Neko aizvainojošu Cataleyas teiktajā nesaskatīju. Vai tad tā nav, ka Latvijā, īpaši četrdesmitgagnieku + vidū, ir nesamērīgi augstas prasības pret sievieti. Jaunajiem vīriešiem tas nu jau mazāk novērojams, jo viņi ceļo, padzīvo arī citās valstīs un redz, ka var dzīvot arī citādi, bet, piemēram, mūsu vecāku paaudzei sievietes - kalpones- sindroms ir visai izteikts. Turklāt šīs sievietes bieži nesaprot un aprunā jaunās sievietes - kā var negribēt pēc nogurdinošas darba dienas uztaisīt ēst, kā var negribēt ravēt puķu dobes. Ja sieviete oficiālu darbu nestrādās, veiks mājas soli, tad - kā tā var- es varu/ēju visu - audzināt bērnus, strādāt algotu darbu, izravēt dārzu, aiziet uz kūti:-D ...un tad, kad tādām visvarēm pavaicā, kādas bija attiecības ar vīru vai kāpēc liela daļa no viņām ir šķīrušās, tad atbildes nav... Skaidrs, ka tā dzīvot ir/bija grūti, skaidrs, ka ir sagurums, sapīkums, bet to, ka sev varētu atvieglināt dzīvi, kādu ikdienas darbu atmetot vīrietim, - nē, nu, ko tu, tas taču tikai sievietes darbs izmazgāt drēbes, iztīrīt māju, uztaisīt ēst, izstaigāt visas vecāku sapulces, izravēt dārzu...