Nu, nesaki viss, es arī esmu strādājusi pilnas slodzes darbu, kā arī ir bijis periods, kad biju viena pati, man nebija cilvēka, kas atbalsta un nebija darba, izglītības, bet pati tiku uz kājām. Un aizgāju strādāt darbu, kas nav peļams, bet ar to arī nevarētu lepoties, tad sāku mācīties un kāpu lēnītēm pa karjeras kāpnēm augšā, visu jau zināju un strādāju darbu, kas nav fiziski grūts, palīdz man pildīt savu "misiju" - palīdzēt bērniem, un saņēmu labu algu, atnākot mājās pēc 12h darba maiņas ar smaidu uz lūpām pagatavoju mīļotajam vakariņas, izskraidījos ar suņiem pa parku un vēl iegāju vannā pagulēt! Un neko - laika pietika, garstāvoklis super, mīļotais laimīgs, suņi apmierināti! Protams, attaisnojumus jau vienmēr vieglāk atrast, tā vietā, lai izbaudītu šo ātri paskrienošo dzīvi.