vienpates attiecības

Un dažreiz man šķiet, ka ar draugu varētu būt 24/7 un tā pat nav sevis laušana, taču mirkļos, kad vairākas dienas esmu viena, pilnīgi liekas, ka plaušās vairāk gaisa ielien.

milzīgs pluss

Iesaku Tev labu grāmatu Osho - "Mīlestība, brīvība & vienpatība". Palasot, patiesībā Tu saprastu, ka tas nav nekas slikts, jo cilvēkam ir jābūt priecīgam vienam - nav nemitīgi jāilgojas, un "nevaru bez tevis dzīvot" izjūtām - tā ir sevis graušana un jau kā atkarība no kāda.
Tas nenozīmē, ka otrs nav jāmīl, bet vienkārši jums ir jāizprot sava vienpatība, cik tā ir skaista. Kā Osho bija teicis, ka nav "jābūt attiecībās", jums vienkārši ir jābūt vienam ar otru - jāsaplūst divām dvēselēm, bet jāizprot, ka tik un tā esam vieni.
Varbūt ne pārāk labi paskaidroju, taču tā grāmata Tev būtu viela pārdomām. :) Pati esmu izteikta romantiķe-vienpate, draugu man tik pat kā nav, jūtos lieliski viena jebkur - vislabāk jau pie dabas klusumā, attiecības man arī vēl nav bijušas, lai gan man gribētos sev dvēseles biedru - tādu pašu vienpati(l), bet laikam tie arī atrodas kādā nostūrī. :D
Lai nu kā, veiksmi - un izvērtē to, vai Tavs vīrietis ir Tavs dvēseles biedrs - varbūt viņš tomēr ir pārāk atkarīgs no sabiedrības, tāpēc Tu neapzināti jūties kā šajā attiecīgajā brīdī?

Interesanti uzzināt, kad jūs, kas arī sevi uzskata par vienpatēm, sākāt apzināties šo savu vēlmi pavadīt laiku vienatnē? Vai tas parādījās pusaudžu gados vai vēlāk? Vai to uzreiz pieņēmāt (''tas ir normāli, tā ir mana būtība, man tas patīk'') vai arī centāties mainīt un uzskatījāt, ka tā nevajadzētu būt? Kādi ir jūsu uzskati šobrīd?

Jauki, ka uzdevi šādu jautājumu, es pat aizdomājos. Man laikam ir tā, ka esmu vienpate, kam laiku pa laikam vajag iziet sabiedrībā un "smelties", tomēr ikdienā mani ļoti nogurdina dziļāka komunikācija par, piemēram, darba sarunām. Kādreiz skolā bija grūti, jo visas draudzenes savā starpā sarakstījās pēc skolas, piemēram, gāja ārā un tā, un man arī gribējās, jo gribējās draugus, taču es jutos ļoti slikti un nepatiesa, kad mēģināju būt sabiedriska. Bet tad kaut kā.. Vienkārši beidzu tā darīt un nedaru to, kas man nepatīk. Man ir daži draugi, kas saprot to, ka man nav par viņiem vienalga un man viņi ir svarīgi, taču nevēlos biežu komunikāciju. Un dažreiz man šķiet, ka ar draugu varētu būt 24/7 un tā pat nav sevis laušana, taču mirkļos, kad vairākas dienas esmu viena, pilnīgi liekas, ka plaušās vairāk gaisa ielien. Tad nu tagad ir brīži, kad nākas sevi mazliet lauzt un pārkāpt pāri būtībai, jo nu nevar iet sabiedrībā un ar visiem uzvesties 100% tāds, kāds esi, taču tas ir normāli, ka ik pa laikam es aizeju ar saviem draugiem, jo viņiem ir vajadzīga sabiedrība un viņi mani atstāj arī vienu un nedusmojas, ja man ir vajadzīga vienatne.

Taas, kas saka, ka nav iistais etc., galiigi nesaprot-kaa ir buut vienpatim. Tu tachu nevari izmainiit savu buutiibu.

++++

Wow.. nedomāju, ka mūsu ir tik daudz. Agrāk domāju, ka šī ir mana novirze..

man arī patīk vienatne. un man ļoti labi strādā attāluma attiecības. kadru dienu apmainīties ar dažām ziņām, satikties reizi nedēļā vai kā sanāk, paspēt sailgoties, nevis apnikt :)
varbūt tev jāmeklē otrā pusīte kaut kur netālās kaimiņvalstīs, lai nav iespējas diendienā būt kopā, bet nedēļas nogalē apciemot vienam otru arī netaisītu caurumu kabatā :D

Es ari ar puisi dzivosu atseviskas istabas, nu tiesam negribas savu brivo laiku pavadit fiziski esot vienmer blakus. Bet varbut tas, ka jutas nav lielas ir pie vainas.

Nu dazkaart ar miilestiibu nav gana, ja nav saderiibas. Nenokar degunu, ir arii viirieshi kuri reti raadaas maajaas un ir tik ljoti aiznjemti ar savaam lietaam, ka vinjiem draudzene/sieva nekad nebuus pirmajaa, pat ne otrajaa vai treshajaa vietaa un buus tev pietiekami daudz laika, lai vareetu dariit savas lietas.

+++

Man taa pat kaa Bonecutie!
Ilgi centos sevi mainiit, palauzt, jo "taadiem dziivee gruutaak" u.c. bla, bla, bla!
Saliidzinoshi nesen viens vieds cilveeks pateica tik sasodiiti vienkaarshi un traapiigi-ka ne vella man nav jaamainaas, nav sevi jaalauzh, jo, ja esmu taada, tad taa tam ir jaabuut, tam ir konkreeta jeega, taa ir mana personiiba! Varbuut ar kaadu man neveidosies kontakts, toties tie, ar kuriem tas buus, tie patieshaam buus "saveejie". Nu, luuk, peec shii es patieshaam saaku pienemt pilniibaa sevi un vnk atslaabt, necenshoties iedereeties un atbilst vispaarpienemtajai normai.:-)
Un, kad kaadaa situaacijaa ir vajadziiga konkreeta komunikaacija, uzliku masku un esmu "normaala":-D

Nu dazkaart ar miilestiibu nav gana, ja nav saderiibas. Nenokar degunu, ir arii viirieshi kuri reti raadaas maajaas un ir tik ljoti aiznjemti ar savaam lietaam, ka vinjiem draudzene/sieva nekad nebuus pirmajaa, pat ne otrajaa vai treshajaa vietaa un buus tev pietiekami daudz laika, lai vareetu dariit savas lietas.

Wow. nebūtu iedomājusies, ka tik daudzas ir vienpates.
Man tieši ir otrādāk. Varētu ar savu mīļoto būt 24/7 :D Labi, nedaudz pārspīlēju. Man ja godīgi, pilnīgi pietiek ar to laiku, kad abi esam pa dienu darbā. Un pat tad ir tā, ka labprāt būtu viņa sabiedrībā, nekā sēdētu darbā.
Varbūt tāpēc, ka man ar viņu ir labi. Man patīk, ka varu just blakus. :)

Esmu diezgan izteikta vienpate, visas veiksmīgās attiecības bijušas tikai ar puišiem, kuri arī pēc dabas tādi, kam vajadzība pēc sava laika un telpas un tad nav tās sajūtas, kad liekas, ka otrs tevi smacē nost. Savukārt ar tiem, kuriem vajadzīga nemitīga otra klātbūtne, attiecības parasti tā arī neizveidojas.

Kas tev traucē darīt to, ko vēlies, kad esi kopā ar vīrieti? Ja vien nav vienistabas dzīvoklis, savā nodabā vari pavadīt citā telpā cik vien vēlies.

Dzīvojam atsevišķi. Darīt, ko vēlos, liedz pirmkārt tas, ka tikšanās ar viņu ir aizpildījusi tās dažas stundas dienā, kas līdz šim man bija brīvas. Līdz ar to laika vienkārši nav. Un daudzos gadījumos arī tas, ka atbildības sajūta pret otru cilvēku un mūsu nākotni vienkārši liedz darīt dažas lietas, ko es darītu, ja būtu viena un atbildētu tikai par sevi.

Par sevi runājot, liekas, ka tā ir bijis jau no bērnības. Protams, vienmēr bija jautri dzīvoties kopā ar draugiem, taču bija diezgan daudz brīžu, kad vislabāk jutos tad, kad kaut kur varēju nolīst viena pati un vienkārši pabūt vienatnē ar savām domām vai kādu aktivitāti, kur neviens cits netraucēja. Tā tas turpinājās, līdz pusaudžu gados saklausoties visus ''gudros'' padomus par to, kā vajag mainīties, kā vajag būt runātīgam ar visiem un visur, centos kaut kādā veidā izgriezt to personības daļu un maksimāli pārtaisīt par to, kas it kā skaitās ''pareizs''... taču ar laiku apjautu, ka pati nejūtos ērti cenšoties pārlauzt savu būtību un patiesībā nav nemaz tik slikti izbaudīt laiku vienatnē, cik nu bieži man tas ir vajadzīgs.

Precīzi mans gadījums. Pusaudžu gados daudz sevi šaustīju par to, ka neesmu tik sociāla kā pārējie, mēģināju sevi mainīt. Tagad vienalga, gribu dzīvot savu dzīvi.

Kam vajag attiecības, ja vajag NEDĒĻĀM ilgu atpūtu?

Labs jautājums. Attiecības, pat ne draudzības nekad meklējusi neesmu. Tā nu sanāca, ka iemīlējos, un viņš iemīlējās manī. Un tagad īsti nezinu, ko ar šo situāciju darīt.

Ha, es biezhi nodomaaju,ka nesaprotu taas sievietes, kas muuzhiigi zaagee viirus par lielo straadaashanu!
Man taa buutu idille!

Tieši tā! :D

Vispār daudz esmu domājusi par šo tēmu... Interesanti uzzināt, kad jūs, kas arī sevi uzskata par vienpatēm, sākāt apzināties šo savu vēlmi pavadīt laiku vienatnē? Vai tas parādījās pusaudžu gados vai vēlāk? Vai to uzreiz pieņēmāt (''tas ir normāli, tā ir mana būtība, man tas patīk'') vai arī centāties mainīt un uzskatījāt, ka tā nevajadzētu būt? Kādi ir jūsu uzskati šobrīd?

Par sevi runājot, liekas, ka tā ir bijis jau no bērnības. Protams, vienmēr bija jautri dzīvoties kopā ar draugiem, taču bija diezgan daudz brīžu, kad vislabāk jutos tad, kad kaut kur varēju nolīst viena pati un vienkārši pabūt vienatnē ar savām domām vai kādu aktivitāti, kur neviens cits netraucēja. Tā tas turpinājās, līdz pusaudžu gados saklausoties visus ''gudros'' padomus par to, kā vajag mainīties, kā vajag būt runātīgam ar visiem un visur, centos kaut kādā veidā izgriezt to personības daļu un maksimāli pārtaisīt par to, kas it kā skaitās ''pareizs''... taču ar laiku apjautu, ka pati nejūtos ērti cenšoties pārlauzt savu būtību un patiesībā nav nemaz tik slikti izbaudīt laiku vienatnē, cik nu bieži man tas ir vajadzīgs.

Kam vajag attiecības, ja vajag NEDĒĻĀM ilgu atpūtu? :D

Kas tev traucē darīt to, ko vēlies, kad esi kopā ar vīrieti? Ja vien nav vienistabas dzīvoklis, savā nodabā vari pavadīt citā telpā cik vien vēlies.
Un ieteikums par jūrnieku, darbaholiķi ir vietā. Vēl vari izvēlēties kādu, kam daudz komandējumi vai poligāmu cilvēku :-D

Pazīstama situācija. Un te nav pie vainas - īstais, vai neīstais. Esam tādas un viss. Diemžēl mans ex bija pilnīgs pretstats- jo vairāk cilvēku, jo lielāks tusiņš, jo labāk. Daudz strīdējāmies par šo...viņš beigās tā arī pateica, ka esmu kaut kāda psihā, kam nepatīk cilvēki (e) Bet nu nav tā, man patīk cilvēki, bet tikai tie, kas ir "manējie", un arī mazās devās. Aizbraucu pie mammas, viņa visu laiku vārās, runā, runā, runā, visu komentē, aaaaaaa.....man pēc 2 stundām jau gribās mukt prom.
Tagad esmu brīva meitene, dažreiz satiekos ar vecajiem brūtgāniem, bet esmu 99% pārliecināta, ka kopdzīve nav man. Vai arī otrādi - varbūt tās ir kādas karmiskās padarīšanas, ar ko mani pati Dzīve pārbauda un māca ;-)

Šis nav īstais - nopietni. Satiksi īsto un viss būs kā nākas - es esmu tieši tāda pati, tagad esmu kopā ar lielisku vīrieti, ar kuru man lieliski saskan tieši tajā ziņā, ka mums abiem diviem ir vajadzīgs savs laiks un telpa. Kādai tas varbūt liksies jocīgi, bet mēs esam precējušies, bet guļam atsevišķās istabās. Ar lielu prieku pavadām laiku kopā un bez aizvainojuma esam katrs par sevi. Attiecībās nav sevi jālauž un nevajag lauzt arī otru. Ja nespējat vienoties par modeli, kas strādā jums abiem, tad nav vērts mocīties.

Dzīvojam atsevišķi. Vīrietis strādā līdz 8 katru dienu, man bieži darbs nedēļas nogalēs, tad arī nesatiekamies. Tomēr viņa ir par daudz. Klusībā sapņoju uzcelt būdu meža vidū un dzīvot tur.

Ha, es biezhi nodomaaju,ka nesaprotu taas sievietes, kas muuzhiigi zaagee viirus par lielo straadaashanu!
Man taa buutu idille!:-D

Tev labi saderēs ar ambiciozu vīrieti, kurš daudz strādā. Pirmkārt vina būs maz mājās. Otrkart varesi atlauties pietiekosi lielu māju, lai varetu justies netrauceta.
Virietis mans strādā savā istabā un parejâ màja ir mana ricibā. :D