Mājas solis, darba zirgi, virtuve, nu tipiska latvietes dzīve.

Abi strādājam algotu darbu un abi darām mājas darbus. Darbdienās gatavo tas, kurš pirmais pārbrauc mājās no darba, brīvdienās tas, kurš atradis krutāko recepti. Abi esam foodies un mums ēst gatavošana nav apgrūtinošs pienākums, bet gan bauda. Māju tīram/zāli pļaujam abi, traukus un vešas mazgā tam paredzētās mašīnas. Sniegu pārsvarā šķūrē vīrs, jo tas man šausmīgi nepatīk. Vispār, mums mājas pucēšana nav mīļākā nodarbošanās tapēc tīrām tā, lai ir ok, nevis, lai viss spīd un laistās 7 dienas nedēļā. Ik pa laikam apspriežam, ka vajadzētu 2x gadā noalgot kādu, kas taisa "dziļo tīrīšanu", bet tālāk par runāšanu vēl neesam tikuši. Brīvais laiks mums ir aptuveni vienā daudzumā, tapēc mēs uzskatām, ka esam sadalījuši godīgi. Kā darba zirgs nejūtos un vispār par mājas soli īpaši daudz nepiedomāju.

Esmu iemācījusies no savu vecāku piemēra, ka tā darīt nedrīkst. Ja gribi darīt kaut ko kopā, tad vajag būt pielaidīgam. Savādāk tiešām sanāk, ka "no tevis nav jēga! es visu izdarīšu labāk pati!" Un beigās visu mūžu arī dari pati un kunksti, ka ir grūti un ka neviens tev nepalīdz.

Mums citur nav probleemu, bet virtuvee visa pielaidiiba beidzaas ar to, ka eediens ir sachakereets. :-D:-D Laikam jau taapeec, ka abi diezgan spiitiigi.

krista21, lai nu tā būtu :) Galvenais, lai nav tā, ka tas izplešas arī uz citām sfērām.

Jā, par to ēst gatavošanu kopā, mums arī ir problēma, jo es virtuvē uzvedos kā Ludo Lefebvre :-D:-D:-D

Kopā ēst gatavot ir grūti, bet loģiski, ka darot to vadītāja un noteicēja esmu es, pasaku, griez to un griez šito :-D , tad komentēju lai apmaisa ēdienu pannā, varu arī uzķērkt ja kaut kas ne tā, tādēļ labāk gatavoju VIENA!!! :-D

1. Jap;
2. aptuveni 2 x nedēļā, tik pat bieži kopā gatavojam, viņš viens pats reti;
3. Jap, bet vīrietis ir nodrošinājis ar labu tehniku;
4. Daram abi;
Mājās nejūtos kā zirgs, pārsvarā visu veicam kopā, līdz ar to viss ok, ciešam abi :D kājas pie TV arī saslienam abi kopā :D
Ēst nemāku gatavot, ir dažas pamatreceptes, ko laižu uz riņķi. Protams būtu labāk, ja mācētu improvizēt virtuvē un būtu lielāka produktu daudzveidība, bet mēs maz esam mājās un daudz ēdam ārpus.

Mēs arī negatavojam kopā, nav ko liekus kašķus meklēt. :D Nezinu, man jau liekas, ka par to nav jāpārdzīvo, ja vien tas kādu nebesī

Noteikti nejūtos kā darba zirgs. Es pat teiktu,ka esmu mazliet (lai neteiktu pamatīgi:-D) izlaista. Tīram māju abi, traukus mazgājam abi, kaķa kakas vācam abi...ir sanācis tā, ka es strādāju standartdarba laiku, kamēr vīrs mājās pa dienu ir bieži un viņam ir vairāk brīvdienu - tad parasti arī notiek mājas tīrīšana un trauku mazgāšana, arī ēst gatavošana.
Es protu gatavot. Arī vīrs to prot. :)
Koju dzīve ir iemācījusi gan gatavot, gan uzkopt, gan nedalīt pienākumus - sieviešu un vīriešu.
Kam ir laiks un ir luste - tas arī padara darbiņus, kaut gan man jāatzīst, ka viņš to dara biežāk, jo viņš ir biežāk mājās.
Neesam arī nekādi pedanti..ja nav lustes un nenāk ciemiņi - netīram māju. Neviens nevienam nepārmet nemazgātus traukus un neizsūktu paklāju- mēs daram tad, kad ir luste vai vajadzība.:-P Šajā jomā mums sakrīt :-)

Par kopā gatavošanu - es gan esmu laimīga, jo es mūždien visu piededzinu, aizmirstu un vispār ar plīti nedraudzējos, tad nu es esmu tā, kas visu sagriež un sagatavo, draugs visu pārējo, pagatavo, samaisa utt, ideāli un nē man nekad netraucē, ka kaut kas nepareizi sagriezts vai notiek ne tā, esmu priecīga, ka man vienai tas nav jādara.

Mēs būtībā gatavot kopā varam tikai tad, kad viņš ir šefs un tad es palīdzu un uztaisu kādas piedevas, salātus, kaut ko sakapāju, utt, bet viņam dzīvot nemācu. Toties, kad šefs esmu es, man vajag, lai viss notiek tā, kā to darītu es, turklāt man patīk gatavot ātri un vīram ir cits ritms. Tapēc es savus ēdienus visbiežāk gatavoju viena. :-)

Vēl man ļoti patīk taisīt ēst, kad ir ciemiņi. Mums ir liela virtuve, kas gan arhitektoniski, gan sajūtu ziņā ir "mājas sirds" un tad tik forši, ka ciemiņi sēž pie virtuves galda, var ar viņiem runāties un paralēli šeptēties. (l)

krista21, sākumā man vīrs itin bieži aizrādīja, ka viņš virtuvē negrib justies kā armijā, bet laika gaitā esmu savaldījusi sevī vēlmi komandēt. Man nav ieteikuma citiem, jo vienkārši gadījies ļoti savaldīgs un pacietīgs vīrietis, bet mums noteikti palīdz tas, ka mēs daudz runājam par to, ko kurš darīs/griezīs/pievienos, nav nekādu pārsteigumu un neparedzētu darbību. Ja kāds ņems kaut vai lielo bļodu no skapja, tad brīdinās otru, lai tas neieskrien skapja durtiņās vai viņam tas netraucē. Garšvielas gan vīrs pievieno tikai plovam, jo baidās visu citu sabojāt, kā arī plītij karstumu arī vienmēr saskaņo, jo par šo es bieži lamājos.

1. Jā.
2. Nē. Pārsvarā gatavo viņš. Parasti es mājās pārnācu vēlāk par viņu, tāpēc ārprāc, ārprāc, bet man pat uz šķivja viņš visu bija salicis un man atlika tikai nomazgāt rokas. Tagad es esmu nedaudz ātrāk par viņu, tāpēc es uzsāku (griežu, mizoju) bet viņš pabeidz (vārīšana, cepšana u.t.t.). Kad viņš pārņem stafeti es apsēžos un mēs runājam par dienas notikumiem jebšu no šī brīža man vairs nekas nav jādara. Ā un jā, cepusi šo 2.gadu laikā esmu max 10 reizes. Vārījusi neesmu neko. Kūkas netaisu un kulinārija man neinteresē pilnīgi un galīgi. Kafiju no rītiem gan taisu vienmēr tikai es un pienesu pie gultas :-D
3. Par drēbēm atbildu tikai es un veļas mašīna. Gludinu ar gariem zobiem un tikai tad, kad parpalas iekrājušās vairumā.
4. Abi, bet parasti kārtoju brīvdienās, tāpēc bieži sanāk, ka viņš ir haltūrā kamēr es kārtoju. Ikdienā piekārtojam abi.
5. Nekad kājas nesaslien neviens, izņemot manu atpūtu kamēr viņš gatavo. Ja atpūšamies, tad kopā. Tāda situācija, ka viens sēž pie TV vai PC, kamēr otrs kaut ko dara abu labā - nē, nē, nē.
6. Atzinīgi novērtēju sava vīrieša pavārmākslu. Viņš atzinīgi novērtē manu mizošanu un veļas gludināšanu.

Darbi ir sadaliiti taa, ka visus smagos un netiros darbus dara virietis, to kas ir relativi vieglaks daru es.
Zales plausana un notektrubu tirisana ir viriesa darbs tapat krumu apgriesana. So pasakot var litkies ka esmu princesite un viriesa izmantotaja, bet berniba daudz dariju smagus laukus darbus, kas manam vecumam bija neatbilstosi, es vienkarsi nespeju siem darbiem pieskarties.

Un par tiem darba zirgiem.. Mans vīrietis ar mani dzīvo kopā aptuveni ar tādiem pašiem paradumiem, kā dzīvoja viens: viņš bija un ir kārtīgs, gatavoja ēst un turpina gatavot, lika veļu mazgāties un turpina likt. Un tāpat arī es. Tādējādi šie darbi mums sadalās vienkārši nemaz neapspriežoties.
Es šos darbus daru priekš sevis, jā, mazgāju un gludinu veļu, taču to esmu darījusi arī bez viņa. Un viņš nekad nav sēdējis kājas gaisā sacēlis, kamēr es skrienu. Man patīk tādi mājas darbiņi, tos arī daru, jo tas sagādā MAN prieku, nevis vīrieša dēļ.

Viņš vienmēr atzinīgi novērtē, kad gatavoju. Un man arī ļoti garšo viņa gatavotie ēdieni, tomēr ikdienā viņš izvēlas speciālu uzturu, kas nepieciešams treniņiem, tāpēc mūsu ēdienkarte ir viena liela pielāgošanās, jo es neciešu vienveidību, un tas nesagādā it nekādas problēmas :) Kad nāk ciemiņi, tad pie nažiem ķeramies abi, es vairāk par tādiem īpašiem ēdieniem, jaunām receptēm, saldajiem un sarežģītākām receptēm, viņš gatavo vienkāršākus, zināmākus ēdienus, un tie viņam sanāk lieliski.

1. Pilnas slodzes algotu darbu nestrādāju, sanāk pat mazāk, nekā pusslodze. Slinkais vecis nes mamutu, strādā vairāk, nekā vienu slodzi. Tīri objektīvi ir vairāk noguris, nekā es.
2. Ēst reizēm gatavoju es, reizēm viņš, reizēm pasūtam uz mājām. Es gatavoju lielākoties darba dienās, viņš lielākoties brīvdienās. Bet arī, ne vienmēr. Šonedēļ laikam taisīju vienreiz vakariņas, vairs neatceros. Brokastis negatavoju nekad. Neesmu brokastu cilvēks. Kad nak viesi, es taisu salātus, pārējo - slinkais vecis.
3. Zeķes mazgāju es, veļu gludina viņš (savus kreklus un bikses; es negludinu neko).
4. Viņš mēdz diezgan bieži "šrubēt" virtuvi, reizēm slauka grīdu, vienmēr pļauj mauriņu. Bet nu jā, lielākoties šrubēt sanāk man.

Par 3. un 4. punktu reizēm taisu skandālus, kad uznāk. "Vīriešu" darbus lielakoties sanāk darīt man, jo es esmu drusku tehniskāks cilvēks, nekā viņš. Ja ir kaut kas, ko es nemāku vai negribu, algojam vienu radinieku, kas tās lietas pieprot.

Kā darba zirgs nejūtos, bet nu, pie man patīkamāka darba sadalījuma ieviešanas gan turpinu strādāt, tā sacīt.

Vel kopaa nedzivoju, bet uz naakamo gadu ja viss izdosies parcelsos pie milotaa viriesa. Un cik noprotu vins teica ka darbina iekartoties at laiku varu ja pati veelos, jo vinam naudas ir pietiekami. Uzskatu ka labsak straadasu gan sevis del, gan ari lai nebutu uz kakla. Nevelos tas un, saprotams ja virieti velos iepriecinat ari. Pusdienas pagatavot protu, lai gan neesmu nekaads virtuves guru. Ta ka manejais galu need un ee ari reti..tad vieglaak. Maajas piekartot nav nekas traks ar. Galvenais nedzivot cukstalli. Zekes mazgaat?? Musdienas tak ir velasmasinaa kur samet netiras drebes. Nrdzivojam jau 50jos gados

Jā, jo ir vainu lēdijas, vai darba zirgi. Vidusceļa nav? :D

Mums viss ir uz pusēm. Kādreiz es taisu ēst, kādreiz viņš. Bet tam, kurš mājās uzrodas pirmais, nav pienākums uzreiz gatavot, neviens no mums nedusmojas, ja atnākot otrs vienkārši sēž pie datora. Māju savācam katrs savās brīvdienās (man nav parastais darba laiks). Miskaste, kaķa kastīte, etc- kurš uz to brīdi pamana, tas izdara.

Netīrās drēbes vajag sašķirot (pēc krāsām, arī pēc ta, cik niknā režīmā gribi mazgāt), pēc tam izkārt, un pēc tam sausas salocīt, un pa pareizajiem plauktiem sašķirot. Ja jūsu veļasmašīna dara to visu ar vienas pogas nospiešanu, pasakiet man, kuru modeli jāpērk!

Bļe besī uzskats, ka "sieviešu darbi" mājās tāds prieks, atpūta un hobijs vein ir - vai nu vari "izbaudīt" (kulinārija) vai "viena poga jānospiež" (veļās mašīna, pēc vienas komentētājas domām arī gludeklis)

Drēbes veļasmašīnā katrs liekam savas. Pats māk, un ja es kādreiz iedomātos viņa vietā izmazgāt, viņam pašam būtu- wtf, tu mani par bērnu uzskati? :D

57days nu ta drebju skirosana jau logiski ka baltu ar krasainu neliek kopaa..to man skiet visi zina. Katraszinjaa nekas traks tur nav..arija ko jaizgludina. Ne jau visu dienu tu stav pie taa gludekla pielimeeta