Um..godīgi sakot, šīs dāmas blogu biju palasījusi jau pirms 1-2 gadiem un jutos aizskarta, ka ārzemnieks atļaujas tik aprobežoti spriedelēt par Latviju un tās iedzīvotājiem.
Tu nopietni? Aizskarta? Laikam Tev pavisam švaki ar pašapziņu, ka jāņem pie sirds kaut kādas (man personīgi) pilnīgi nezināmas sofas bīdītājas skricelējums?! :-O Vai tiešām Tev ir tik svarīgi, ko apkārtējie domā par latviešiem?
Man ir skaidrs, lūk, kas, pie šādiem vīriešiem, kuri uzvedas tā kā tādi memļaki un neko nevar un čīkst par visu, ir vainīgas sievietes. Jā, tieši tā - sievietes. Kāpēc? Tāpēc, ka drebēdamas vien aiz tā, ka līdzās nebūs vīrietis, jo ir ar tik zemu pašvērtējumu, ka nespēs kaut brīdi būt vienas savās dzīvēs, sievietes burtiski laiza grīdu pie vīriešu kājām. Viņas izlaiž viņus. Visu dara viņu vietā - pienesīs ēdienu pie gultas, maksās vīrieša vietā bez maz vai īres maksu, lai arī abiem par kopējo dzīvokli būtu jāmaksā, ļauj pat sevi krāpt un tad entās reizes piedod, utt. Beigu beigās vīrieši, redzot šāda veida attieksmi no sieviešu puses, uzskata pašu par sevi saprotamu, ka tā tam jābūt. Un viņi turpina tā arī darīt, jo līdzās nav bijusi sieviete, kas atklāti liktu manīt: "Stop! Tu mani necieni, tā ka vācies!" Ak, šausmas, cik gan daudz redzētas paziņu lokos (vispirms ar šāda veida meitenēm iepazinos kojās, kad dzīvoju studiju gados) šāda veida sievietes un viņu sevis pazemojošā attieksme. Un pēc tam bimbu laiž, ka dzīve pret viņām nežēlīga, jo tā piestādījusi visai memmīgu vīrieti. Itin nemaz nevaru just līdzi šādām "sāpēm"...
Klasisks piemērs no istabas biedrenes, ar kuru dzīvoju kopā kojās, kad vēl studēju. Pieņemsim, ka viņu sauc A, bet vīrieti B. Tātad - A salaiž ar B, labi zinot, ka B ir precējies. B vienu dienu paziņo, ka atbrauks ciemos uz kojām, jo vēlas satikties. Līdz ar to A ir starā. Sit plaukstas. Tāpēc A visu vakaru pavada virtuvē šmorēdama un gatavodama visvisādus cepešus. Kad nu jau gandrīz viss pabeigts, tā B piezvana un saka, ka diemžēl nevarēs satikties, jo radusies negaidīta situācija dēļ sievas. B sola atbraukt citu dienu. A sēž un laiž bimbu, jo uzskata, ka pret viņu dzīve ir neganta. Redz kā - visu vakaru gatavojusi vakariņas un te beigās atsaka. Vai Jūs spētu just A līdzi? Es toreiz nespēju, jo, ja esi sīka padauza, kas salaiž ar precētu vīrieti, kurš nav šķīries, tad viennozīmīgi šādu attieksmi arī esi pelnījusi. Un tā apburtais loks turpinājās, jo A taču mīl B. Viņa nebija spējīga viņu pasūtīt tālāk.
Un ko vīrietim domāt? Protams, ka - viņa manis dēļ darīs visu. Līdz ar to varu pret viņu apieties kā vien gribu. Ja šī beigās pasūtīs, tad aiz stūra būs nākamā, kura būs tik pat izmisusi un kura skries man pakaļ. Tas sanāk, ka man dēļ sievietēm vispār vairs nav jāpūlas. Kamdēļ to, ja viņas pašas visu izdara manā vietā?
Skumji, bet tāda ir mūsdienu realitāte...