Laikam jau tas bija iemeslu kopums, pat ne viena konkrēta lieta. Pirmkārt, šīm attiecībām vispār nebija perspektīvas, puisim bija labi, kur viņš bija un netiecās augstāk, lai gan neteiktu, ka bija sasniedzis daudz, taču galvenais jau vienkārši bija censties kaut ko darīt lietas labā, kas nekad tā arī nenotika. Tas mani ļoti nomāca, jo biju gatava un arī labprāt centos viņu bīdīt uz augšu atbalstīt, iedvesmot, taču tā bija cīņa ar vējdzirnavām. Tā laikam bija mūsu lielākā atšķirība, jo man dzīvē nekad nav sasniegts gana. Līdz ar to radās apnikums, jo nekas neattīstījās ne katra personīgajā dzīvē, nedz arī attiecībās. Tad nu es vairāk sāku izklaidēties atsevišķi, mazāk rakstīt, taču nekrāpu, vienkārši mani nospieda tā stagnācija, un viņš, protams, to juta, un, cenšoties it kā visu glābt, kļuva uzmanīgāks un arī greizsirdīgs. Vienu brīdi viss bija tik tālu, ka rakstīja nepārtraukti, un, ja neatbildēju laikā, dusmojās. Un tas to visu nobeidza pavisam, vienkārši pazuda jūtas. Šajās attiecībās visspēcīgāk izjutu to, ka ar jūtām vien nepietiek un tās, pat ja ļoti stipras, var vienkārši nokaut nepareiza pieeja problēmu risināšanai.
745
