visnotaļ interesanta diskusija... Bet es īsti nesaprotu vienu - kā var būt kopā, jo īpaši laulībā ar cilvēku, ar kuru nevar izrunāt visu, kas uz sirds? Ar savu vīru esmu kopā teju 10 gadus un man nav problēmu viņam pateikt pilnīgi visu, ko domāju, kā jūtos, mēs varam izrunāt visas savas seksuālās vēlmes līdz pēdējam sīkumam un gribētos teikt, ka esam izmēģinājuši teju visu iespējamo.
Un gribētos īpaši veltīt komentāru Dionysus - Tu visu laiku saki un uzsver, ka vainīgs nekad nav viens, viena pagale nedeg, ja kāds no pāra krāpj, tad tajā ir arī otras pusītes vaina un tā tālāk un tā joprojām. Pie problēmām attiecībās var būt vainīgas abas puses, bet pie krāpšanas - vainīgs ir tikai un vienīgi krāpējs. Vainīgs par visiem 100%, bez jebkādiem BET un izņēmumiem! Ja kādam no pāra gribas seksu vai cita veida tuvību ar kādu citu - tad vispirms izšķiries no savas otrās pusītes un tad guli ar citu! Jo šobrīd daži labi (gan vīrieši, gan sievietes) ir labi iekārtojušies - ar vīru/sievu mājās ir ērti/otra puse finansiāli nodrošina, bet ar citu vīrieti/sievieti ir ekšens un labs sekss utt. Tas ir pilnīgi normāli, ja pēc daudziem gadiem attiecībā vai laulībās zūd dzirkstele, ikdiena pārvērtusies par rutīnu un sākam seksuāli iekārot kādu citu - bet vārds "krāpšana" nozīmē, ka mēs guļam ar kādu citu, esot attiecībās/laulībā un tas, lūk, ir nepiedodami un pretīgi.
Vīra vecāki ir šķīrušies, bet viņa tētis vispirms pārtrauca esošo laulību, pirms līda citas gultā - lūk, tādu cilvēku es cienu! Savukārt mani vecāki dzīvo laulībā jau 30 gadus, bet tētis ir krāpis mammu. Kad tas nāca gaismā, gāja traki, bet mamma piedeva, tētis pārtrauca sānsoļus un tagad viņi joprojām dzīvo kopā, bet kopš tā brīža jebkāda cieņa pret manu tēvu kā tēvu man ir zudusi, lai cik daudz par mani viņš visu dzīvi būtu rūpējies, lai cik labi tagad rūpētos par mammu...