Attiecības ar brāli un viņa ģimeni

Tad jau tiešām iet un īrēt dzīvokli atsevišķi. Izņēmums, ja brālis un sieva vienojas un uzaicina, bet ja pati uzprasās uz padzīvošanu. Man, piemēram, ne īpaši patiktu. Sevišķi, ja būtu savstarpējas nesaskaņas.

Tātad, brālis ir morāli tiesīgs pārkāpt vecmāmiņas gribu? Vai tas Tev nešķiet nelietīgi, proti, kamēr ome dzīvo, klusēt, liekot domāt, ka viss kārtībā, māsa un mamma brauks, bet, kad nomirst un neko nevar izdarīt, tā uzspļauj uz vecā cilvēka pēdējo gribu? Tā ir tā morāles virsotne, ko aizstāvi?

Iedomājos sevi brāļa vietā.. Ja man atstātu mantojumā māju, es to tāpat nekad neuztvertu kā SAVU. Tā joprojām manās acīs būtu lielā ģimenes māja..

Manās mājās mīļotā drauga (kā arī manējie) tuvinieki ir vienmēr gaidīti.. pat ja tas būs 3 naktī vai agrā svētdienas rītā.

Cituviet paaudzes dzīvo mazos dzīvoklīšos, bet te.. princesi ielaida mājā un sākās valdīšana..

Tādām sievietēm es vispāt ieteiktu meklēt vīriešus, kuru attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām ir nekādas vai arī mūžīgā konfliktā.. Ja redz, ka vīrietis ir ģimenisks, kāpēc tas viss jāgrauj?

Alexxa, manuprāt, dzimtas īpašums ir kaut kas īpašāks par dzīvokli Rīgā vai vienkāršu ēku, kurā cilvēki dzīvo. Tā ir visas ģimenes sirds, atmiņu lāde. Kādēļ, lai māsa nevēlētos vasaras nogalēs tur padzīvot

Prasu vēlreiz - ko tur darīt? Sāks ierīkot savu kārtību, neskatoties uz to, ka tur dzīvo cita ģimene, kam tur jāpavada ikdiena, nevis kas pa brīvdienām atbrauc?
Aizbraukt vasarā uz nedēļu paciemoties pie brāļa, tas būtu ok, vēl apmeklēt viņu dzimšanas dienās vai vēl kādos svētkos, bet iepriekš to laicīgi saskaņot, jo neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav dzimtas īpašums, tur dzīvo ģimene, bet tāds "Izdomāju rīt braukt un braukšu!" pataisa to par iebraucamo sētu. Aizbrauks uz to māju un ko tālāk? Sāks ierīkot savu kārtību, neskatoties uz to, ka tur dzīvo cita ģimene, kam tur jāpavada ikdiena, nevis kas pa brīvdienām atbrauc? Ja pie Tevis katras brīvdienas brauktu vīra radi, pat ja ar viņiem labas attiecības, nepieriebtos?

Te tā lieta ir jārisina savādāk, ir jārunā ar brāļa sievu un jāskaidro, ka savas vizītes saskaņos iepriekš un nebraukās jau katras brīvdienas, tad arī attieksme nomainīsies. Citādi - nav jau smuki, kā tā brāļa sieva uzvedās, bet, ja iedziļinās jautājumā, var saprast arī viņas nostāju. Es neškandalētos tā uzreiz, bet, pēc zināma laika, gan jau ka arī sāktu izrādīt neapmierinātību. Tas cilvēcīgi taču nav izturams.

Tātad, brālis ir morāli tiesīgs pārkāpt vecmāmiņas gribu? Vai tas Tev nešķiet nelietīgi, proti, kamēr ome dzīvo, klusēt, liekot domāt, ka viss kārtībā, māsa un mamma brauks, bet, kad nomirst un neko nevar izdarīt, tā uzspļauj uz vecā cilvēka pēdējo gribu? Tā ir tā morāles virsotne, ko aizstāvi?

Es neko neaizstāvu. Kā jau iepriekš komentāros minēju, es aizliegusi ciemošanos nebūtu, bet mazliet ir jāpakontrolē viesošanās skaits un nevar tak ieskriet pa durvīm iekšā tikai tāpēc, ka tev ir tādas tiesības. Jārespektē to, ka tur tomēr tagad mitinās brālis, viņa sieva un bērni.
Un, ja man jautātu, es teiktu, ka Steisijas lielākā sāpe patiesībā nav aizliegums tur ciemoties, bet gan pati māja, bet diemžēl arī ar to nāksies Steisijai sadzīvot, ja vien negribēs uzspļaut uz veca cilvēka pēdējo gribu ;-) bet ko tad es...man neviens nejautā..

Alexxa, aiz cieņas pret omi, ir jāatstāj istaba vai divas, atkarībā no mājas lieluma, vīra radiem. Jā, un lai brauc, kad grib. Tā taču ir ģimene. Ja to nevar izturēt, tad jāiet ir prom tiem, kas nespēj pildīt vecā cilvēka pēdējo gribu.

Man nepatiktu, ja man pašai brāļa sieva noteiktu, kad es SAVĀS dzimtas mājās drīkstu ierasties.

Es neko neaizstāvu. Kā jau iepriekš komentāros minēju, es aizliegusi ciemošanos nebūtu, bet mazliet ir jāpakontrolē viesošanās skaits un nevar tak ieskriet pa durvīm iekšā tikai tāpēc, ka tev ir tādas tiesības. Jārespektē to, ka tur tomēr tagad mitinās brālis, viņa sieva un bērni.
Un, ja man jautātu, es teiktu, ka Steisijas lielākā sāpe patiesībā nav aizliegums tur ciemoties, bet gan pati māja, bet diemžēl arī ar to nāksies Steisijai sadzīvot, ja vien negribēs uzspļaut uz veca cilvēka pēdējo gribu bet ko tad es...man neviens nejautā..

Pajautāšu vēlreiz, kā nepatika pret noteikumiem maina to spēku?

Bet tai brala sievai kauns nav,ka bralis biezi dzivojas pie masas,bet vinai tgd liegts braukt uz mantoto maji? Uzskatu,kamer bralis dzivo dd pie masas,vina drosi var biezi braukt pie vina. Domajat,vkbai nebesi,ka vinas bralis tur gandriz vai dzivo un biezi ievelas vel vina sieva?! Bet saprast var ari brala sievu.vina ta jau redz biezi to vira masu,un vel brivdienas nav miera. Sis pie kafijas teses butu velreiz jaizruna,cik biezi masa drikstetu braukt pie brala un cik ilgu laiku ieprieks bridina,jo tomer jaievero,ka te dzivo gimene. Tai pat laiks,ja vralis ar ausim vsp neklapetu un vina majas man butu liegtas,tad manas majas butu liegtas viniem abie

Pajautāšu vēlreiz, kā nepatika pret noteikumiem maina to spēku?

Nemaina! Ja es būtu brāļa māsa, pirms ciemošanās noteikti piezvanītu. Ja es būtu brāļa sieva, man patiktu, ja ciemošanās būtu plānotas nevis spontānas!

Es so situaciju vsp redzu taa-ta ja brala sievai ir slikts kontakts ar vinu,vina beidzot "izmantoja savas tiesibas" padzit vira gimeni no majas. Mahinacijas ar mantojumu ari var pastavet,bet diez vai. Manuprat,situacija jarisina ar brali,Jo ta tomer vina maja

Alexxa, aiz cieņas pret omi, ir jāatstāj istaba vai divas, atkarībā no mājas lieluma, vīra radiem. Jā, un lai brauc, kad grib. Tā taču ir ģimene. Ja to nevar izturēt, tad jāiet ir prom tiem, kas nespēj pildīt vecā cilvēka pēdējo gribu.

Bet redzi, ne jau par istabām es runāju.
Ja nevar vienoties par laikiem, kad ierodas tie radinieki, viņi vienkārši brauc bez brīdinājuma, tad tas ir garām. Tāpat, ja ir vienošanās, ka radi var braukt, teiksim, katras brīvdienas, bet man vienas brīvdienas gribās pavadīt mājās tikai ar ģimeni, bet nav iespējams ar radiem sarunāt, ka viņi vienas brīvdienas pa laikam izlaidīs, tad tas paliek neciešami.
Un arī tas, ka atbrauc un sāk visu pārkārtot pa savam (Nav runa par viņiem atvēlētajām istabām, bet, kaut vai mēbelēm - ja man ir ērtāk, ka dīvāns viesistabā stāv pie vienas sienas, bet radi, kas atbrauc, uzstāj, ka dīvānam jāstāv pie otras, kaut pirms tam viņš vispār pie loga ir stāvējis), neskatoties uz to, ka ikdienā tur dzīvo ģimene, kurai būtu jāļauj dzīvot, kā viņiem pašiem ērtāk.
Respektīvi - ja radi nav runājami, kas, šobrīd šķiet, ka tā arī ir un konflikti ir bijuši vēl vecmāmiņai dzīvai esot, tad tūlīt tur būs elle.
Man tomēr gribētos, lai neskatoties uz to, ka tas ir dzimtas īpašums, saprot, ka tās ir manas mājas, un savus apmeklējumus saskaņo laicīgi. Es arī pie citiem nespētu tā ievelties, nepajautājot, vai ģimenei nav citu plānu un vai mana klātbūtne tur netraucēs.

Nemaina! Ja es būtu brāļa māsa, pirms ciemošanās noteikti piezvanītu. Ja es būtu brāļa sieva, man patiktu, ja ciemošanās būtu plānotas nevis spontānas!

Nu, tad par ko ir runa? Atļauja ierasties nevienam nav jālūdz, ja vēlas cilvēciskas attiecības, tad tomēr ar demonstratīvu mammas un māsas izlikšanu nevajadzētu aizrauties, jo pastāv reālas iespējas iedzīvoties kopīpašumā vai palikt vispār bez īpašuma. Ir jāzina, kad sprēgāt un kad paklusēt.

Man tomēr gribētos, lai neskatoties uz to, ka tas ir dzimtas īpašums, saprot, ka tās ir manas mājas, un savus apmeklējumus saskaņo laicīgi.

Tās ir arī māsas un mammas mājas.

Nu, tad par ko ir runa? Atļauja ierasties nevienam nav jālūdz, ja vēlas cilvēciskas attiecības, tad tomēr ar demonstratīvu mammas un māsas izlikšanu nevajadzētu aizrauties, jo pastāv reālas iespējas iedzīvoties kopīpašumā vai palikt vispār bez īpašuma. Ir jāzina, kad sprēgāt un kad paklusēt.

Tu tā runā, it kā es būtu viņas izlikusi. :-D

Tās ir arī māsas un mammas mājas.

Lai kā tev nepatiktu, tās ir arī brāļa sievas mājas! ;-)

Lai kā tev nepatiktu, tās ir arī brāļa sievas mājas!

Arī, nevis tikai un vienīgi, tātad, nekādus uzstādījumus nevar noteikt. Var lūgt, bet tikai un vienīgi lūgt. Kā jau minēju, dzimtas īpašums ir cita lieta. Ja jaunais pāris būtu paši nopirkuši māju, tad tur brauktu māsa un mamma, es ieteiktu nospraust robežas. Dzimtas īpašums ir visas dzimtas mājas.

Tās ir arī māsas un mammas mājas.

Ja viņas dzīvo uz vietas un palīdz ar saimniecību, tad jā. Bet, ja viss uzturēšanas darbs ir uz brāļa ģimeni, viņas tikai atbrauc, kad ienāk prātā - tie ir ciemiņi, lai arī radinieki.

Ja viņas dzīvo uz vietas un palīdz ar saimniecību, tad jā. Bet, ja viss uzturēšanas darbs ir uz brāļa ģimeni, viņas tikai atbrauc, kad ienāk prātā - tie ir ciemiņi, lai arī radinieki.

Māsas (arī mammas) piekāpšanās jautājumā par māju ir liela pretimnākšana brālim, proti, iespējams, māsa pati Rīgā īrē dzīvokli, tajā vēl uzņem brāli, kad tam nepieciešams, kamēr brālis, nemaksājot īri, dzīvo dzimtas īpašumā, iespējams, to vēl juridiski pilnībā noformējot uz sevi. Tātad, kuram tagad ir lielāks ieguvums un pretimnākšana?

Saprotu, ka Tu neesi spējīga atšķirt parastu apdzīvojamu ēku un dzimtas īpašuma, tāpēc nemaz nepūlēšos vairs par to ieminēties.

Arī, nevis tikai un vienīgi, tātad, nekādus uzstādījumus nevar noteikt. Var lūgt, bet tikai un vienīgi lūgt. Kā jau minēju, dzimtas īpašums ir cita lieta. Ja jaunais pāris būtu paši nopirkuši māju, tad tur brauktu māsa un mamma, es ieteiktu nospraust robežas. Dzimtas īpašums ir visas dzimtas mājas.

Ja pati būtu tādā situācijā, es brīnītos, ja tu tagad teiktu, ka būtu sajūsmā, par ciemošanos, piemēram, katrā nedēļas nogalē. Saprotams, ka tagad to noliegsi, jo mēs visas jau te cenšamies iztaisīties pēc iespējas pareizākas.

Dzimtas īpašums ir visas dzimtas mājas

Man tāda aina uzreiz galvā - es no rīta naktskreklā, ar vīriņu gultā, logos iespīd viegla saulīte...te pēkšņi zvans pie durvīm. Atveru - vesela brigāde priekšā, spontāni izdomājusi atbraukt gaļu uzcept, nu neko...ceļos augšā un cepu gaļu. Dzimtas māja paliek dzimtas māja un tas jau nekas, ka ar vīriņu bija citi plāni. :-D

Ja pati būtu tādā situācijā, es brīnītos, ja tu tagad teiktu, ka būtu sajūsmā, par ciemošanos, piemēram, katrā nedēļas nogalē. Saprotams, ka tagad to noliegsi, jo mēs visas jau te cenšamies iztaisīties pēc iespējas pareizākas.

Ir runa par lielu māju, nevis divistabu dzīvokli. Bet, izvērtējot mājas plānojumu, izmērus, es noteiktu apdomātu vai es pati vēlos dzīvot šādā mājā, ņemot vērā omes noteikumus. Ja nespētu, es vienkārši tur nedzīvotu, nevis sagaidītu, kad ome aizies pie radiem debesīs, lai sāktu visus izrīkot pēc savas patikas.

Man tāda aina uzreiz galvā - es no rīta naktskreklā, ar vīriņu gultā, logos iespīd viegla saulīte...te pēkšņi zvans pie durvīm. Atveru - vesela brigāde priekšā, spontāni izdomājusi atbraukt gaļu uzcept, nu neko...ceļos augšā un cepu gaļu. Dzimtas māja paliek dzimtas māja un tas jau nekas, ka ar vīriņu bija citi plāni.

Tieši tā. Tas nekas, jo kad ar koferiem atbrauci, zināji, kas sagaida. |-)

Manuprāt, te nav runa par māju, bet problēma ir tieši autores un brāļa māsas abpusējā nepatika. Patiesibā jau autorei nevajadzētu būt nekādai daļai gar brāļa sievu un nosodīt viņu par slinkumu, kredītiem utt. Un brāļa sieva noteikti zina šo nepatiku un negrib lai autore ciemojas. varbyt ir vērs uzlabot attiecibas? Man butu diezgan pretīgi, ja mana drauga māsa nāktu pie mums ciemos un pēc tam zākātu visapkārt kāda es slikta, slinka utt. Tādu cilvēku neviens savās mājās negrib redzēt.. UN kādi ir viņas nepatikas iemesli pret autori? Derētu to ari uzzināt

Nu vispār šis "cepiens" ir mazliet tomēr lieks, juridiski, ja omīte būtu noformējusi pilnīgam svešiniekam, kamēr nav tiesas ceļā panākts tas, ka varbūt daļēji (un mazākajā mērā, jo mantojums ir norakstīts kādai konkrētai personai) no īpašuma cenas, vai paša īpašuma pienākas kādam tuvākam radiniekam, ja tas pretendē, ja nav pirms nāves veikts jau dāvinājuma, ne mantojuma noformējums, tikmēr tā māja juridiski ir viņu. Piedevām, ja ir pagājuši trīs mēneši, kopš mantojuma izsludināšanas Latvijas vēstnesī un neviens pretendents nav pieteicies, tad viss ir nokavēts, bet tā kā mantotājs ir pirmās pakāpes, viņam ir diezgan lielas tiesības, pat, ja dodas caur tiesām un tā būtu naudas izšķiešana, ja godīgi, paša mantojuma noformēšana uz jaunā īpašnieka vārda jau maksā ap 70eiro, bet visi tiesu procesi var vilkties ļoti ilgi un būt pilnīgi attiecību graujoši. Šeit lielāka problēma ir komunikācijā, noprotu, ka māsa māju sev negrib, līdz ar to, vajag meklēt kompromisus, - ja jau viņi vēlas palikt Rīgā, tad jāļauj ciemoties arī attiecīgajā īpašumā. Ņemot vērā juridiskos statusus, māja pieder brālim, līdz ar to, īsti jau nevar sākt saimniekot kāds cits, bet ar radiem taču jāmāk sadzīvot un vienīgais ceļš ir ceļš ar kompromisiem, bet, protams, no abām pusēm.