Nē, pusdienas ne, bet pirmajā darba mēnesī (pirmas alga nav bijusi) izmaksāja pa visiem kopā man taksi pēc kopistiskā darba pasākuma, jo es gribēju ar velo braukt, bet viņi uzskatīja, ka vajag ar transportu un jaunajai kolēģei tā varot (l)
Vēl ir sanācis, ka aliņu no veikala, kad palūdzu, atnes un pēc tam naudu neņem ar tekstu "aj, ko no tur, kapeikas, cik tad tas aliņš maksāja?!", bet tas drīzāk tāds kopistiskais noskaņojums, ka kapeikas neskaita. Cepumus, ko grauzt arī nesam kā pagadās un kopējā fonda nav (t)
Savādāk kolēģi neko neizmaksā un neko arī negaidu, jo kāpēc gan?!
Ir 1-3 draugi, kuriem šad tad ļauju ko izmaksāt, piem., man ir bezmkasas kino biļetes abiem, šis izmaksā visus našķus (speciāli gan neko nekrāmēju, bet redzu čekā, ka summa lielāka par biļetēm), kādreiz sanāk pa kādam dzērienam (pārsvarā gan pati), aizved, ja iespējams, uz mājām (~10km). Vienas puses nedaudz neērti, no otras jauki/mīļi un viņi finiansiāli ir labāk situēti, var atļauties. Domāju, tas drīzāk tā, zinot, ka man nav viegli. Agrāk arī tā draudzenei pirku lietas, kad man vairāk naudas bija.
P.S. Un, nē, džeki nav iebāzti friendzone-ā :D
Ā, un tētis, ja kur braucam man izmaksā, bet brālim izmaksāju es, jo dažiem gadiem jaunāks, lai viņa nauda paliek citām izdarībām.