Ja vīrietim ir mīļākā

Nikola. Nu jau tu manus rakstīto sagrozi. Nevajag spekulēt ar izrautu tekstu no konteksta! :-P

Cilvēks ārpus attiecībās meklē to kas attiecībās trūkst. Gan vīrietis, gan sieviete.

cilvēkam ir mute, lai to pateiktu, nevis izvēlēties vienkāršāko ceļu, iegulties cita/as gultā un tēlot vēl cietēju...pretīgi.

Nevajag problēmas, lai krāptu. Vienkārši vajag jaunus cilvēkus, jaunas sajūtas. Sieva varbūt izcila, bet vienmēr vajag vel un vel...

Tā jau arī ir problēma - vajag jaunas sajūtas,attiecībās ir rutīna.

Lai nu kā necienu tādus vīriešus,kas nav gatavi risināt problēmas un strādāt pie attiecībām.
Arī tās sievietes,kas guļ ar vīriešiem,kuriem ir ģimene - bērns. Bērns taču ne pie kā nav vainīgs..

Neuzticība man nešķiet pieņemama nekādā ziņā, vienalga, vai esi tas, kas krāpj, vai ar ko. Ja kaut kas vairs neapmierina - ejam katrs savu ceļu un nevajag neko sarežģīt.
Laulības gadījumā, uzzinot, ka vīrs krāpj, jāapdomā, cik svarīgi laulību nosargāt. Ja ir bijis viens sakars - iespējams var piedot, bet pastāvīgas attiecības paralēli laulībai - emocionāli sāpīgs un, manuprāt, vienvirziena virzienā vērsts variants.
Protams, katrai sievietei ir savas prioritātes. Ja ņem vērā, ka ir bērni, vajag apsvērt, cik lieli viņi ir, jo tēvu bērnam atņemt nav ētiski pareizi. Nākamais jautājums drošvien ir - vai pati strādā vai vīrs uztur? Ja esi pilnībā atkarīga, realitāte var piespiest tevi pie sienas un neatstāt izvēli kā tikai pieciest to un palikt ar viņu.
Lai gan, kā jau minēju sākumā, es neuzskatu to par ko morāli pareizu, bet es nezinu, kāda būtu manis pašas attieksme, reakcija konkrētajā situācijā.

Man tādas sievietes kā Dolcy liekas skumjas. Kā suns uz siena kaudzes - pašai nevajag, bet no citas atņems.

Ja virietim ir milaaka vins ir jasuta d*rst.

Man liekas pretīga krāpnieku attaisnošana ar "sieviete nedeva seksu tik bieži, cik vajag/nedeva seksā to, ko vajag" vai kaut ko tamlīdzīgu. Ja sekss attiecībās nav tāds, kā vajag un izrunāšanās nelīdz tad ir nevis jākrāpj, bet jāšķiras.


Sekss vispar nav taa litea kuru buutu kada jadod vai otradi, jaapvainojas ja nedod.
Taa ir dabiga attiecibu sastavdala nevis pienakums.
Un taa neesamiba vai velmes neesamiba sievietei visbieza saistita ar virieti. Ilgstoss aizvainojums, neizrunata problema utt.

Ne taču vienmēr runa ir tikai par seksu...
Varbūt mīļākā ir skaistāka, interesantāka, labāk rūpējas, ir pievilcīga jo ar to nav pavadīti 10 gadi kopā, ir kopīgas intereses... Ko tur var risināt? Nevar, bet vīram tāda ir.

Paris
To var atrisinat loti vienkarsi, izsviezot veco cemodanu un priecaties par jauno.

palomare Es nevienu neņemu nost, ja vīrietim tā labpatīk krāpt, tad jau manis pēc. Izbaudu aplidošu un viss, tāpat viņam mani ilgi nevajadzēs un meklēs nākamo. ;) Nejau es viņam zvanu, rakstu.. Viņš! ;)

Paris Jā, piekrītu Tava tekstam. Jaunā draudzenīte pucējas un cenšas izpatikt, sievai jau vīrs ir kļuvis pašsaprotams un viņam viņa arī.

Ja attiecībās kaut kas neapmierina - runā! Ja runāšana nelīdz un rezultāta nav - šķiries! Bet nekrāp! Tāds mans un mana vīra uzskats.
Nekāda krāpšana nav attaisnojama, ne alkohols, ne depresija, ne strīds ar sievu/vīru, ne vīra/sievas neuzticība nav iemesls, lai krāptu!

Vīrieši, kuri krāpj savas sievas, manās acīs ir pretīgi, tāpat arī sievietes, kuras guļ ar precētiem/aizņemtiem vīriešiem.

Man prieks, ka ir cilvēki uzticīgi. Bet man un priekš manis uzticība kādam vienam cilvēkam ir vienkārši neiespējama. Es nevaru izturēt pat mēnesi cilvēku sev blakus, vajag daudz un dažādību.

Man laikam ir krasi atšķirīgs domāšanas veids un viss ;)

Es noteikti būšu visi dzīvi viena, bez ģimenes.. Bet nu kādam jau tas ir jācieš ;)

Ja manam vīram būtu mīļākā, es domāju, ka es šķirtos.
Vai arī atrastu mīļāko arī sev.

Man nav tādas kategoriskas nostājās pret tām, kuras guļ ar precētiem vīriešiem, jo ir tā, kā jau te minēja-vīrietis ir tas, kurš ir precējies, kuram ir saistības. Tā sieviete nevienam neko nav solījusi.

Tās, kuras ir precētas...

Kā var solīt to mūžīgo mīlestību, ja teiksim nezini, kas būs pēc gada?
To es tiešām nespēju saprast. Vienkārši kā Jūs varat par tām jūtām zvērēt altāra priekšā? Laulību es nesaprotu vienkārši, tapēc tā jautāju..

cilvēkam ir mute, lai to pateiktu, nevis izvēlēties vienkāršāko ceļu, iegulties cita/as gultā un tēlot vēl cietēju...pretīgi.

Izrunāšanās par seksu daudziem nav nemaz tik vienkārša. Katrs jau sevi uzskata par diezgan zinošu un pieredzējušu seksā, lai gan arī tas ir jāmācas daudzus gadus. Ir cilvēki kas baidās teikt otram to ko īsti gribētu seksā, jo otrs var nesaprast. Vai arī ir jau mēģināts runāt un nekas nav sanācis.

Un kopdzīves laikā ir jāpiedomā lai tas ar gadiem nekļūtu par rutīnu. Ja to laiž pašplūsmā, tad nav brīnums ka tas paliek vienmuļš un sāk apnikt. Dzīves aizņemtībā šķiet ka sekss pats no sevis ir labs un tāds arī paliks.

Neattaisnoju krāpšanu,bet daudzi neko arī necenšas mainīt vai uzlabot seksā, uzskatot ka tas ir pietiekami labs.

Kā var solīt to mūžīgo mīlestību, ja teiksim nezini, kas būs pēc gada?

Vismaz es tad, kad stājos laulībā, nedomāju par to, kas būs pēc gada, diviem, pieciem. Es precējos, jo tajā brīdī vēlējos būt precēta ar to konkrēto vīrieti, biju iemīlējusies.
Zināt, kas būs pēc kāda laika, nevar, bet vienmēr var cerēt uz to labāko. Laulība ir savā ziņā laimes spēle.

Zinu, ka izklausās viss no manas puses muļķīgi. Vienkārši šī man liekas ir tā pasaules lietas, ko es neizprotu necik.

Man vienkārši patīk tā sajūta būt brīvai laikam, dīvaini..