Meitenes, uzskrēju virsū šai diskusijai un biku sagruzījos
Šodien vispār nejūtos savā ādā. Parasti esmu pozitīva, atvērta, šodien - īgna un kašķīga ( ik mēneša jūtīgās meiteņu dienas vēl aiz kalniem, tāpēc, tas laikam nebūs iemesls)
Drīzāk - apkopojot tēmu- darbs, dzīves jēga, dzīves aicinājums, sapņu darbs..(t)
Nav man tik maz gadu, lai gaidītu klikšķi uz sapņu darbu ( nekad nav bijis tādas konkrētas profesijas, vēlmes)
Strādāju jomā, kas vienkārši padodas. Bet sāku justies nenovērtēta. Uzreiz nāk virsū domas, ka šis darbs man nerada prieku, ka tas nav man.
Pirmais, kas nāk prātā, ko tad citu es varētu darīt, ir darbs saistībā ar bērniem ( līdz skolas vecumam) . Bet ...tajā jomā jau neko nevar nopelnīt. Protams, ir arī savi plusi. Izmācoties par pedagogu būtu neliela garantija, ka būsi spējīgāka izaudzināt labus, kārtīgus savus bērnus.
Kaut gan padomājot tālāk. Neliekas, ka būtu pacietība tikt galā ar 20 kaprīziem, bļaujošiem bērniem, kādi ir mūsdienās ( lai neņem neviens pārāk personīgi, bet mūsdienās bērni ir "trakāki", lai neteiktu vairāk :D )
Domājot tālāk, saprotu, ka nespēju neko izdomāt. Kādreiz dēvēju sevi par "daudzpusīgu"cilvēku, kam interesē un kas prot visu ko. Bet šobrīd saprotu, ka tas sanāk vien bezmērķīgums. Gribas kaut ko konkrētāku.
Eh.. kā jūs tikāt līdz "savam lauciņam"? pildījāt testus?, izmēģinājāt vairākus darbus, līdz sapratāt, kas ir kas?
Es arī gribētu kādu dienu piecelties un ar visu sirdi un pārējām iekšām just, ka vot TAS ir tas, ko būtu gatava darīt visu mūžu, ka tas ir TAS darbs, kas sagādātu prieku.
Kā to panākt? ir kādas idejas?