Sapņu profesija

Kāda man var īsumā pastāstīt kā atšķirās juriste no advokātes ( cik zinu, tur laikam ar mācīšanās ilgumu kaut kas bija saistīts, vai ne? )

Jurists no advokāta atšķiras tikai ar kvalifikāciju (stāžs, eksāmeni vai doktorantūra.. kā nu kuram) un advokātiem ir sava kolēģija, orderi, nozīmītes. Atšķiras arī pārstāvības tiesības (tikai advokāts var veikt pārstāvību 3.instances tiesā).

Bērnudārzā gribēju muzicēt un dziedāt. Pamatskolā gribēju būt uzņēmējs, tad izsapņoju, ka gribu būt apģērbu dizainers. :-D :-D
Par uzņēmēju izmācījos, bet strādāju vairāk uz finanšu pusi - cipari man vienmēr ir bijis izaicinājums, man patīk. Arī karjeras konsultants senā pagātnē teicis, ka man šis amats der vislabāk.
Apģērbus plānos šūt pašai sev, kad saņemšos. ;)

Vēl pavisam nesenā pagātnē vēlējos kļūt par vēsturnieci vai arheoloģi. Tad vēl senāk par prokuroru vai skolotāju, un pavisam nesen bija divas izvēles - psiholoģija vai žurnālistika. Aizgāju uz žurnālistiku un savu izvēli it nemaz nenožēloju. :) Tad jau redzēs vai būs iespēja nopietni strādāt savā jomā. :)

šis man vienmēr ir licies savādi, ka meitenes iet armijā.
Man liekas, ka "trauslajai, smalkajai, emocionālajai" sievietei tas nepavisam neatbilst.
Gribētos saprast, kas viņām galviņā darās.


Laikam vienkārši apveltītas ar izteiktu "vajadzību pēc adrenalīna". citu izskaidrojumu neredzu :D

Gribeeju iestaaties armijaa. :-D Beigaas izveeleejos glaabt dziiviibas, nevis taas atnjemt. Domaaju, ka beigaas tomeer izdariiju pareizo izveeli. Zinot savas eenas puses, armijaa buutu pazaudeejusi savu cilveeciibu ljoti aatri. Noteikti nebuutu tas jaukaakais cilveeks. Turklaat tas veel vairaak paspilgtinaatu manu viirskjiibu un beigaas visticamaak, izskatiitos un uzvestos kaa videejaas dzimtes paarstaavis.

Gribu strādāt no majām. Kaut kas ap programmēšana, satura ievadīšana, administrēšana...

Oij, man tiešām prieks un baltā skaudība par meitenēm, kas atradušas savu vietu. :-P

ja, godīgi, jurista būšana man arī saistītu.

Kāda man var īsumā pastāstīt kā atšķirās juriste no advokātes ( cik zinu, tur laikam ar mācīšanās ilgumu kaut kas bija saistīts, vai ne? )

Un vai meitenēm, kas ir izmācījušās par juristiem nav grūti atrast darbu, jo kaut kad redzēju profesiju statistiku ( kādu studenti visbiežāk izvēlas) un juristi bija viena no pirmajām vietām. Nav dikti liela konkurence?

Man ir paveicies laikam, jo daudzas profesijas varētu nosaukt par sapņu, tagad vienu no tām studēju :) Dažas no sapņu profesijām - sporta skolotāja, psihoterapeite, žurnāliste, latviešu valodas skolotāja. Kāpēc šīs ir tikai sapnis? - Jo bija jāizvēlas viena, bija grūti, bet ne mirkli nenožēloju (l)

Skolas laikaa gribeeju buut arhiologe vai veesturniece. Ljoti saistiija vesture un kultuurveesture. Bet aizgaaju maaciities citaa jomaa un ar laiku, pavisam nejausi nonaacu aviaacijaa. Tagad zinu, ka esmu atradusi savu iisto vietu. Man ljoti patiik mans darbs un, paslaik, neko citu dariit negribeetu. Lai arii nav tas ko beerniibaa biju izsapnojusi, dziive tomeer mani nolika iistajaa vietaa.

Esmu ceļā uz juristes profesiju, kas pie manis atnāca nejauši. Vispirms atradu darbu kā palīgs šajā lauciņā un tad jau sapratu, ka ļoti interesē.

Bet vispār ilggadējais sapnis ir būt pedagogam. Vienalga vai skolā vai universitātē. Zinu, ka kādreiz dzīvē to arī darīšu. :)

Kā vispār ir ar kļūšanu par skolotāju, ja ir kāda augstākā izglītība? Tāpat ir jāmācās pedagoģija + sava joma?

Meitenes, uzskrēju virsū šai diskusijai un biku sagruzījos

Šodien vispār nejūtos savā ādā. Parasti esmu pozitīva, atvērta, šodien - īgna un kašķīga ( ik mēneša jūtīgās meiteņu dienas vēl aiz kalniem, tāpēc, tas laikam nebūs iemesls)

Drīzāk - apkopojot tēmu- darbs, dzīves jēga, dzīves aicinājums, sapņu darbs..(t)
Nav man tik maz gadu, lai gaidītu klikšķi uz sapņu darbu ( nekad nav bijis tādas konkrētas profesijas, vēlmes)
Strādāju jomā, kas vienkārši padodas. Bet sāku justies nenovērtēta. Uzreiz nāk virsū domas, ka šis darbs man nerada prieku, ka tas nav man.

Pirmais, kas nāk prātā, ko tad citu es varētu darīt, ir darbs saistībā ar bērniem ( līdz skolas vecumam) . Bet ...tajā jomā jau neko nevar nopelnīt. Protams, ir arī savi plusi. Izmācoties par pedagogu būtu neliela garantija, ka būsi spējīgāka izaudzināt labus, kārtīgus savus bērnus.

Kaut gan padomājot tālāk. Neliekas, ka būtu pacietība tikt galā ar 20 kaprīziem, bļaujošiem bērniem, kādi ir mūsdienās ( lai neņem neviens pārāk personīgi, bet mūsdienās bērni ir "trakāki", lai neteiktu vairāk :D )

Domājot tālāk, saprotu, ka nespēju neko izdomāt. Kādreiz dēvēju sevi par "daudzpusīgu"cilvēku, kam interesē un kas prot visu ko. Bet šobrīd saprotu, ka tas sanāk vien bezmērķīgums. Gribas kaut ko konkrētāku.

Eh.. kā jūs tikāt līdz "savam lauciņam"? pildījāt testus?, izmēģinājāt vairākus darbus, līdz sapratāt, kas ir kas?

Es arī gribētu kādu dienu piecelties un ar visu sirdi un pārējām iekšām just, ka vot TAS ir tas, ko būtu gatava darīt visu mūžu, ka tas ir TAS darbs, kas sagādātu prieku.

Kā to panākt? ir kādas idejas?

Gribēju būt par ārstu. Pabeidzu augstskolu, tagad īsa pauzīte pirms turpinu studijas rezidentūrā. Strādāju nozarē, profesijā. Ir savi mīnusi, kurus nestrādājot šajā nozarē, neredz un neaptver, bet esmu apmierināta un turpināšu nozarē.

Agrā jaunībā vēlējos kļūt par apsargu-drošibas specialistu kautka taa.... so piepildīju bet atri sapratu ka loti svaki apmaksata profesija un samera neinteresanta.... jau kops bernibas un ari ap 20 gadiem vislaik velejos klut par pro psortistu (pelnit ar to ari naudu)- uz to ari gaaju ... trenejos 6x nedeljaa bija ssaniegumi utt... bet ari atri sapratu ka lai augtu bija taja jaiegulda ari gana nauda kas man tolaik nebija.. pametu ... bet nu jau 10 gadus so sapni nosaciyti esu realizejis... nodarbojos gan ar citu sporta veidu kas loti patik un jau paris gadus ka stradaaju par treneri saja sporta veidaa... var teikt pa ~80% esu realizejis savu bernibas sapni.. bet cels uz so nebija viegls... tik daudz speki-laiks-nauda tika ieguldiita lai ssaniegtu so visu

Viens no lielajiem sapņiem bērnībā bija arheologa porofesija. Nu..tagad es sevi nevarētu iedomāties par arheologu, bet tā profesija man joprojām liekas saistoša. Tikai ne Latvijā..

_ man tas pats! :D

Un otra, spēcīgāka vēlme bija uz kinologiem (policijā vai robežsardzē). Uz mērķi arī gāju, tomēr liktenis nelēma tā..
Strādāju tādā sfērā, kurā nekad nebūtu domājusi, ka nonākšu - tulks. :-O ;-)

kad biju pavisam maziņa, gribēju būt skolotāja. pamatskolas laikā domāju, ka būšu seksopatologs. vidusskolā es sapratu, ka universitātēs man nav ko darīt un aizgāju mācīties savu profesiju. šur tur pavīd arī vēlme izmācīties apģērbu dizainu. nezinu... :D

Viens no lielajiem sapņiem bērnībā bija arheologa porofesija. Nu..tagad es sevi nevarētu iedomāties par arheologu, bet tā profesija man joprojām liekas saistoša. Tikai ne Latvijā..
Savu nopietno sapni par profesiju esmu piepildījusi - kosmetologs. Tagad tikai jāatliek darbs uz kādu laiciņu dēļ pārmaiņām dzīvē. Tas nekas, strādāt vēl paspēšu :)

realitāte :D patreiz gan nestrādāju savā profesijā :D

Es bērnībā ticēju, ka kļūšu par bilogu vai vismaz ārsti, pēc skolas beigšanas domāja, nē, tomēr iešu uz psihologiem vai re;zisoriem, tagad atlicis pēdējais gads vēsturniekos :D

lidmašīnas pilote.

MAn bija sapnju profesija - kosmetologs, kljuvu, stradaju, ljoti patik. Naakamais ko gribeetos ir stradat kaada kompaanijaa, kaa Dermalogica, Clarins... bet nu beerni dara savu :D