Kādēļ izjukušas iepriekšējās attiecības?

Iepriekšējās piecu gadu attiecības (jau sen, sen) izjuka, jo abi pieaugām un mainījās diezgan dzīves uzskati, kā arī tā bijām viens otram "pirmie", gribējās pamēģināt kas vēl pasaulē labs :) Pēc tam viņš izmisīgi gribēja atgriezties, bet man jau sen vairs neinteresēja.

Tie, kas no manis ir aizgājuši parasti jau nesaka kāpēc aiziet.
Cik pati vēlāk "izzīlēju", tad pirmais no manis aizgāja, jo viņa māsai nepatika, ka neesmu kristiete :D Pēc pāris gadiem gan sagājām atpakaļ kopā, bet tad es viņu pametu, jo neatgriezās pie manis tās agrākās jūtas pret viņu. Kaitināja viss, ko viņš saka un dara.

Viens mani pameta, jo viņam nepatika sekss ar mani. Varat iedomāties kā tas "palīdzēja" manai pašapziņai.

Par pēdējo - nezinu vai taisnība vai nē. Tas man vienkārši pašai ienāca galvā kā vienīgais iespējamais iemesls. Viņš ir krievs un es viņam vienreiz dzērumā sāku prasīt, kāda ir viņa attieksme pret Putinu un karu Ukrainā. Nepatika viņam šādi jautājumi. :D

Raksturi nesaskanēja. No sākuma likās tik mīļš, romantisks, iejūtīgs..bet ar laiku parādījās raksturiņš. Nevarēju sadzīvot ar tādu, kas visu laiku uzstāj uz savu un manī pat neieklausās. Tas arī laikam bija galvenais iemesls mūsu strīdiem. Beigās jau šīs attiecības likās tik sarežģītas un apgrūtinošas, ka pametu viņu. Sapratu, ka nekas nesanāks..ka nekas nemainīsies.
Toties tagad man ir draugs ar kuru ir pilnīga saskaņa(l)

Iepriekšējās attiecības beidzās, jo es atgriezos pie bijušā vīra.

Arī, ja tā nebūtu noticis, tās attiecības nebūtu ilgi turpinājušās, viņš bija jaunāks par mani, īstenībā es nevienam neteicu, ka man ir tās attiecības, pārsvarā tikāmies manā dzīvoklī, viņš ļoti gribēja būt blakus, kopā, veidot ko nopietnu, man vienkārši patika, ka mani dievina.

Nu krāpis mani nebija neviens, es laikam vnk nebiju tik ļoti ieķērusies savos bijušajos, daudz vairāk laika pavadīju ar saviem draugiem, nebija tās LIELĀS mīlas pret otru cilvēku, tāpēc attiecības beidzās pēc pāris mēnešu kopā būšanas... Vispār ne par vienu savu bijušo nevaru pateikt sliktus vārdus, kā cilvēki viņi bija pat ļoti OK, bet - ne priekš manis... Tagad jau ilgus gadus esmu ar savu mūža mīlestību un domāju, ka labāku un mīļāku par viņu nekad neatradīšu! (l)

Ar pirmo draugu izšķīros, jo viņam svarīgāks bija alkohols un iespēja bez darba sēdēt mājās, ļaujot citiem par viņu rūpēties. Sapratu, ka tālāka šādu attiecību turpināšana tikai turpinās mani degradēt un beigu beigās pazaudēšu ne tikai visu savu naudu, bet arī pacietību un nervus mēģinot izglābt cilvēku, kuru viss dzīvē apmierināja.
Otrs draugs mani krāpa, uzzinot par krāpšanas faktu aizgāju no viņa un tikai vēlāk sapratu, ka tas bija mans labākais lēmums, jo tikai tad, kad no acīm nokrita rozā brilles, sapratu, ka tiku izmantota, ka bijām pilnīgi atšķirīgi cilvēki, kuri kļūdas pēc sagājuši kopā.
Tagad baudu brīvas sievietes dzīvi un domāju, ka kādu laiku attiecībām iešu ar līkumu.

Pēdējās,jo mūs šķīra liels attālums un gadu starpība.
Senākās,jo man ar vi''nu bijs garlaicīgi. Netaisīja drāmas. :D

Attiecības izjuka dēļ tā, ka man kaitināja ka puisis gribēja daudz laika pavadīt kopā ar mani, pārāk dauz rūpes, mīļuma un visa pārējā. Protams biju jauna un tajā laikā prātā bija tikai tusēšānās kopā ar draugiem.
Tagad jau paejot gadiem domāju - kur es varēju būt tāda aita. Ja mēs būtu satikušies dažus gadus vēlāk vai tagad tad viss būtu citādāk. Tagad tikai sapņoju par tādu puisi, bet nu .... abi esam aizņemti cilvēki tagad jau .... kas zin varbūt laikam ejot viss vēl var mainīties.:-D

iepriekšējās attiecības izjuka attāluma dēļ, gadi pagājuši.. esmu lieliskās attiecībās šobrīd, bet sirsniņa mēdz sažņaugties vēl tagad..

Iepriekšējo attiecību izjukšanas iemesls bija puiša pārvākšanās uz citu valsti savas nodarbošanās dēļ (sportists). Aicināja mani līdzi, bet tā kā biju pēdējā kursā augstskolā - paliku LV.
Bija ļoti grūti tikt pāri šķiršanās sāpēm. Kad viņš bija Latvijā mēdzām tikties, bet tas visu tikai padarīja vēl sarežģītāku.. pēc trim gadiem bijušais atgriezās LV un gribēja atjaunot attiecības, bet bija par vēlu - biju satikusi savu mīļoto. (l)
Ja godīgi, vēl pirms nepilna gada man galvā iezagās doma par to, kā būtu, ja būtu.. bet zinu to, ka tik labi, kā ir tagad nebūtu, lai gan arī viņš bija lielisks cilvēks. :-)

Pārējās šķiršanās bijušas klasiskas - dabīgi izbeigušās attiecības un vienās puisis aizgāja pie bijušās.. nevienu no to attiecību izjukšanas ļoti nepārdzīvoju (nedaudz pabēdājos, pat bez raudāšanas, un viss :-D).

Biju kopā ar superīgu puisi, taču beigās kaut kas vienkārši nesaskanēja. Tā diemžēl dažreiz gadās un tur neko darīt!:'-(

Man šķiet, ka tikpat populārs iemesls (kā krāpšana) ir arī mūsu naivums :)

Es esmu tāds klasisks gadījums - sākās viss jauki, bet pēc 4 gadiem beidzot bija spēks sev atzīt, ka jau sen pati sev meloju, jo viņš ātri vien kļuva par despotisku alkoholiķi. Bet nē, es jau savā naivumā ilgi cerēju, ka būs labāk, mainīsies un tā tālāk. Tas gan bija jau sen, bet labi, mācības dzīvei gana no tām attiecībām.

Tagad atskatoties varu teikt pozitīvu, biju kopā ar cilvēku, lai nu kā, daudz ko no attiecībām iemācījos, viņš bija inteliģents un gudrs cilvēks, bet nebija lemts un ļoti priecājos, ka tā, jo šobrīd man ir brīnišķīgs cilvēks blakus.
Attiecības dabiski beidzās un detaļās vairs nevēlos analizēt. Vienkārši jūtos pateicīga par pieredzi un tagad daudz kvalitatīvāk spēju veidot attiecības un daudzko vairāk saprotu kā ir jādzīvo. :-)

Bijuu jauna, naiva. Ticēju viņam.

+++

Attiecības beidzās tad, kad man beidzot atvērās acis un es pārstāju būt naiva, ticēt, pārstāju dot kaut kādas kārtējās jaunās iespējas. Tad es beidzot ieraudzīju cik melīgs viņš ir un cik ļoti, ļoti, ļoti tālu viņš ir no tāda cilvēka, ar kādu es vēlos būt kopā.
Šķiršanās pati man nekādas sirdssāpes nesagādāja un spilvenos neraudāju. Vien gaidīju, kad tas viss idiotisms ar pašnāvības draudu un rupjību zvaniem un sms, beigsies.
Vienīgais, es laikam vēl tagad īsti neesmu sev spējusi piedot pašas stulbumu un to, ka vispār devu viņam kaut vienu otro iespēju un ka neizbeidzu visu pie pirmajiem meliem un lietām. Protams, labāk vēlu, nekā nekad. Es pat negribu domāt, kur es būtu, ja man tās acis nebūtu atvērušās. Nu, neko. No tām attiecībām iemācījos nākotnē nekādas otrās(trešās, piektās) iespējas nedot un neļaut sevi vazāt aiz deguna.

Bija attiecības 5 gadu garumā, kas iesākās vēl pusaudžu gados, tikām līdz pat kopdzīvei, bet attiecību laikā divas reizes piekrāpa, sagājām atkal kopā pēc abām reizēm, bet es nespēju to piedot un izbeidzu visu, tulīt uzradās cits puisis, kas mani aktīvi mēģināja iekarot, tāpēc tas viss nebija tik sāpīgi! Joprojām esmu kopā ar šo puisi, nu jau 4 gadus.
Izskatās, ka krāpšana ir populārākais iemesls!

Vienas izbeidzās, jo čalis izvēlējās pie citas aiziet, otras, tādas diezgan jocīgas, beidzās, jo puisis ir ļooti interesants cilvēks un tā es arī nesaprotu līdz šim, kas viņam galvā darījās :D un Beidzās tāpēc, ka pusis nezināja laikam, ko grib.

un pēdējās es aprāvu speciāli. Viss it kā bija forši, bet sapratu, ka puisim vajag draudzeni bez bērna.

Viņš pārcēlās uz citu valsti. Ka nedomā atgriezties, paziņoja man izlidošanas dienā. Es gan centos saglābt visu, bet nu... Ko tu egocentriskam cilvēkam padarīsi.

Viens bijušais tikai ir un viņam bija psiholoģiskas problēmas, kuras mani garīgi piebeidza, līdz ar ko, kad viņš piedāvāja iepauzēt mūsu attiecības, tad es pēc tam ar prātu domājot, cīnījos pretī savai sirdij, lai neko vairs neturpinātu. Pat bail domāt kāda es tagad būtu, ja vēl aizvien būtu ar viņu kopā...

Sibille - nu drošvien jau, ka tā. :) Neesmu ilgāk par dažiem mēnešiem ar kādu bijusi, par laimi vai nelaimi, tāpēc tas apnikums laikam nepaspēja atnākt. Stulbākais vien, ka vienmēr jūtos apčakarēta, kaut visbiežāk nevēlēšanos, ko turpināt izteikusi esmu es...

Vispār cosmo meitenes... jūs esat malaces! Pārdzīvojušas dažādas sāpes, bet tik un tā foršas un stipras! :) Citās diskusijās lasu cik foršas meitenes - labs darbs, rūpējās par sevi, ar labu humoru utt., bet kā jau dzīvē - gandrīz katra tomēr izgājusi cauri ērkšķu laukiem. Hm...citas vēl iet, bet katrā ziņā...GALVU AUGŠĀ!:-)

Bijuu jauna, naiva. Ticēju viņam. Viņš bija dažus gadus vecāks. Šausmīgi greizsirdīgs - es ne tā paskatījos, ne tā uzrunāju kādu utt. Mūžīgi pārmeta, ka esmu tāda un šitāda. Baumoja, ka viņš ir pagādājis bērnu citai. Viņš, protams, liedzās, māte viņu aizstāvēja, bet es ticēju.. Viss beidzās, kad pieķēru viņu. Sākumā piedevu. Pec tam sekoja šausmīgi strīdi un viņš man iesita... Ar to viss arī beidzās. Pec tās reizes es braucu mājās ( mēs dzīvojām dažadās pilsētās) un es zināju, ka nekad, nekad tur vairs neatgriezīšos...Pametu viņu caur sms. Ir pagājuši 7 gadi un es neesmu viņam to visu piedevusi un, jā, tas viss manī ir atstājis pēdas..