Jā godīgi, patiešām patīkami.

Cepums Saule22 par šo tēmu. (l)
Ja es sāktu rakstīt par to, kas mani iepriecinājis publiskajā telpā, iznāktu pārāk garš saraksts. Bet mans novērojums ir šāds-normālā gadījumā cilvēki ir laipni, pieklājīgi un jauki un izpalīdzīgi. (l) Ja arī kādreiz kāds retu reizi ir sliktā omā vai izdara kaut ko ne tā, tad tas vairāk aiz neuzmanības vai pārguruma. Ja apkalpojošā sfērā kāds pakalpojuma sniedzējs ir īdzīgā omā, vienmēr pasaku šim cilvēkam kaut ko jauku, lai uzlabotu viņam omu, jo parasti jau tas ir no noguruma vai iepriekšējā klienta palicis.
Jauka attieksme pievelk jauku attieksmi. (l)

Nesen Rimčikā viena pavecāka sieviete iepirkās mums pa priekšu , neko daudz nepirka,bet līdz pieciem euro salasījās. Un beigās,kad jāmaksā , izrādījās,ka pietrūka nepilnu divu eiro. Mēģināja vienu bankas karti, otru karti, sīcenes par maz. Tad mans draugs ( neprasdams latviešu valodu) piegāja pie šīs sievietes un iebēra četrus eiro saujā, kundze sakautrējās un naudu atdeva atpakaļ. Tad atkal mēģināja tās kartes čekot,kad kautrīgi paskatījās uz mani un palūdza ,vai nevaru tomēr tos divus eiro iedot, iedevu. Un šī kundze bija tik pateicīga (arī nokautrējusies) , cimperlīgi jautāja man telefona nr,lai vēlāk sazinātos un atdotu naudiņu atpakaļ. Šī situācija lika man justies ļoti patīkami, jo kādam spēju palīdzēt grūtā brīdī :)

Vienmēr liek patīkami justies cilvēki, kuri veikalā , sabiedriskajā transportā vai uz ielas smaidam atbild ar smaidu. :)

Ray, cik jauki :)

nesens gadijums. ne gluzi ar mani, bet ar vecaku draudzeni un vinas gimeni braucam uz laukiem un pa celam kadam svesiniekam gadijas auto kibele. Vinas virs aptureja auto ,nobrauca malaa un palidzeja nostumt no celu vidus.:)

Taa ka ir ari labi cilveki kuri palidzes pat svesiniekam.:)

Braucot ar auto,kad kads parāda pagriezienu,ka var apdzīt(nu,ka neviens nenāk pretī)..vai arī ja kādu auto es paližu,tad ieslēdz avareikas un tāda veidā pasaka "paldies"-sīkums,bet patīkami

Jā, tam piekrītu. :)

Protams, vienmēr ir patīkami, ja palaiž pa priekšu, attaisa durvis utt. Likās arī jauki, kad vairāki vīrieši koncertā palaida stāvēt viņiem priekšā. Koncertos pat neko tādu negaidu, jo reizēm visi grib tik pēc iespējas tuvāk, bet patīkami bija. :) vienreiz arī noģību koncertā un tad viena ārzemniece deva dzert ūdeni, arī, lai leju virsū, lieki teikt, ka tas ūdens tur bija dārgs un bija viņai vienīgais. :D

Latvijā pamanīju, ka šosezon sievietēm ir jo īpaši cieņā kleitas.. prieks skatīties uz ielas apkārt :)

Fionna,man jau tur rakstīts, ka otrs stāsts nav no manis, bet izlasot lika aizdomāties.Jo ik dienu nākas mums ik katram pabūt tādās situācijās, kur mēs varam dot padomus, atziņas,sniegt palīdzību otram vai pateikt labu vārdu pilnīgi ne par ko.Tas otram sniedz patīkamus brīžus, it īpaši tad, kas Tev nezināms cilvēks par Tevi izsakās labi.Saprotot ka Tu esi ko labu centies, varbūt ne vienmēr ir izdevies.Bet tomēr esi mēģinājis.

Šeit no manas youtube playlistes video, kad cilvēks labu dara vienam, tad otrs atceras. Un kad pienāk izdevība viņam, tad to arī izmanto!

https://www.youtube.com/watch?v=y_JAlTxc1k4&index=131&list=FLKavaUEJWmkqzhx5hhPPygg

Šim stāstam vajag labāku režiju. Piemēram, taksists veco tanti apņem par sievu, tad dodas trakulīgā braucienā pa Rietumeiropu, taisa selfijus, izpriecājas. Atgriežoties Latvijā tantuks ievācas uz dzīvi pie taksista, ikdienas braukājot tam līdzi, pildot pļāpas pienākumus pasažieru apkalpē! Mīla nerūs!

+++ :D :D

Tiem interneta ''super aizkustinošajiem'' stāstiem nav nekādas ticamības, šis ir labs piemērs.

Es skatījos, kā aizveras durvis aiz kundzes muguras un nespēju beigt domāt, kas būtu noticis, ja viņai būtu gadījies dusmīgs šoferis? Vai šoferis viņu nebūtu gaidījis? Man tas varbūt bija niecīgs dzīves brīdis, bet kundzei, tas iespējams bija skaistākais brīdis no viņas pēdējiem dzīves gadiem.

Šim stāstam vajag labāku režiju. Piemēram, taksists veco tanti apņem par sievu, tad dodas trakulīgā braucienā pa Rietumeiropu, taisa selfijus, izpriecājas. Atgriežoties Latvijā tantuks ievācas uz dzīvi pie taksista, ikdienas braukājot tam līdzi, pildot pļāpas pienākumus pasažieru apkalpē! Mīla nerūs!

Egamons- tas ir no interneta :D

Noģību pilnā autobusā, kur nebija vietas, kur sēdēt. Viena tantiņa mani palaida apsēsties un iedeva arī ūdeni.:-)

Ja jau visi, tad es arī ierakstīšu.
Pāris dienas atpakaļ man teica:" Lai nopērku naglas priekš, metāla jumta, jo būvēju sev māju.
Nopirku naglas.Bet, pēc mirkļa viens no būvniekiem pazvanot teica:" lai aizbraucu pakaļ viņam jo daži instrumenti jāpaņem, kuri būs nepieciešami.Aizbraucu, salika visus savus instrumentus manas mašīnas bagāžniekā un ievēroja, ka tās domātas šīferu jumtam nevis metāla.Pārdevējs acīm redzot bija kļūdījies.Viņš teica:" Braucam uz būvmateriālu veikalu atpakaļ, samainīsim.Aizbraucām, samainījām pret tādām kādām ir nepieciešams. Un vēl papildus pāris paciņas sanāca skrūves iegādāties.
Otrs stāsts nebūs no manis, bet lika mazliet aizdomāties...
TAKSISTS PIEBRAUCA PIE VECAS KUNDZĪTES MĀJAS, BET VIŅAS LŪGUMS TAKSISTU PĀRSTEIDZA!
Tas bija mans pēdējais dienas izsaukums, tāpēc jau domāju doties prom, bet tā vietā, es noparkoju mašīnu un devos pie kundzes durvīm. Pieklauvēju. “Vienu mirklīti!” aiz durvīm atskanēja balss. Es dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa grīdu.

Pēc ilgas pauzes durvis beidzot tika atvērtas. Maza kundzīte, aptuveni 90 gadus veca, stāvēja manā priekšā. Viņai blakus bija mazs neilona koferis. Dzīvoklis izskatījās tā, ka tajā neviens gadiem nebūtu dzīvojis. Visas mēbeles bija noklātas ar pārsegiem.

“Vai Jūs varētu aiznest manu somu līdz mašīnai?” jautāja kundze. Aiznesu to līdz mašīnai un atgriezos, lai asistētu pašai kundzei. Viņa ieķērās manā rokā un mēs lēnītēm devāmies uz mašīnu. Kad iekāpām taksī, viņa man iedeva adresi un lūdza, lai izbraucam caur piepilsētu. Uz ko es atbildēju, ka tas nav tuvākais ceļš.

“Ak, es nesteidzos,” viņa atbildēja “es esmu ceļā uz veco ļaužu pansionātu.” Ar asarām acīs viņa stāstīja: “Man vairs nav neviena ģimenes locekļa. Un mans ārsts apgalvo, ka man vairs ilgi nav atlicis dzīvot.” To klausoties, es izslēdzu skaitītāju un jautāju: “Kur Jūs vēlētos braukt?”
Tā mēs nobraukājām 2 stundas, kad viņa man parādīja ēkas, kurās viņa bija mācījusies, dzīvojusi un precējusies. Reizēm viņa lūdza piestāt pie vienkāršas ēkas, viņa skatījās tumsā un klusēja. Pēc tam viņa klusi teica: “Esmu nogurusi. Nu ir laiks doties.”

Aizvedu kundzi uz iepriekš doto adresi, kurā mums pretī vērās necila ēka. Izkāpām ārā, kad viņai pretī jau steidzās 2 darbinieki. Izņēmu kundzes koferi no bagāžas nodalījuma un gatavojos to nest līdz istabai. Kundze jau bija iesēdināta invalīdu krēslā.
“Cik es Jums esmu parādā?” kundze jautāja, sniedzoties savā somiņā.

“Jūs neesat man parādā!,” es laipni atbildēju.;-)

“Jums ir jāpelna iztika,” viņa teica, uz ko es atbildēju, ka ir arī citi pasažieri.

Bez domāšanas es noliecos un apskāvu veco kundzi. Un viņa mani saķēra tik cieši, cik vien varēja. “Jūs devāt vecai kundzei brīdi prieka, paldies Jums liels,” viņa ar asarām acīs un spiežot manu roku teica.

Es skatījos, kā aizveras durvis aiz kundzes muguras un nespēju beigt domāt, kas būtu noticis, ja viņai būtu gadījies dusmīgs šoferis? Vai šoferis viņu nebūtu gaidījis? Man tas varbūt bija niecīgs dzīves brīdis, bet kundzei, tas iespējams bija skaistākais brīdis no viņas pēdējiem dzīves gadiem. :)

Šausmīgi gāza lietus. Lietussargs palicis mājās. Stāvēju zem koka, lai nesamirktu, bet tas daudz nepalīdzēja. Netālu zem kāda lietussarga spiedās trīs cilvēki. Un viens no viņiem pasauca mani, lai pievienojos, jo, ja pietiekot vieta 3 cilvēkiem, tad pietiks vietas arī 4. :)
Domāju, ka tie cilvēki visi savā starpā pazīstami, bet izrādījās vīrietis zem sava lietussarga bija pasaucis pilnīgi nepazīstamus cilvēkus (t.sk. mani) (l)

Vakar pie manis atnāca pacients ar astmu, tāds dikti apaļīgs kungs. Palūdza, lai uztaisu i/m injekciju, protams, uztaisīju, bet naudiņu neņēmu, jo jau tā viņam izskatījās grūti. Viņš no savas somas izņēma ievārījuma burciņu, iedeva man to, un pateica "Jums viegla roka, paldies!" :) visu dienu smaidīju :) :)

1dien skrēju mājās no veikala un izvēlējos iet iekšā pa galveno ieeju. (mums ir arī sētas ieeja, parasti gan eju pa to). Pie durvīm sēdēja manāmi iereibis jaunais cilvēks un teica, ka durvis nedarbojās. Un tiešām, nevarēja nopīkstināt, lai tiktu iekšā! Teicu, ka iešu pa sētas pusi un viņš :" Lūdzu, ielaidīsi mani arī?" Es apskrēju mājai un ielaidu viņu no iekšpuses un viņš pateica :" Liels paldies!" :)

viena meitene piedāvāja iet ar viņu kopā, jo viņai bija lietussargs.

Cik jauki :)

Šausmīgi gāza lietus, stāvēju pie vienas ēkas zem jumtiņa, lai nesalītu, kad piebrauca sabiedriskais bija gabaliņš jāiet, viena meitene piedāvāja iet ar viņu kopā, jo viņai bija lietussargs.

Jo pashai labāks garastāvoklis un dzirkstošākas acis, jo vairāk pozitīvu brīžu man sagādā apkārtējie. Apkārtējiem pati sagādāt maksimāli daudz jauku brīžu- man tas sagādā patiesu gandarījumu. Ja redzu, ka ir vajadzīgs, palīdzu, pastāstu, pasmaidu, panesu kaut ko.

Stāvēju pie pārejas, gaidīju, kad luksoforā iedegsies zaļā gaisma, bet te dzirdu jauns čalīts saka- Labi izskaties! Paceļu acis, redzu, ka man saka. Sīkums, bet patīkami. :)

Pateikt "labdien" veikala, novelet labu dienu aizejot , palaist veikala pa prieksu to, kam roka 1-3 precem, bet tev pilns grozs , mana dzivesvieta ir ikdiena.
Latvija pozitivs ir latviesu patiesais draudzigums ( kad cilveks iepazits), augstais kulturas limenis (mums noteikti ir vieni no skaistakajiem baletiem un ari solisti mums ir loti labi) un gimenes tradicijas.