimtas īpašuma statusu? Ja viņai ir tik grūti uzturēt lielo māju tīru, lai vienu istabu atvēlētu ģimenei, kas var atbraukt ciemos, tad varbūt labāk tiešām dzīvot divistabu dzīvoklī bloka mājā.

Bet māja tika mantota ar noteiktu pienākumu pret vīra radiem, kas jaunajai saimniecei ir saistoši.

Jūs uz mirkli tagad iedomājieties, ka jūsu pašu dzīvesvietas (Mājas/dzīvokļi) pieder otrai pusei, ar kaut kādām mistiskām tiesībām viņu ģimenei nākt un iet, kad kurš vēlas? Cik ilgi jūs izturētu tādu mammu un māsu ciemos nākšanu? Pie kam, ok, omes māja, bet ko var bieži darīt vietā, kur dzīvo citi cilvēki, kur omes vairs nav? Sēdēt un blenzt uz māju? Ir normāli pa reizei aizbraukt ciemos, bet regulāri tur vazāties? Jums pašām nebūtu neērti, ja jūs būtu Steisijas vietā, regulāri vazāties uz vietu, kur viņai pat īsti nav ko darīt (Ok, paņemt dažas piemiņas lietas, satikt brāli), tikai tāpēc, ka tādas tiesības itkā ir? Nu, es nevarētu tā citai ģimenei uz nerviem krist, man kauns būtu.

Brālis bieži ieveļas pie Steisijas2, vai tas nav līdzvērtīgi tam, ka Steisija2 ciemojas pie brāļa?

Redzi, te ir tā, ka Steisijai ar brāli ir vienošanās, ka viņš būs. Ja cilvēki, ar ko dzīvo kopā Steisija (Ja tādi ir), pret to neiebilst, ir ok. Taču der atcerēties, ka brālis nedzīvo viens un, lai arī tas ir vīra ģimenes īpašums, sieva tur dzīvo, jo brālis grib tur dzīvot? Tu iesaki izjaukt ģimeni? Cik saprotu, tad, ja brālis tur nedzīvotu, tā māja tagad vispār būtu tukša. Kurš tad par viņu rūpētos? Vajag tomēr cienīt faktu, ka ģimenes īpašumā dzīvo cilvēki, kas nav tiešie radinieki un viņiem, iespējams, nav patīkami, ka pie viņiem ieveļas kad un kā ienāk prātā.

Jūs uz mirkli tagad iedomājieties, ka jūsu pašu dzīvesvietas (Mājas/dzīvokļi) pieder otrai pusei, ar kaut kādām mistiskām tiesībām viņu ģimenei nākt un iet, kad kurš vēlas? Cik ilgi jūs izturētu tādu mammu un māsu ciemos nākšanu? Pie kam, ok, omes māja, bet ko var bieži darīt vietā, kur dzīvo citi cilvēki, kur omes vairs nav? Sēdēt un blenzt uz māju? Ir normāli pa reizei aizbraukt ciemos, bet regulāri tur vazāties? Jums pašām nebūtu neērti, ja jūs būtu Steisijas vietā, regulāri vazāties uz vietu, kur viņai pat īsti nav ko darīt (Ok, paņemt dažas piemiņas lietas, satikt brāli), tikai tāpēc, ka tādas tiesības itkā ir? Nu, es nevarētu tā citai ģimenei uz nerviem krist, man kauns būtu.

Vecāmāte taču nolēma atstāt māju brālim, tad loģiski, ka viens pats tur nedzīvos,ja ir sieva un bērni. Tā tad, tās tagad ir arī ir viņas mājas un viņai ir visas tiesības tur justies kā saimniecei.

Bet māja tika mantota ar noteiktu pienākumu pret vīra radiem, kas jaunajai saimniecei ir saistoši.

Ja grib justies savās mājās kā karaliene, tad var taču iet dzīvot citur..

Nu šis vispār neloģiski un smieklīgi :-D
Nu ja, nu ja, vīram pieder māja, bet viņiem zin jāiet īrēt dzīvoklis. :-D Vecāmāte taču nolēma atstāt māju brālim, tad loģiski, ka viens pats tur nedzīvos,ja ir sieva un bērni. Tā tad, tās tagad ir arī ir viņas mājas un viņai ir visas tiesības tur justies kā saimniecei. :-)

+++palomare
Bezkauņa tā sieva.

Ja es tā mantotu māju, kurā pēc tam dzīvotu ar ģimeni, man kaut kā arī ne visai patiktu, ka man nevis pajautā, vai pie manis var atbraukt ciemos, bet uzstāda noteikumus, ka brauks kad gribēs. Justos kā tādā iebraucamajā sētā, nevis mājās, nekas, ka braucēji būtu radinieki. Reāli stulba sajūta taču - gribi brīvdienās pašiverēties pa puķu dobi, bet pēkšņi uzrodas mamma vai māsa.
Nu nopietni, cik no jums gribētu, ka pie jums tā ieveļas? Tikai šito jau varēja arī normāli izrunāt.

Šim varu tikai piekrist.
Pirms vizītes noteikti vajadzētu uzzvanīt, pajautāt vai nav aizņemti, ko ieplānojuši. Nevar taču velties tur kad vien iegribas. Tīri cilvēciski vajadzētu rēķināties ar to, ka tur tomēr dzīvo ģimene un viņiem pašiem ir sava dzīve.
Negribētu dzirdēt klauvējienus pie durvīm sestdienas rītā, kad esmu izlēmusi vienkārši slinkot, māju atstāt bardakā un pavadīt dienu gultā ar savu vīru. Tam visam klāt vēl pēc tam klausīties cik es slikta saimniece un kā es māju esmu nolaidusi. (t)

Vēl viena lieta... Ja es tā mantotu māju, kurā pēc tam dzīvotu ar ģimeni, man kaut kā arī ne visai patiktu, ka man nevis pajautā, vai pie manis var atbraukt ciemos, bet uzstāda noteikumus, ka brauks kad gribēs. Justos kā tādā iebraucamajā sētā, nevis mājās, nekas, ka braucēji būtu radinieki. Reāli stulba sajūta taču - gribi brīvdienās pašiverēties pa puķu dobi, bet pēkšņi uzrodas mamma vai māsa.
Nu nopietni, cik no jums gribētu, ka pie jums tā ieveļas? Tikai šito jau varēja arī normāli izrunāt.

Patīkami tas droši vien nav, bet ir jāņem vērā, ka tas nav brāļa sievas īpašums, bet gan Steisijas2 ģimenes īpašums. Ja grib justies savās mājās kā karaliene, tad var taču iet dzīvot citur.. Un vēl šis

Bet problēma sākas ar to, ka brālis darba dēļ bieži paliek pa nakti pie manis Rīgā.

Brālis bieži ieveļas pie Steisijas2, vai tas nav līdzvērtīgi tam, ka Steisija2 ciemojas pie brāļa?