es studiju sākumā piestrādāju vienā no tirdzniecības centriem. Saimniecei bija arī divi kioski, tajos samērā liela haļava, izņemot no rītiem,kad visi brauc uz darbu un vakaros, kad brauc mājās, rakstīju kursa darbus un lasīju dažādu mācību literatūru. It īpaši kioskā, kas bija tramvaja galapunktā, nezinu, kā to kiosku vispār atmaksājās viņai turēt vaļā.
Veikalā bija grūti tieši dēļ tā, ka daudz stundas uz kājām un mēs tur vispār tik viens cilvēks uz visu veikalu uz visu dienu bijām, uz tualeti aiziet vajadzēja taisīt ciet veikalu, a to nemaz tā, kad sagribas nevarēja izdarīt, jo visu laiku jau pa kādam pircējam bija un pat kad nebija, jau kad laidu nost žalūziju vienmēr kāds iespraucās un lūdzās tikai vienu paciņu cigaretes ātri nopirkt, lieki teikt, ka kamēr ātri mēģināju notirgot to nelaimīgo paku, parasti saradās bars un tā mans sapnis par tualeti citreiz tika atlikts uz pāris stundām. Veikalu taisīt ciet vairāk kā uz 10 min nedrīkstēja un bija iepriekš ar apsardzi jāsaskaņo. Izklausās brutāli īstenībā, kad tagad tā rakstu, tajā laikā nekāda baigā vajadzība strādāt nebija, bet gribēja pati, lai vecākiem nav jāprasa nauda. Grūti likās tikai nostāvēt visu dienu kājās. Bija uz veikalā jābūt vairāk kā stundu jau pirms atvēršanas, savest no noliktavas kolas, cīsiņus utt, uzlikt cepties bulkas un desas u.c. lietas - par to stundu man nemaksāja.
Kad sāku strādāt, solīja, ka sākumā būs mazāka stundas likme un pēc tam lielāka. kad pēc pusgada uzdrošinājos ieminēties par to, man pateica, ka ja negribu strādāt par tādu algu, tad ārā ir rinda ar gribētājiem, kas nāks un strādās. Nu es arī toreiz aizgāju un tad arī sāku meklēt normālu darbu. Ar šodienas prātu nemaz vairs nesaprotu, ko tur tik ilgi vispār darīju, labāk būtu gājusi uz maķīti, tur vismaz labāk maksā. Bet nu es biju iespītējusies, ka vecāki mani neuzturēs un saviem ikdienas izdevumiem un ballītēm man nauda bija.