Kādēļ izjukušas iepriekšējās attiecības?

Ar iepriekśèjiem - vienkàrśi kļuva garlaicìgi,uzskatu konflikti utt.

Izdzisa jùtas pret cilvèku + tajà brìdì uz hirizonta uzpeldèja mans tagadèjais vírs. Kà zirgam- klapes uz acìm - gribu šito un punkts! [:-D

Pirmo puisi savaldzināja mūdu kopīga draudzene, kas bija 5 gadus vecāka. Mums tobrīd bija 18, bijām jauni un dumji. Izšķīrāmies, jo viņš ar to meiteni pabučojās un pateica pēc tam, ka viņam viņa iekritusi sirdī. Tad nu arī ar lielām sirdssāpēm izbeidzu. Pēc pāris mēnešiem viņam "pārgāja trakums" un gribēja mani atpakaļ, bet es neļāvos, jo biju pārāk sāpināta. Īstenībā pirms pāris gadiem gandrīz atkal sagājām kopā bet kkas mani nobremzēja. Tajā laikā biju arī sākusi tiktiea ar savu vīru un laikam jutos, ka pirmā mīlestība mani pārāk nodevusi, lai uzticētos vēlreiz. Nu traki mums vispār gājis..tagad sazvanāmies reizi gadā uz svētkiem.

Otrs attiecības izjuka, jo sapratu, ka čali nemīlu. Viss sāka besīt un kaitināt. Tad arī godīgi pateicu, ka jābeidz, jo nemīlu un nemīlēšu. A tagad mums normālas attiecības, es gluži netīši savedu kopā viņu un viņa sievu :D

puisim " pazuda " jūtas pret mani .

Peka, paldies. Nav no tām jaukajām sajūtām, ka apkārtējie precās un bērnus taisa un es pat nespēju iedomāties, kā var gribēt/varēt ar otru cilvēku pavadīt visu dzīvi.. :D

Inky, nav pamata skumjām ;) viss būs labi , banāli,jā, bet ticu,ka viss nokārtosies :)

Iepriekšējās attiecības izjuka, jo atgrūda puiša greizsirdība, alkohola lietošana (pāri normai) , uzspieda lietas,ko nevēlējos, draudi,ka taisīs pašnāvību. Un beigu beigās sāka interesēt cits puisis. Bija grūti, kopā gandrīz trīs gadus, saderinājušies , bet ne bez iemesla tā ir mana pagātne.

Man bija 17, viņam 28. Viņš bija ļoti slikts puika. Ok, man taja vecumā tik uz tādiem vilka, un ar sava vecuma nebija interesanti, jo man vajadzēja azartu, briesmas, viņš nodarbojās ar narkotikām un cilvēki viņam apkārt bija no cietuma un visādi tādi. Bet sargāja mani labi. Bet izsķīrāmies, jo nekur sabiedrībā kopā nevarējām rādīties. Pēc tam ātri satiku tagadējo, ar kuru jau kopā pieci gadi, bet viņš arī bija/ir vecāks, man bija 17, viņam 22.

1) Pārāk liels alkohola patēriņš otrā galā, kas lika man zaudēt interesi
2) Samērā liela daļa mans overthinkings, bet liela daļa puiša neieinteresētība ārpus tikšanās reizēm, t.i., bija jāmāca no rīta atsūtīt skype "labrīt", nemaz nerunājot par citām ziņām/sarunām. Sirsniņā biju iekritusi dziļi un tikšanās reizēs varēja just, bet jutos ļoti uzspiedoša komunikāciju ziņā, ka par daudz gribu otru mainīt. Katrā ziņā pēc dažām reizēm, kad man bija ļoti svarīgi, lai viņš man uzraksta ko jauku un morāli ir blakus (protams, nebija, jo, ja neuzplijas, lai raksta, viņš nerakstīja) interese zuda, lai arī citādi bija praktiski viss, ko vēlējos..
3 jebšu pārējās attiecības) Pēc pāris mēnešiem vienkārši zūd interese, cilvēks ir iepazīts un palicis man garlaicīgs.

Bet, jā, attiecības ilgāk par, laikam, ~6 mēnešiem nevelkas un zūd ticība, ka jebkad atradīšu kādu, kurš pēc dažiem mēnešiem neapniks un pret kuru būs lielas jūtas. Vecums vairs nav nemaz tik mazs, bet pat iemīlēties līdz ausīm neesmu paspējusi :'-(
Sorry, nedaudz depresīvs periods dzīvē.

Visam pamatā vienmēr ir bijis tas ,ka man tas cilvēks apnika,kļuva garlaicīgs, sāku meklēt jaunus intereses objektus.

Pazuda interese pret puisi. Bez nekaada iipasha iemesla, vienkaarshi sapratu, ka nav pret vinju vairs juutu.

Manos gadījumos līdzīgi - vnk zuda interese, bez īpaša iemesla.

Lielākoties nepareiza partnera izvēle jau pašos pamatos un tālāk - dažādas atkarības...
Vienas, ko gan nožēloju - pati pārtraucu, jo baidījos mainīt savu dzīvi tik krasi, kā tajā brīdī bija nepieciešams, bet biju jauna un nesapratu, cik lieliska tā ir iespēja.

Tieši tāpat kā Ieva294 , tikai bija ļoti milzīga pieķeršanās un jūtas ( kuras vēl aizvien ir ) , bet puiša raksturs.. uhhh.:-/

Visas līdz bija izjukušas, jo radās kkādas nesakaņas un es kkā savā galvā izdomāju, ka ja jau nesapas viedokļi tajā un tajā jautājumā, tad jau jāšķiras.
Pēdējās izjuka, jo tas bija tikai plāksteris un man, godīgi sakot, nebija nekādas jūtas vai pieķeršanās un pats puisis kaitināja (raksturu nesaderība, sauksim to tā).

Klasika - pārāk atšķirīgi uzskati un mērķi :-D
Es gribēju pārmaiņas un izaugsmi - iegūt augstāko izglītību, atrast darbu un spēt pašai par sevi parūpēties. Puisim bija vairāk vai mazāk pofig - mācīties negāja, darbus regulāri mainīja, par savu dzīvesvietu nedomāja, bija labi pie viena vai otra no vecākiem vai omes, regulāri gribēja iedzet ar draugiem. Laicīgi sapratu, ka tur nekas nebūs un nekad neesmu šo lēmumu nožēlojusi. Ir pagājuši vairāki gadi un zinu, ka viņš īpaši nav mainījies....

Nākotnes plānu nesaskaņa, apnikums

pirmās izjuka, jo nebija vienprātības, katrs no mums attiecibas uztvēra savādāk, un džeks paziņoja ka viņam vaig pabūt vienam, tik tagad ka mani ieraug maina ielai puses. :D
Otrās izjuka jo puisis domāja ka būšu viņam meitene uz izsaukuma.

vairs nebija kopeeju intereshu, un vairs arii attieciibas neruupeeja tik ljoti, lai par taaam ciiniitos. rutiina laikam..

Ja tagad tā atskatos uz to visu un pavisam godīgi man sev pašai jāatbild, tad no manas puses tā bija nemācēšana izrunāties un atrast kompromisus, bieži vien pārāk liela spītība, dažreiz nezināšana, ko pati vēlos, pārāk daudzas un muļķīgas jaunības kļūdas. Man gribas domāt, ja mēs būtu satikušies kādus vismaz 5 gadus vēlāk, viss varēja izvērsties pavisam citādāk

Man ir identiski. Puisis gan mācēja izrunāties, gribēja meklēt kompromisus, bet es nē, nē. Nu vēlāk sekoja arī krāpšana un absolūts intereses trūkums no abām pusēm, kas arī pielika visam punktu.

Zuda interese, puisis kādu laiku vēl pacīnījās un padevās..tad es viņu sāku gribēt atpakaļ. :D Ļoti kaitina, ka tā dara, tāpēc ātri vien apradu ar domu, ka pati vien esmu vainīga un viņš atradīs citu.

Sibille, līdzīgi kā Tev. Tiešām, ja tas viss būtu bijis tagadējā prātā, manuprāt, būtu sanācis labs pāris. Bet ko nu vairs! :-D