Attiecības ar brāli un viņa ģimeni

Oj, Jūs tik daudz sarakstījuši un izteikuši domas, ka prieks lasīt!
Man lielākais "cepiens" ir par to briesmīgo attieksmi, kas nāk no brāļa sievas, kas uzreiz pēc bērēm var pateikt, Jūs nekas neesat, tagad es esmu saimniece. Es nekad neesmu pretendējusi būt tur saimniece - lai paliek viņai tādas tiesības! ... Bet es pārdzīvoju par to, ka viņa mani ir pateikusi, lai nerādos vecmammas mājās, bet viņa pati nezin kāpēc izdomājusi, ka brauks uz Rīgu un paliks dzīvokli kurā es dzīvoju. ( un ik pa laikam ari brālis) ....Tas man liekas vienkāŗsi smieklīgi .... tāpēc arī jautāju, vai es darīju pareizi, ka pateicu, lai brālim sieva manā dzīvoklī nerādās!!!! :-|

Piekriitu,frivolous.Kapeec Jums liekas,ka maasa ar mammu brauc bez briidinaashanas?

Un veel.Labi,nepatiik braalja maasa,bet kapeec liegt mammai tikties ar deelu un mazbeerniem.Jo braalja sieva ne tikai maasu,bet arii mammu izdzina no dzimtas maajas.Tas Jums liekas normaali?

Vēl kas - pēc šīs scēnas viss, ko autore ir izdarījusi - palūgusi to brāļa sievu viņas dzīvoklī nerādīties.. brālim jau neteica - nevari palikt vairs pie manis.
Vispār jau wtf - viņas vīŗs regulāri paliek pie autores, bet viņas mājās neviens gan nav gaidīts. Meh. Fūrija, ne sakarīga sieviete.

Kādēļ jums šķiet, ka autore tur visu laiku ierodas bez brīdinājuma?
Man pēc šī:

nesen nomira mūsu vecmamma-> omei bija liela māja, skaista, kurā braucāt katru nedeļas nogali, atpūtāmies. Ome bija jau sen nolēmusi, ka māju pārrakstīs brālim -> Un to es tā pieņēmu -> Bet, kad ome nomira, nākamajā dienā, brāļa sieva paziņoja, ka tagad viņa ir vienīgā saimniece, nevienam citam nav teikšana un kas es šeit savu kāju varu nespert. .
Saprotu, ka man teikšana mājā nav nekāda, bet nedomāju, ka var tik rupji izmest ārā. ..

šķiet, ka tai brāļa sievai viss bija 'labi' tik ilgi, kamēr tur bija pati ome. Gluži vienkārši 'nerādīja' īsto seju, lai mantojums arī paliktu tikai brālim.
Nu kā tā var darīt, un vēl jo vairāk - kā ko tādu var censties attaisnot? Te nav runa par kkādu nemitīgu un nepaziņotu uzkrišanu uz galvas. Visu laiku šī sistēma bija ok, bet jau nākamajādienā pēc nāves ne ..
Alexas un citu argumenti būtu puslīz saprotami, ja starp notikumiem būtu lielāks laika intervāls. Bet tad arī sakarīga sieva runātu par ciemošanāš biežumu, ne ultimāta veidā liegtu komunikāciju.

Ja viņa turpinātu uzvesties kā mantkārīga, neiejūtīga kaza (lasīt - lamāt tuvineikus, ne tikai autori, bet arī cilvēku, kam tikko aizgājusi māte (autores mammu)), tad censtos daļu īpašuma atgūt oficiāli, jo sevišķi, ja nav spēkā esoša testamenta. Kaut tādēļ, lai 'vēlāk' (pie šķiršanāš vai brāļa nāves' viss īpašums nepaliktu 'svešam' cilvēkam. Pašiem par savu finansiālo labklājību jārūpējas ;)

Māsas (arī mammas) piekāpšanās jautājumā par māju ir liela pretimnākšana brālim, proti, iespējams, māsa pati Rīgā īrē dzīvokli, tajā vēl uzņem brāli, kad tam nepieciešams, kamēr brālis, nemaksājot īri, dzīvo dzimtas īpašumā, iespējams, to vēl juridiski pilnībā noformējot uz sevi. Tātad, kuram tagad ir lielāks ieguvums un pretimnākšana?

Mums nav informācijas par to, vai mammai un māsai dzīvokļi ir īrēti, vai privātīpašums, taču ir informācija, ka viņas jau iepriekš bija izvēlējušās atstāt māju un dzīvot citur, kamēr brālis ar ģimeni tur dzīvoja arī, kamēr vecmāmiņa bija dzīva.

Saprotu, ka Tu neesi spējīga atšķirt parastu apdzīvojamu ēku un dzimtas īpašuma

Ja nesakārtos savstarpējās attiecības, nebūs nekāda dzimtas īpašuma. Kāpēc? Tāpēc, ka:
a) Mamma ar māsu izkaros sev mājas daļas un brauks uz turieni bez brīdinājuma, kad vien ienāk prātā. Kas notiks tālāk? Sieva brāli par to zāģēs, līdz brālis neizturēs un pārvāksies citur. Tā kā par mājas daļu viņam joprojām būs jāmaksā. Cilvēkam, kas nevar atļauties sev pie vajadzības naktsmītni Rīgā un paliek pie māsas, tas būs par daudz un viņš būs spiests no mājas daļas atteikties. Ja mamma ar māsu nevarēs atļauties izpirkt viņa daļu, tiesa lems, ka visa māja jāpārdod un ienākumi no mājas pārdošanas, jāsadala visiem vienādi. Rezultāts - dzimtas mājas nav, tajā dzīvo citi cilvēki.
b) Māja paliek brālim, bet viņas joprojām tur skraida kad grib un dara, ko grib. Atkal jau sieva sāks zāģēt brāli (Ja viņam pašam jau nebūs piegriezies, ka viņš no rīta atnāk uz virtuvi, bet tur, bez brīdinājuma māsiņa jau kaut ko šiverē kārtējo reizi), brālis izvācas, lai viņa ģimenei būtu miers un pašam nebūtu jābūt pa vidu mūžīgiem kašķiem, bet pavilkt atsevišķu dzīvesvietu un māju nevar, tāpēc māja jāpārdod. Ja mammai un māsai, kam ir pirmpirkuma tiesības šajā situācijā, nav līdzekļu, lai māju izpirktu - woalla - mājas nav atkal.

Kamēr nesakārtos savstarpējās attiecības, nav runas par to, cik sen šī māja ģimenei pieder. Nemācēs sadzīvot, pazaudēs tāpat. Pat, ja mamma ar māsu to māju atpirks, brālis jau tur vairs nerādīsies - sieva neļaus, attiecīgi varēs priecāties par dzimtas māju, bet brālis būs pazaudēts un viss tāpēc, ka dāmām ar savu egoismu būs bijis grūti cienīt vienai otru (Sievas gadījumā viņas privātumu, māsas un mammas gadījumā viņu tiesības apmeklēt īpašumu) un vienoties, kā tad tas viss notiks.

Nu tu nu arī esi diemžēl tāda, kāda esi. Kaut ko pa druskai apgrābsta un tad nu baigie spriedumi gāžas ārā. Atvaino, bet šis nu gan nebūs tavs lauciņš. Čuči smuki |-)

ctn, super! Tu tiešām esi īsts paraugs!

Gan jau arī kādreiz Tu iemācīsies mīlēt cilvēkus un lietas izmantot, ne otrādi, nenokar degunu! ;)

ctn, super! Tu tiešām esi īsts paraugs!

Var celt prasību tiesā arī pēc tam, kad brālis jau ir visu nokārtojis zemesgrāmatā. Tas nav šķērslis.

Nu vispār šis "cepiens" ir mazliet tomēr lieks, juridiski, ja omīte būtu noformējusi pilnīgam svešiniekam, kamēr nav tiesas ceļā panākts tas, ka varbūt daļēji (un mazākajā mērā, jo mantojums ir norakstīts kādai konkrētai personai) no īpašuma cenas, vai paša īpašuma pienākas kādam tuvākam radiniekam, ja tas pretendē, ja nav pirms nāves veikts jau dāvinājuma, ne mantojuma noformējums, tikmēr tā māja juridiski ir viņu. Piedevām, ja ir pagājuši trīs mēneši, kopš mantojuma izsludināšanas Latvijas vēstnesī un neviens pretendents nav pieteicies, tad viss ir nokavēts, bet tā kā mantotājs ir pirmās pakāpes, viņam ir diezgan lielas tiesības, pat, ja dodas caur tiesām un tā būtu naudas izšķiešana, ja godīgi, paša mantojuma noformēšana uz jaunā īpašnieka vārda jau maksā ap 70eiro, bet visi tiesu procesi var vilkties ļoti ilgi un būt pilnīgi attiecību graujoši. Šeit lielāka problēma ir komunikācijā, noprotu, ka māsa māju sev negrib, līdz ar to, vajag meklēt kompromisus, - ja jau viņi vēlas palikt Rīgā, tad jāļauj ciemoties arī attiecīgajā īpašumā. Ņemot vērā juridiskos statusus, māja pieder brālim, līdz ar to, īsti jau nevar sākt saimniekot kāds cits, bet ar radiem taču jāmāk sadzīvot un vienīgais ceļš ir ceļš ar kompromisiem, bet, protams, no abām pusēm.

Manuprāt, te nav runa par māju, bet problēma ir tieši autores un brāļa māsas abpusējā nepatika. Patiesibā jau autorei nevajadzētu būt nekādai daļai gar brāļa sievu un nosodīt viņu par slinkumu, kredītiem utt. Un brāļa sieva noteikti zina šo nepatiku un negrib lai autore ciemojas. varbyt ir vērs uzlabot attiecibas? Man butu diezgan pretīgi, ja mana drauga māsa nāktu pie mums ciemos un pēc tam zākātu visapkārt kāda es slikta, slinka utt. Tādu cilvēku neviens savās mājās negrib redzēt.. UN kādi ir viņas nepatikas iemesli pret autori? Derētu to ari uzzināt

Ja pati būtu tādā situācijā, es brīnītos, ja tu tagad teiktu, ka būtu sajūsmā, par ciemošanos, piemēram, katrā nedēļas nogalē. Saprotams, ka tagad to noliegsi, jo mēs visas jau te cenšamies iztaisīties pēc iespējas pareizākas.

Ir runa par lielu māju, nevis divistabu dzīvokli. Bet, izvērtējot mājas plānojumu, izmērus, es noteiktu apdomātu vai es pati vēlos dzīvot šādā mājā, ņemot vērā omes noteikumus. Ja nespētu, es vienkārši tur nedzīvotu, nevis sagaidītu, kad ome aizies pie radiem debesīs, lai sāktu visus izrīkot pēc savas patikas.

Man tāda aina uzreiz galvā - es no rīta naktskreklā, ar vīriņu gultā, logos iespīd viegla saulīte...te pēkšņi zvans pie durvīm. Atveru - vesela brigāde priekšā, spontāni izdomājusi atbraukt gaļu uzcept, nu neko...ceļos augšā un cepu gaļu. Dzimtas māja paliek dzimtas māja un tas jau nekas, ka ar vīriņu bija citi plāni.

Tieši tā. Tas nekas, jo kad ar koferiem atbrauci, zināji, kas sagaida. |-)

Arī, nevis tikai un vienīgi, tātad, nekādus uzstādījumus nevar noteikt. Var lūgt, bet tikai un vienīgi lūgt. Kā jau minēju, dzimtas īpašums ir cita lieta. Ja jaunais pāris būtu paši nopirkuši māju, tad tur brauktu māsa un mamma, es ieteiktu nospraust robežas. Dzimtas īpašums ir visas dzimtas mājas.

Ja pati būtu tādā situācijā, es brīnītos, ja tu tagad teiktu, ka būtu sajūsmā, par ciemošanos, piemēram, katrā nedēļas nogalē. Saprotams, ka tagad to noliegsi, jo mēs visas jau te cenšamies iztaisīties pēc iespējas pareizākas.

Dzimtas īpašums ir visas dzimtas mājas

Man tāda aina uzreiz galvā - es no rīta naktskreklā, ar vīriņu gultā, logos iespīd viegla saulīte...te pēkšņi zvans pie durvīm. Atveru - vesela brigāde priekšā, spontāni izdomājusi atbraukt gaļu uzcept, nu neko...ceļos augšā un cepu gaļu. Dzimtas māja paliek dzimtas māja un tas jau nekas, ka ar vīriņu bija citi plāni. :-D

Ja viņas dzīvo uz vietas un palīdz ar saimniecību, tad jā. Bet, ja viss uzturēšanas darbs ir uz brāļa ģimeni, viņas tikai atbrauc, kad ienāk prātā - tie ir ciemiņi, lai arī radinieki.

Māsas (arī mammas) piekāpšanās jautājumā par māju ir liela pretimnākšana brālim, proti, iespējams, māsa pati Rīgā īrē dzīvokli, tajā vēl uzņem brāli, kad tam nepieciešams, kamēr brālis, nemaksājot īri, dzīvo dzimtas īpašumā, iespējams, to vēl juridiski pilnībā noformējot uz sevi. Tātad, kuram tagad ir lielāks ieguvums un pretimnākšana?

Saprotu, ka Tu neesi spējīga atšķirt parastu apdzīvojamu ēku un dzimtas īpašuma, tāpēc nemaz nepūlēšos vairs par to ieminēties.

Tās ir arī māsas un mammas mājas.

Ja viņas dzīvo uz vietas un palīdz ar saimniecību, tad jā. Bet, ja viss uzturēšanas darbs ir uz brāļa ģimeni, viņas tikai atbrauc, kad ienāk prātā - tie ir ciemiņi, lai arī radinieki.

Lai kā tev nepatiktu, tās ir arī brāļa sievas mājas!

Arī, nevis tikai un vienīgi, tātad, nekādus uzstādījumus nevar noteikt. Var lūgt, bet tikai un vienīgi lūgt. Kā jau minēju, dzimtas īpašums ir cita lieta. Ja jaunais pāris būtu paši nopirkuši māju, tad tur brauktu māsa un mamma, es ieteiktu nospraust robežas. Dzimtas īpašums ir visas dzimtas mājas.

Nu, tad par ko ir runa? Atļauja ierasties nevienam nav jālūdz, ja vēlas cilvēciskas attiecības, tad tomēr ar demonstratīvu mammas un māsas izlikšanu nevajadzētu aizrauties, jo pastāv reālas iespējas iedzīvoties kopīpašumā vai palikt vispār bez īpašuma. Ir jāzina, kad sprēgāt un kad paklusēt.

Tu tā runā, it kā es būtu viņas izlikusi. :-D

Tās ir arī māsas un mammas mājas.

Lai kā tev nepatiktu, tās ir arī brāļa sievas mājas! ;-)

Man tomēr gribētos, lai neskatoties uz to, ka tas ir dzimtas īpašums, saprot, ka tās ir manas mājas, un savus apmeklējumus saskaņo laicīgi.

Tās ir arī māsas un mammas mājas.

Nemaina! Ja es būtu brāļa māsa, pirms ciemošanās noteikti piezvanītu. Ja es būtu brāļa sieva, man patiktu, ja ciemošanās būtu plānotas nevis spontānas!

Nu, tad par ko ir runa? Atļauja ierasties nevienam nav jālūdz, ja vēlas cilvēciskas attiecības, tad tomēr ar demonstratīvu mammas un māsas izlikšanu nevajadzētu aizrauties, jo pastāv reālas iespējas iedzīvoties kopīpašumā vai palikt vispār bez īpašuma. Ir jāzina, kad sprēgāt un kad paklusēt.

Alexxa, aiz cieņas pret omi, ir jāatstāj istaba vai divas, atkarībā no mājas lieluma, vīra radiem. Jā, un lai brauc, kad grib. Tā taču ir ģimene. Ja to nevar izturēt, tad jāiet ir prom tiem, kas nespēj pildīt vecā cilvēka pēdējo gribu.

Bet redzi, ne jau par istabām es runāju.
Ja nevar vienoties par laikiem, kad ierodas tie radinieki, viņi vienkārši brauc bez brīdinājuma, tad tas ir garām. Tāpat, ja ir vienošanās, ka radi var braukt, teiksim, katras brīvdienas, bet man vienas brīvdienas gribās pavadīt mājās tikai ar ģimeni, bet nav iespējams ar radiem sarunāt, ka viņi vienas brīvdienas pa laikam izlaidīs, tad tas paliek neciešami.
Un arī tas, ka atbrauc un sāk visu pārkārtot pa savam (Nav runa par viņiem atvēlētajām istabām, bet, kaut vai mēbelēm - ja man ir ērtāk, ka dīvāns viesistabā stāv pie vienas sienas, bet radi, kas atbrauc, uzstāj, ka dīvānam jāstāv pie otras, kaut pirms tam viņš vispār pie loga ir stāvējis), neskatoties uz to, ka ikdienā tur dzīvo ģimene, kurai būtu jāļauj dzīvot, kā viņiem pašiem ērtāk.
Respektīvi - ja radi nav runājami, kas, šobrīd šķiet, ka tā arī ir un konflikti ir bijuši vēl vecmāmiņai dzīvai esot, tad tūlīt tur būs elle.
Man tomēr gribētos, lai neskatoties uz to, ka tas ir dzimtas īpašums, saprot, ka tās ir manas mājas, un savus apmeklējumus saskaņo laicīgi. Es arī pie citiem nespētu tā ievelties, nepajautājot, vai ģimenei nav citu plānu un vai mana klātbūtne tur netraucēs.