Pārdomas / Aizdomājos

Nevajag sevi tā noskaņot, ka nekur neveicas, nekā nav, bet visiem citiem viss ir un viss notiek. Noskaņojies pozitīvāk, ka arī tev viss būs. :) Nav arī citiem tā dzīve varbūt tik ideāla, saskati vairāk plusiņus savā dzīvē. Es kaut kā ticu, ka labais vairo labo. :)

Man pirms dažiem gadiem arī bija riktīga melnā strīpa dzīvē, nu tā, ka negāja pilnīgi nevienā jomā. Sākumā nodevos sevis žēlošanai, vēlāk sapratu, ka tas neko nedos. Uzstādīju sev mērķus, nodefinēju, kas man ir vajadzīgs, lai justos laimīgi un sāku pie tā strādāt. Palēnām viss nokārtojās un nu pēc 3 gadiem esmu sasniegusi pilnīgi visu, par ko sapņoju pirms tam. Tā kā viss ir iespējams.
Noskaņo sevi pozitīvi un dari visu, lai piepildītu savus mērķus, lai izdodas :)

Rene pareizu citaatu ielika.

Atceros, reiz sanaaca saruna ar vienu pazinju, forshu meiteni. Man vienmeer bija licies, ka vinjai gan viss forshi (daudz forshaak, nekaa man). Un tad vinja saka - "Cik tev, 57days, dziivee interesanti, ne taa kaa man - darbs, darbs..."

Tieshi taapeec, ka mees esam pazinjas, par otru zinam tieshi tos "highlights", taas labaas, publiskaas lietas, nevis to "virtuvi" un backstage, kas ir 90% ikdienas.

Steisija2, tāda sajūta it kā es būtu to rakstījusi...Šobrīd jūtos tieši tāpat! Darbā ik uz soļa neiet. Reizēm bail, ka neatlaiž, reizēm gandrīz nenoturos un sāku raudāt, reizēm liekas - varbūt pašai iet prom, jo tas vienkārši man nav lemts? Bet es nezinu kāds, maģisks spēks man liek nepadoties, neskatoties uz to ka vairākus mēnešus jau iet kā pa celmiem. Vēsu prātu padomājot, nonācu pie secinājuma - man taču nav cita vieta uz kuru iet, kurā ar garantiju varēšu ilgstoši strādāt + 5 mēneši tomēr nav tik ilgs laiks, lai justos kā zivs ūdenī darba vietā, kur vispār viss ir par tēmu ar kuru pirms 5 mēn. man nebija ne mazākās nojausmas -kas, kā, ko dara? Esmu tomēr daudz ko iemācījusies, personīgo progresu jūtu. Pagaidām nepadošos! Ticot, ka vai nu būs perfeka iespēja tikt pie cita darba vai nu man "melnais periods" būs garām un viss būs ok! :)